Atis Klimovičs: Esošais Kremļa valdnieks turpina Staļina iesākto 32
Ukrainas vēsture ir apliecinājums tam, ka patiesā dzīve ir daudzkārt briesmīgāka, nekā iztēlojas lielākā daļa cilvēku. Kā aptvert golodomora mērogus ar aptuveni pieciem miljoniem nobendēto ukraiņu padomju izraisītajā badā 1932. – 1933. gadā? Kā saprast padomju varas rīcību Otrajā pasaules karā, kad simtiem tūkstošu sarkanajā armijā iesaukto ukraiņu kailām rokām ar vienu šauteni uz trim vai pieciem tika sūtīti apzinātā nāvē pretī vācu ložmetējiem? Varbūt, to lasot tālumā no Ukrainas, reakcija nav sakāpināta, bet pavisam savādākas sajūtas pārņem, kad uz jautājumu par ģimenes pieredzi padomju gados kādam ukraiņu juristam un novadpētniekam nākas dzirdēt, ka golodomorā viens viņa vecaistēvs “vienkārši” nomira, līdzīgi citiem, bet otru “pārstrādāja desās”. Īpašā attieksme pret pāridarījumu un nepatika pret tā pastrādātājiem nav ārkārtēja, tā ir normāla reakcija. Vai kaut ko citu nāktos sagaidīt no ukraiņu žurnālista, kas padomju represijas nopietni izjutis uz savas ādas vēl līdz astoņdesmito gadu vidum – tikai par to, ka viņa tēvs bija ukraiņu sacelšanās armijas sotņiks (vadīja simts karavīru), kas Otrā pasaules kara beigu posmā un vēlāk karoja pret sarkanajiem okupācijas spēkiem. Tāpat kā latviešu nacionālie partizāni Latvijā.
Krievijas naids pret Ukrainu nav jauna parādība, 20. gadsimtā īstenotie slaktiņi to apstiprina, un esošais Kremļa valdnieks vienīgi turpina iesākto. Golodomora iemesli, pēc vēsturnieka Aivara Strangas domām, meklējami Staļina patoloģiskajā naidā pret Ukrainu, ko noteikuši daži faktori. Viens no tiem – “Ukraina vēl nebija pietiekami (Staļina priekšstatā) rusificēta un pretojās rusifikācijai”. Kad kļuva redzams, ka Ukrainā izraisījusies katastrofa un plosās ārkārtējs bads, Staļins pavēlēja slēgt Ukrainas robežas, lai neviens nevarētu izbēgt. Skaidrs noziegums, kas jāsauc par genocīdu. Saprotams, ka Vladimira Putina laikā tas tiek noliegts ar pieaugošu spēku, atrunājoties, ka arī citur plosījies bads. “Īpašā” attieksme pret ukraiņiem nodemonstrēta arī neilgi pēc Vācijas uzbrukuma PSRS. Tolaik padomju zemei nesen pievienotajās Rietumukrainas pilsētās pašā vācu ienākšanas priekšvakarā kā ārprātīga strādāja čekistu nonāvēšanas mašīna, par ko plaši kļuva zināms 80. gadu beigās.
Par PSRS sabrukumu sērojošā tiesību pārmantotāja Maskava nespēj samierināties ar neatkarīgas Ukrainas valsts pastāvēšanu, kas neizprotamā kārtā apdraudot Krievijas pretenzijas uz noteiktu vēsturisko leģitimitāti. Diezin vai iespējams saņemt racionālu atbildi un jautājumu, kā var atņemt sen norisinājušos notikumus un vēsturi? Saprotams, ka cīņā par tiesībām uz senās Kijevas kultūrvēsturiskā mantinieka titulu izvēlētais līdzeklis liek noraidīt atsevišķa ukraiņu etnosa, nācijas pastāvēšanu. Nav ukraiņu valodas, ar putām uz lūpām apgalvo Putins un daudzi citi pēc viņa. Tieši tajā slēpjas atbilde uz jautājumu, cik bīstams Ukrainai ir Putins. Pie tam ne jau tikai viņš vien – Krievijas sabiedrība šobrīd nav spējīga ne uz ko citu kā kārtējo reizi apdraudēt un uzbrukt saviem kaimiņiem. Skaudri kā anekdotē, kur Putins lidmašīnā atklāj – mēs drīzumā ietrieksimies kalnā, un 86 pārējie pasažieri viņam piekrīt.
