Monika Zīle: Naida palu laikmets 34
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Acij slēptās brūces sūrst visilgāk, un dažas nesadzīst nekad.” Rabindranats Tagore
Jautāju cienījama vecuma radiniekam, kādās nodarbēs savā lauku mājā viņš īsina garumā stiepjošos rudens vakarus. Līdz vēlēšanām izklaidējos, televizorā klausīdamies celtnieku žanra priekšnesumus, – sirmais kungs jestri atbild.
Būvju nozarē ilgi strādājot, seniors bieži pieredzējis, ka celtniecības cikla turpinājumam jaunizveidota brigāde darbu sāk ar jautājumu: kādi idioti pirms mums šeit strādājuši?! Pirmsvēlēšanu retorika tāda pati mats matā. Pie varas ilgi, protams, bijuši nejēgas, stulbeņi un kaitnieki, un mums, lūk, vienīgajiem ir iemaņas valsts brūkošās ēkas salabošanai!
Pēc tam kad daļai šobrīd nesamierināmo oponentu balsotāji piešķirs deputātu mandātus, tagadējie pretinieki varbūt saliedēsies koalīcijā, kur kopīgi sasniedzama mērķa vārdā vajadzēs aizmirst publiski saņemtos pliķus, – mans deviņdesmitgadnieks šķetina tālāk domas pavedienu. To laikam uztvers ikviens, kurš daudzmaz cītīgi klausās uz 14. Saeimu kandidējošo partiju debates, un turpinājums noslēgsies jautājumā: vai parlamentā iespējama auglīga sadarbība ar cilvēkiem, kuri vēlēšanu kampaņas posmā tevi verbāli spārdījuši un apzināti niecinājuši?…
Bet negaidiet vaļsirdīgas atbildes no politikas lauciņa profesionālajiem arājiem. Labākajā gadījumā uzzināsiet, ka šī nodarbe jūtīgajiem nav piemērota. Mūsdienu politiskajās debatēs strauji sarūk lietišķas kritikas īpatsvars, dominējot uzbrūkošai retorikai, – reiz intervijā BBC žurnālistam teica nelaiķe, britu premjere Mārgareta Tečere.
Trāpīgajam paudumam četrdesmitais gads, bet šķiet, ka sacīts tagad, raksturojot arī mūsu 14. Saeimas vēlēšanu kampaņu, kurā labi saklausāmas Krievijas iebrukuma Ukrainā atbalsis. Lai gan starp Latvijas nākotnes lēmēju krēslus nolūkojušajiem politiskajiem spēkiem nav neviena, kurš atklāti vicinātu “krievu pasaules” karogu, tas gluži kā īlens no maisa izlien vairāku partiju līderu solījumos pēc ievēlēšanas pirmkārt represēt okupekļu nojaucējus un izglītību valsts valodā atbalstījušos.
Sociālajos tīklos daudzi raksta, ka pat Tautas frontes un Interfrontes pretstāves laikā sabiedrībā nebija šobrīd vērojamo agresijas izpausmju no krievvalodīgo puses. Ir skaudri secinājumi: dzīvojam neapvaldīta naida palu laikmetā. Būs jāpiekrīt, tikai uz īsu brīdi ielūkojoties tīmekļa vietnēs, kur dominē austrumu kaimiņu viedokļi.
Nē, patiesībā tur pludo ukraiņiem un Eiropai veltīti lāsti, nāves un moku novēlējumi, ņirdzīgs prieks par katru nelabvēlīgo prognozi. Liekas, izlauzusies ilgi krāta ļaunuma straume, kam piemīt iznīcības tieksme un asinskāre. Bet par ko gan brīnīties, ja slepkavošanu apsveic un attaisno Kremļa galvenie propagandisti un augstas Krievijas amatpersonas bez mitas aicina iznīcināt visu ar Ukrainas valstiskumu saistīto.
No politikas vērotājiem tagad bieži izskan Hitlera un Putina vienādošana. Patiesi, kopīgā ir pārsteidzoši daudz, taču nākotnes vēsturniekiem nebūs viegli atrast vēl kādu valsti, kurā tik atklāti un bez bailēm no starptautiskā vai debesu soda sludinātu tādus mudinājumus uz genocīdu kā mūsdienu Krievijā. Tā ir kā indes sēkla, kura izkaisās arī tālu no frontes un asnos arī vēl nezin cik ilgi pēc šā kara beigām. Diemžēl.
