Franks Gordons: Bet kur palicis Medvedevs? 13
“ASV, ārā no Krievijas, kamēr kauli veseli!” tāds bija sauklis, ko 13. augustā auroja pūlis, kas bija salasījies pie ASV vēstniecības Maskavā. Šo pasākumu organizēja t. s. “Nacionālā atbrīvošanas kustība”. Akcijas koordinators Deniss Ganičs uzsvēra, ka jāsaliedējas cīņai pret “pasaules ļaunumu” – ne mazāk. Satāns, Lucifers, Mefistofelis? Lūk, daži no pārējiem šā pūļa saukļiem: “Gejiem nav vietas civilizētajā pasaulē!”, “Teft (ASV vēstnieks Krievijā. – F. G.), vācies prom!”, “Tēvocim Semam rokas līdz elkoņiem asinīs!”.
Uz šīs naida lēkmes fona nāsīs sitās dūmi no degošās cūkgaļas kalniem, ausīs atbalsojās buldozeru dobjā rūkoņa, pārvēršot smirdošā putrā tūkstošiem siera rituļu. Kremlis deva rīkojumu bez žēlastības iznīcināt visu pārtiku, ko mēģina ieplūdināt Krievijā, ignorējot “pretkrievisko” rietumvalstu pārtikas produktu importa aizliegumu. Maskavas un visas Krievzemes patriarhs Kirills un vairāki sabiedriski darbinieki kautrīgi ieminējās, ka šie produkti būtu jāsadala trūkumcietējiem vai vismaz “zemessargu ģimenēm Donbasā”. Bet Putins palika nepielūdzams. Viņš gan vēl gozējas “pūļa elka” lomā, bet viņa apbrīnotāji sāk kurnēt: kas par daudz, tas par daudz.
Pārtikas iznīcināšanas orģijas kritizētāji norāda, ka 20 miljoni Krievijas iedzīvotāju veģetē trūkumā, un atgādina senu tautas gudrību: mest prom ēdamo ir grēks. Tiek atgādināts arī, ka krievu tautas atmiņā uz mūžiem iespiedušies drausmīgie bada laiki: 1921, 1933, 1946…
Kopš šā gada sākuma apgāds “Algoritm”, kura izdevumu klāstā ir ne mazums klaji antisemītisku pamfletu, ņēmies laist klajā grāmatu sēriju, kas veltīta Putinam. Līdzīgos brūnganbaltos vākos grāmatnīcu skatlogus grezno “Algoritma” ražojumi: Maikls Boms “Prezidenta Putina kļūda”, Henrijs Kisindžers “Saprast Putinu”, Ēriks Fords “Nodot Putinu”, Luks Hardings “Neviens, izņemot Putinu”, Donalds Džensens “Putins un ASV” un viens “savējais” – Sergejs Cilingarjans “Mans kaimiņš Putins”.
Galvenais joks (vai tas ir joks?) te ir minētā apgāda fantāzijas un “radošās izdomas” lidojums: Henrijs Kisindžers, Londonas “The Guardian” žurnālists Luks Hardings, Maikls Boms nemaz nezināja, ka viņi šīs grāmatas būtu sarakstījuši. Viņi pat nezināja, kas tas par apgādu. Un te – lielākais skandāls: pazīstamais nacionālboļševiku līderis, rakstnieks un publicists Eduards Ļimonovs griezies tiesā, apsūdzot apgādu “Algoritm” viņam piedēvētas grāmatas izdošanā (Eduards Ļimonovs “Kā Putinam sakārtot Krieviju”). Nav viņš to rakstījis, zvēr Ļimonovs… Vispār tā ir liela māksla – no kripatiņām, garāmejot teiktām piezīmēm, kuluāru baumām un nostāstiem sameistarot pabiezus sējumus un piedēvēt tos pazīstamiem autoriem.
Visbeidzot – mini manu mīklu: kur palicis Medvedevs? Nupat es ar interesi izlasīju plašu rakstu, kas bija veltīts Gruzijas un Krievijas attiecībām gadsimtu gaitā. Autors acīmredzot “atspoguļo” oficiālo Kremļa līniju. Un te nu uzdūros šādam teikumam: “2008. gada augustā Virspavēlnieks sūtīja karaspēku palīgā Dienvidosetijai.” Biju neizpratnē, kamēr atģidu: saskaņā ar Krievijas konstitūciju valsts prezidents reizē ir bruņoto spēku virspavēlnieks. Un kas 2008. gadā bija Krievijas prezidents? Medvedevs! Taču viņa vārds patlaban ir “tabu”, lai neaptumšotu Putina tēlu, kurš toreiz formāli bija tikai premjerministrs, kaut gan varas grožus turēja viņš, aiz tiesiskiem apsvērumiem uzticot Medvedevam uz četriem gadiem butaforiska valdnieka lomu. Un kas Medvedevs, formāli vēl būdams premjerministrs, ir tagad?
Atmiņā nāk “Brežņeva gadu” sākums, kad oficiālajā presē bija jāraksta par PSRS un ASV attiecībām, piemēram: “Sarunā ar Kenediju PSRS valdības vadītājs norādīja” un tā tālāk. Tas taču bija Ņikita Hruščovs, ko 1964. gada rudenī “atstādināja”, pārvēršot par “nepersonu”. Vai vēsture atkārtojas? Nabaga Medvedevs…
Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”
