“Naids nekur nav pazudis.” Saruna ar Ukrainas zinātnieku, kurš jau otro gadu karo 39
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Daudzas kara nianses un lietu kārtību Ukrainā nereti iespējams precīzāk saprast sarunās ar labiem paziņām – ukraiņu karavīriem. No viņiem bieži vien labāk nekā augstos štābos iegūstams priekšstats par stāvokli frontē, arī informācija par ieroču un bruņojuma piegādēm, kā arī skatu uz karu kopumā, kas palīdz saprast noskaņojumu armijas vidē un civilajā sabiedrībā.
Viens no šādiem maniem paziņām ir vēl pirms gada pilnībā civils cilvēks, veterinārijas pētnieks Aleksandrs Morozs no Nacionālās gvardes jaunveidojamās Uzbrukuma brigādes. Karā iesaistījies kopš tā pirmajām dienām kā ierindas karavīrs, pieredzējis smagas kaujas ar cīņu biedru zaudējumu.
Tagad – pieredzējis karavīrs kapteiņa pakāpē, rotas komandieris. Šobrīd, pēc viņa teiktā, iestājies ļoti nopietns kara posms – Rietumu palīdzība neesot pietiekama, tā nākot pārlieku lēni, ukraiņu sabiedrība un karavīri nogurst, karadarbības ieilgšana drīzāk nākot par labu Krievijai.
Kā jūtaties kara otrajā gadā?
A. Morozs: Ja jautātu, kas ir karš, katrā tā posmā būtu atšķirīga atbilde. Pašā sākumā, kad mēs visi aizgājām karot un nokļuvām brīvprātīgo bataljonā, tas bija viens stāvoklis, bija noteikta motivācija utt. Pēc tam jau ar laiku, iegūstot pieredzi, izjūtas un izturēšanās pret visu absolūti mainījās. Jo ilgāk viss turpinās, jo vairāk jautājumu rodas, bet trūkst daudzu atbilžu.
Ļoti daudz ko nespējam saprast, pat būdami karā veselu gadu. Vismaz es noteikti – vēl neesmu aizmirsis, ka kādreiz biju civils cilvēks, nevis karavīrs. Saprotams, ka atbildības smagums un lēmumu pieņemšana atstāj nopietnu nospiedumu, liek būt savāktam un atbildīgam. Pastāvīgi iegūsti jaunas zināšanas, mainies, tas viss ir saprotams. Piemēram, pagājušajā nedēļā tika publicēts mans zinātniskais raksts. Es neesmu zaudējis saikni ar savu darbu, ar savu pirmskara nodarbošanos. To rakstīju vēl iepriekš, bija ļoti daudz materiāla, turpinu sazināties ar kolēģiem, viņi atbalsta, palīdz. Rudenī nosūtīja publikāciju starptautiskam izdevumam, un tagad tā iznāca. Tas, no vienas puses, prasa laiku, arī novirza domas un motivē, kad noskaties uz dzīvi, kas atstāta Kijivā, uz citiem ļaudīm. Vienlaikus, kad redzu Kijivā automašīnu sastrēgumus, vakara restorānus, jaunatni sporta zālēs – tas mazliet kaitina. Mana psihe jau ir mainījusies, ir grūti to pieņemt un sazināties ar šādiem ļaudīm. No otras puses, kad satiecies ar saviem paziņām, kolēģiem, ar kuriem ir kaut kādi kopēji projekti, viss nostājas savās vietās. Viņi atbalsta un motivē. Tas arī mazliet ļauj novirzīt domas no šā smaguma, šā grūtā darba.
Esmu zinātniskais līdzstrādnieks Nacionālās laboratoriskās diagnostikas un veterināri sanitārās ekspertīzes pētnieciskajā institūtā. Pagājušā gada februārī man vajadzēja aizstāvēt disertāciju, saņemt zinātnisko grādu, bet kara dēļ tas izpalika.
Karavīri arī mēdz teikt – mēs frontē visu labi izdarām, lai te, aizmugurē, varētu normāli dzīvot.
Jā, neapšaubāmi, tajā arī ir jēga. Lai to darītu savu tuvinieku, paziņu, vecāku dēļ, kas palikuši te, Ukrainā, un negrasās nekur braukt projām. Nodrošināt pēc iespējas mierīgāku dzīvi savā dzimtajā zemē un atjaunot to, kas bijis. Atgūt iepriekšējo dzīvi pilnībā gan vairs nav iespējams – pēc uzvaras būs cita attieksme arī pret mūsu kaimiņu okupantu. Arī pati sabiedrība mainīsies, tomēr vispirms jānodrošina drošība. Komfortablāka dzīve aizmugurē nozīmē, ka mēs labi padarām savu darbu frontē.
Laikam vadīt tādu kolektīvu kā rota nav sevišķi viegli.
Tas absolūti nav viegli, bet kādam tas jādara. Kad devāmies karā kopā ar komandieri, ar kuru mēs dibinājām šo apakšvienību, mūsu bataljona “Svoboda” 8. rotu, mēs gājām kā ierindas karavīri, netīkojot pēc amatiem. Vienkārši nebija domas, ka oficiāli kļūsim par karavīriem, ka vadīsim, vedīsim kaujā, dosim pavēles. Bet reiz tā sanācis, tātad tas nepieciešams. Tobrīd un arī tagad nav pietiekami daudz cilvēku, kas uzņemtos atbildību.
Arī negaidījāt, ka viss tā ievilksies. Kad viss sākās Irpiņā, kādas bija sajūtas?
Tolaik neviens neko neprognozēja, nedomājām par termiņiem. Ienaidnieks bija ļoti tuvu, bija lieli draudi galvaspilsētas sagrābšanai, draudi pazaudēt valsti, valstiskumu, tādēļ toreiz bija naids, niknums kā Maidanā. Savulaik bijām gatavi ar armatūru, nūjām, akmeņiem, vienalga, ar ko kauties, sisties, nedomājot nedz par sekām, nedz savu karošanas pieredzi. Ne par to, kas un ar ko pret mums karo. Bija šausmīgs naids un motivācija pretoties tam visam. Mums tas izdevās.
Tagad jau esam izpratuši, esam daudz dziļāk ielauzījušies karadarbības izpratnē, militārajā zinātnē, iegūstot izpratni par stratēģiju, taktiku, kaujas vešanu, izmantojot dažādus ieročus, smago tehniku un visu pārējo. Apgūstam un karojam, uz mūsu brīvprātīgajiem bataljoniem tiek liktas likmes, uz Uzbrukuma gvardi, tieši uz Nacionālo gvardi, nevis Bruņotajiem spēkiem. Laikam jau pateicoties noteiktai mūsu autoritātei un sekmēm kaujās. Tās, protams, iegūtas par smagu cenu, par mūsu karavīru dzīvībām…
Kas noticis ar naidu? Tas krājas, krājas…
Naids nekur nav pazudis, motivācija nav izplēnējusi. Situāciju nedaudz sarežģī tas, ka kļūst mazāk motivēto cilvēku. Aizvien mazāk un mazāk. Cilvēkiem, kas tagad atnāk uz vienībām, ir cits redzējums. Iespējas vai vēlēšanās… Viņi citādi izvērtē savas spējas, mūsu izredzes, nezinu, kā lai to pareizāk pasaku. Ar to jau ir jāstrādā – jo visi labi redz, ka karš ieilgst, ir vajadzīga tehnika, ieroči. Jāiegūst profesionālas zināšanas.
Kāds bija jūsu ekipējums pirmajās kaujās Irpiņā?
Īsie kalašņikova automāti, kas paredzēti apsardzei, pa četrām aptverēm, un uz divām nodaļām – divdesmit cilvēkiem – sešas granātas. Vairāk nekā nebija. Specnazs mūs ieveda Irpiņā, parādīja aizsardzības līniju, deva uzdevumu – kādas mājas un ielas mums jāieņem, jānostiprinās un jānotur. Pēdējās dienās tur bija neliela tīrīšana, un tad jau gājām tālāk. Irpiņā viss norisinājās neilgi, diennakts laikā ieņēmām pozīcijas un nostāvējām tur sešas vai astoņas dienas līdz Irpiņas atbrīvošanai. Tur atradās daudz vienību, jau nedaudz strādāja arī mūsu artilērija, sevišķo uzdevumu vienības, bija arī ārzemju leģions. Nācās kopā pakarot.
Kā karojāt pie Bahmutas, kāda situācija bija tur?
Pie Bahmutas bija jauns kaujas uzdevums, tad biju jau rotas komandieris. Pati smagākā rotācija man un vienībai bija Gorlovkas rotācija, Zaicevā. Bija ļoti sarežģīti, pazaudējām tur divus komandierus. Tā bija pirmā aizsardzības līnija, to vajadzēja aizsargāt, otrās un trešās nebija, nebija kur atkāpties, ierobežota ugunsjauda. Arī kājniekiem, kas atradās blakus, bija pietiekami daudz strēlnieku ieroču, bet artilērijas ļoti maz. Varētu pat teikt, ka pavisam nebija. Kad tika apšaudītas mūsu pozīcijas, mums nebija lāgā ar ko atbildēt. Visu paveicām ar rakstura stingrību, nepiekāpību, ar mūsu karavīru drosmi un varonību. Pēc tam kad mūs izveda, atgriezāmies Kijivā, nedaudz atpūtāmies un poligonā pilnveidojām sadarbību, rotas kodols tomēr palika. Mums bija ļoti labi komandieri, kaujās pabijuši. Tad nonācām pie Bahmutas, tur jau mums bija vairāk zināšanu un izpratnes, kas mūs sagaida. Kad tur nonācām, mums iedeva smago tehniku, artilēriju, bija uguns atbalsts, mīnmetēji un viss pārējais. Tur gan bija arī slikti laika apstākļi – rudens nogale, ziema, ūdens, mitrums un drēgnums, līdz ceļiem ūdenī. Puiši izturēja nenormālus apstākļus.
Speciālisti izteikušies, ka karošana esot līdzīga kā Pirmajā pasaules karā.
Absolūti. Necilvēciski apstākļi, jo nav iespēju iekārtot pozīcijas, nosegt tās. Ja nakts laikā bija iespējams kaut kā nosegt ar zariem, plēvi, kaut kādiem aizsargbaļķiem, uzmest zemes valni, tad pa dienu ienaidnieka artilērija to visu ātri iznīcināja, un nācās visu darīt no jauna. Kad mūs tur ieveda, pozīcijās atradās citas vienības, viņi atbildēja par teritoriju, tā bija tālu priekšā. Gadījās tā, ka mūsu nomaināmie bija atgājuši un mums nācās ieņemt ļoti neizdevīgas pozīcijas iepretim valdošajai augstienei, terikona priekšā. Taču pavēles ir pavēles, tās neapspriež, tās jāpilda, un ir ļoti daudz dažādu nianšu un notikumu, par kuriem negribas runāt. Tās ir nelāgas darbības no citu vienību, ģenerāļu un dažādu personu puses, kas noved pie katastrofālām sekām.
Kā lai uzvar ienaidnieku? Jūs iepriekš stāstījāt par to, cik daudz kas nepieciešams – artilērija, gaisa izlūkošana, munīcija un viss cits.
Vēl rudenī, tad ziemā, ap Jauno gadu mums bija vajadzīgas piegādes – mums katastrofāli trūka ieroču. Bija nepieciešami gan aizsardzības, gan uzbrukuma ieroči, tehnika un viss pārējais. Tagad, lai uzvarētu, mums vajadzīga artilērija, jo palīdzības gaidīšana no NATO, no citiem partneriem ir pārāk lēna. Krievija arī redz, ka mēs esam noturējušies ar gribasspēka palīdzību, izgāzuši visus viņu plānus ieņemt Bahmutu un citas vietas. Viņi ir nogurdināti un novājināti, taču, neraugoties uz to, viņi zina, ka gatavojamies atgūt savas teritorijas, un tādēļ viņi arī gatavojas. Viņi mīnē, iekārto aizsardzības līnijas, veido dažādus fortifikācijas šķēršļus, dara to ļoti profesionāli, prasmīgi un ātri, tādēļ kontruzbrukumu, ko plānoja pavēlniecība, vairs nav iespējams īstenot. Vairs nav iespējams ātri atgūt mūsu teritorijas, jo orki jau ir gatavi mūsu uzbrukumam un mums būs jāspēj prasmīgi karot un bombardēt. Milzīga nozīme būs artilērijai kā pašam nozīmīgākajam spēkam.
Pie jums ierodas jaunais papildinājums, kādus uzdevumus izvirzīsiet rotai vispirms?
Man ir liela vēlēšanās vispirms apmācīt karavīrus elementārām prasmēm, kas, pirmkārt, viņiem palīdzēs izdzīvot. Vispirms tas ir jaunā karavīra kurss, rīkošanās ar ieroci, tā tehnisko parametru un kaujas vešanas paņēmienu pārzināšana, elementāra uguns leņķa un šaušanas sektoru noteikšana, kā un kur katrs ieņem pozīcijas, pārvietošanās, pozīciju, aizsardzības līnijas iekārtošana, medicīna. Šīs elementārās lietas. Ja runājam par kājniekiem – tā ir sadarbība ar tehniku, desantēšanās. Tās ir elementārās pamatprasmes. Otra svarīgākā lieta – tas ir jaunākais virsnieku sastāvs, seržanti, vadu komandieri, lai viņi saprastu, lai uzņemtos atbildību un prasmīgi vadītu kaujās savus karavīrus. No komandieriem ir ļoti daudz kas atkarīgs, un komandieris nekad nenoņems no sevis atbildību. Taču katram karavīram jāsaprot, ka par savu dzīvību vispirms atbild viņš pats, nevis komandieris. Komandieris dod uzdevumu, un tad jau paša karavīra pārziņā ir tas, kā viņš to paveiks, kā saglabās savu un biedra dzīvību, kā palīdzēs izkļūt ārā no kaujas lauka ievainotam biedram. Tas mums jāsaprot, nevis jāgaida pavēle par atkāpšanos vai citu darbību. Cilvēkam jābūt gatavam uz jebkādiem pavērsieniem, tas ir pats galvenais. Tādas ir manas domas pēc karā pavadītā gada.
Tomēr mums diemžēl trūkst kadru, trūkst ieroču, nav pietiekami virsnieku, pat jaunāko. Tas atbildīgi jārisina. Tieši no zemākā līmeņa viss sākas, nevis no ģenerāļiem. No seržantiem, nodaļu komandieriem – viņi ir karavīra pirmie motivētāji. Tieši uz šādiem principiem arī veidotas NATO armijas. Visa armija pieder seržantiem.
Salīdzinājumā ar pagājušo vasaru taču esat labāk apgādāti – ir bruņutehnika, ir artilērijas atbalsts.
Jā, ir. Mēs mācāmies, nedaudz papildināmies, bet ne tik ātri un kvalitatīvi, kā gribētos. Tas notiek nepieļaujami lēni. Laiks dod iespējas, un tas ir par labu ienaidniekam, nevis mums. Jā, esam saņēmuši jaunus mīnmetējus, ložmetējus, citas lietas, kaut kādu tehniku, tagad maina šautenes, pāriet uz NATO standartiem, tomēr tas nav pietiekami.
Kāds noskaņojums valda sabiedrības daļā, kas neatrodas frontē?
Izteikšos par cilvēkiem, kurus redzu īsajā laikā, kad brīvdienās no poligona aizbraucu uz Kijivu. Es nerunāju par radiniekiem, paziņām, bet par citiem ļaudīm. Kaut kāda daļa izturas ar cieņu, redzot armijas formu, armijas mašīnu, bet cita sabiedrības daļa ir vienaldzīga. Vienkārši neitrāla – bez līdzjūtības, bez atbalsta, bez redzamas izpratnes vai vēlēšanās piedalīties visā šajā procesā. Tāda distancēšanās. Maigi izsakoties, tas pārsteidz. Bet drīzāk uztrauc.
Atzīsim, ka bija arī tāda daļa, kas pārspīlēti pozitīvi domāja par Krieviju.
Nedaudz citāda ir cilvēka pašidentifikācija. Nesen skatījos pazīstamas žurnālistes, blogeres reportāžu. Viņa arī apskatīja šo tēmu un vilka paralēles ar Otro pasaules karu. Tas bija par Angliju. Arī toreiz bija un tagad pie mums ir tāda daļa sabiedrības, kuru sauc par gaidītājiem jeb slīperiem, gulošajiem aģentiem, kas notikumos neiesaistās, bet noteiktā brīdī var izdarīt kaut ko pilnīgi negaidītu – provokatīvu vai atklāti spiegot.
Propaganda ļoti ilgi darbojās, bija arī attiecīga audzināšana, un tas viss diemžēl nekur nav pazudis joprojām. Tagad stāsta, ka Maskavas patriarhāts ir spiegu midzenis, un daudz ko citu. Bet padomāsim – mums jau 30 gadus ir valsts, un šīs valsts galvaspilsētas centrā – kāds to visu pieļāva. Kāds uz to visu pievēra acis, viņiem taču bija iespējas pārtraukt šādu darbību. Izlikās, ka neievēro. Varbūt nevajag visu atbildību uzvelt vienīgi šīs baznīcas pārstāvjiem vien. Saprotams, viņus finansēja, bet ir taču dienesti, kas atbild par to. Ir konkrēti cilvēki.
Mans paziņa profesors teica tā – katram sliktajam ceļa posmam, katram sabrukušajam tiltam ir vārds un uzvārds cilvēkam, kas par to atbildīgs. Ir atbildīgie un vainīgie. Varbūt arī tam jāpievērš uzmanība. Uzņemties atbildību un uzsākt demonstratīvus procesus. Notiesāt vienu, divus, trīs. Kad Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis nāca pie varas, viņš teica, ka vajag notiesāt trīs draugus, tad pārējie pārtrauks zagt. Un draugu tev vairs nepaliks. Taču neviens nav sodīts un notiesāts pat šajos apstākļos. Tas pats attiecas uz sabiedrību.
