Naida tempļa priesteriene. Recenzija par izrādi “Sēras piestāv Elektrai” Valmieras Drāmas teātrī 4
Normunds Akots, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ar iestudējumu “Sēras piestāv Elektrai” režisore Inese Mičule dāvā publikai iespēju Valmieras teātrī izbaudīt stilistiski filigrāni izslīpētu O’Nīla lugas lasījumu.
Cilvēka dabā ieliktie spēki, kuru atbrīvošana raisa katastrofu, pieder pie sengrieķu mitoloģijā ieslēptajiem traģēdijas cēloņiem, tāpēc dažādi mītu tēli, kas atklāj un reprezentē šos slēptos spēkus, visos laikos ir saistījuši dramaturgu interesi. Izņēmums nav arī Elektra, kuru no atšķirīgiem skatpunktiem, saglabājot centrā viņas nerimstošās alkas pēc atriebības, savās lugās ir atainojuši Eiripīds, Sofokls u. c. autori. Upurēšanās taisnīguma un atmaksas idejai, kas bīstami tuvojas fanātismam, Elektras tēlā ir ieguvusi viņas dzīves augstākā pienākuma oreolu. Taču pienākums pēc būtības ir tikai ietvars, kurā var ielikt visu – sākot no labā un beidzot ar ļauno. Robeža starp mīlestību un naidu cilvēkā ir ļoti trausla, un Jūdžins O’ Nīls savā darbā “Sēras piestāv Elektrai” ir centies dziļāk papētīt, kas īsti notiek ar cilvēku un viņa dzīvi, ja šajā ietvarā spīguļo tikai naida tumšās krāsas.
Izcilā amerikāņu dramaturga 1931. gadā sarakstīto triloģiju, kas stāsta par Menonu dzimtas traģisko likteni, veido trīs pilna apjoma lugas, kuru iestudējums tradicionālā reālpsiholoģiskā manierē teātrī aizņemtu vismaz trīs vakarus. Nez vai šodien atrastos pietiekami daudz publikas, kas būtu ar mieru tik ilgi vērot, kā Lavīnija auž savus atriebības tīklus un iepin tajos visus lugas personāžus. Pieļauju, ka līdzīgi apsvērumi savienojumā ar lugā ietverto tēmu loku, kas šībrīža apstākļos ir kļuvis sevišķi nozīmīgs un būtisks nopietnai teātra sarunai ar skatītāju, ir kalpojuši Inesei Mičulei par spēcīgu stimulu mēģinājumam atrast mūsdienīgu, estētiski saistošu formu triloģijas skatuviskai interpretācijai. Uzreiz arī jāteic, ka režisore apbrīnojami veiksmīgi ir tikusi galā ar šo grūto uzdevumu un dāvājusi publikai iespēju Valmieras teātrī izbaudīt stilistiski filigrāni izslīpētu O’Nīla lugas lasījumu.
Izmantojot triloģijā ietvertās fabulas līdzību ar pazīstamo mītu par Elektras centieniem atriebt sava tēva nāvi, režisore ir nonākusi pie ieceres balstīt iestudējuma karkasu grieķu traģēdijas struktūrā, attīrot tekstu no sadzīviskā slāņa, perifēros personāžus ar Mārtiņa Meijera palīdzību saspiežot nosacītā korī un vizuālo darbību centrējot uz Lavīnijas kā protagonistes rīcību. Mērķtiecīgi atlasot sižeta epizodes no visām trim lugām un destilējot esenci no autora piedāvātajām situācijām, Inesei Mičulei ar Mārtiņa Vilkārša askētiskās scenogrāfijas atbalstu un kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas harmonizējošo pienesumu ir izdevies radīt perfektu izrādes formu, kas nevainojami atsedz visus teksta saturiskās jēgas slāņus.
Menonu dzimtas namu jau vairākās paaudzēs caurauž naida pavedieni, tie slēpjas aiz katras freidisko kompleksu diktētās varoņu rīcības, apvij katru mīlestības asniņu un pārvērš to pretmetā. Kādā sarunā Lavīnija mātei saka: “Es piedzimu no jūsu naida, (..) vienīgais, kas man jādara, jāienīst tevi.” Kad Kristīne cerībā aizbēgt kopā ar savu mīļāko Adamu Brantu noindē Ezru, Lavīnija māju pārvērš par naida un nāves templi un pati kļūst par tā priesterieni, kas “augstā taisnīguma” vārdā ir gatava upurēt visu un visus, savu brāli Orīnu un līgavaini Pīteru ieskaitot. Nekādi sirdsapziņas pārmetumi viņu vairs apturēt nevar, naids neatgriezeniski ir saindējis viņas dvēseli un kopā ar nožēlojamu gandarījumu par savu varu dzen viņu aizvien tālāk pa atriebības ceļu. Pat atskārsme, ka tas ved uz totālu iznīcību, viņas apziņā neko nespēj mainīt un viņa šo ceļu noiet līdz galam. Diāna Krista Stafecka ar pārsteidzošu precizitāti ir satvērusi savas varones būtību un radījusi izrādē ārkārtīgi spēcīgu tēlu, kas nekļūdīgi virza publikas uztveri pretī režisores uzdotajiem jautājumiem. Liekas, visa jaunās aktrises psihofizika ir nospriegota uz atriebības stīgas un katrs pieskāriens tai izraisa tādas naida vibrācijas, kurām pretoties nav iespējams, un vienīgā iespēja tikt no tām vaļā ir labprātīga nāves izvēle. Brīnišķīgs aktierveikums.
Viens no iestudējuma mākslinieciski augstās kvalitātes nodrošinātājiem ir veiksmīgi piemeklētais aktiereksistences veids. Stingrie lomas zīmējumi ļauj režisorei veidot analītiski tēlainas mizanscēnas un katrā lomā iezīmēt varoņa virzību uz savu nāves punktu. Aktieru dialogi izrādē top līdzīgi injekcijām, kas ārēji statiskās norises pārvērš iekšējā darbībā ar augstu piesātinājuma procentu. Ķermeņu skatuviskajās izpausmēs (patiesība – grieķiski aletheia – ir atkailināšana) un plastiskajās etīdēs ir teicami integrēta personāžu psiholoģija, dodot iespēju Ievai Puķei radīt kontraversālu Kristīnes tēlu un pārējiem aktieriem nostiprināt pārliecinošas atveidojamo tēlu versijas.
Un nobeigumā daži vārdi par programmiņā minētajiem ‘’skumjajiem’’ jautājumiem, kurus Inese Mičule ar savu izrādi vēlas uzdot skatītājam. Režisore retoriski jautā: ‘’Kā un no kurienes dzimst ļaunums, ja mēs visi piedzimstam vienādi?’’ Pirmkārt, kļūdains ir pieņēmums, ka mēs visi piedzimstam vienādi. Tā tas nav un nekad nebūs (ja vien tehnoloģijas neradīs DNS spirāli, kuru varēs bezgalīgi reproducēt), jo par to ir parūpējusies daba. Savulaik to visnotaļ precīzi formulēja Šopenhauers: “Ja dzīves sākumā mēs esam nevainīgi, tad tas nozīmē, ka mēs nezinām mūsu pašu dabas ļauno pusi.” Un, otrkārt, kategorijas “labais” un “ļaunais” ir cilvēku radītas un savītas ar vērtībām, kuras dod mums iespēju šajā pasaulē izdzīvot un sadzīvot. Dabā ļaunums kā tāds nepastāv. Īstenībā tie visi ir ārkārtīgi sarežģīti jautājumi, kurus cilvēce joprojām nespēj līdz galam atrisināt, bet iestudējums liek mums tiem netieši pieskarties, liek par tiem pasmadzeņot, un tas šajā nedrošajā pasaulē ir svētīgi.
UZZIŅA
Jūdžins O’ Nīls, “Sēras piestāv Elektrai”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī
Režisore un tulkotāja – Inese Mičule, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis, komponists Emīls Zilberts.
Lomās: Aksels Aizkalns, Rūdis Bīviņš, Kārlis Freimanis, Ingus Kniploks, Mārtiņš Meiers, Inese Pudža, Ieva Puķe, Diāna Krista Stafecka.
Nākamās izrādes: 19., 21., 23. maijā.
VIEDOKLIS
Agita Zariņa-Stūre: “Pagātne un nākotne. Dzīvība un nāve. Balts un melns. Pa vidu – mūsu dzīve, kurā ir izvēles, ko audzēt, lolot, lutināt – ļaunumu vai gaišo. Noskatoties izrādi – dzīve (cilvēks) auklē ļaunumu kā mānīgi balto sniega piku, kas veļas no kalna. Tik milzīgu un smagu, ka kalna lejā tā gāž no kājām visu… M. Vilkārša scenogrāfija, I. Vītoliņas radītie tērpi izceļ ļaunā krāsas. Izrādās, to ir daudz – pelēki netīrais, spīdīgi un robusti melnais, pat kailais. (..) Izrāde ir jaudīga, dziļš materiāls, mūsdienīgi atkailināta. Pārsteidzoši – tās tēma ir smaga, liek domāt, analizēt, bet tā nenogurdina. Laikam tāpēc, ka melnu mēs varam redzēt tikai tad, ja ir baltais. (..) Izcila E. Zilberta mūzika.”
