Monika Zīle: Nagi, ragi un spoži nospēlētā uvertīra. Pavļuts sižetā iesaistās kā “tīrītājs” 51
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Ja nav skaidrs, kā īsti rīkoties – daudz staigājiet šurpu turpu ar rūpestu pilnu seju.” Nezināms autors
Zinot jaunā veselības ministra Daniela Pavļuta (“Attīstībai/Par”) amatā stāšanās priekšvēsturi un vērojot ikdienas rosīgumu, neviļus prātā nāk detektīvsacerējumi ar notikumu krasiem pavērsieniem, kad sižetā iesaistās “tīrītājs”.
Tā šajā žanrā dēvē cilvēku, kurš neitralizē nozieguma lieciniekus, piespēlē šķietami ticamus faktus kārtības sargu maldināšanai un visnotaļ meistarīgi sajauc pēdas izmeklēšanai, ja aizdomās turētajiem draud ieslodzījums.
Piekrītu, nav korekti šādu kriminālus grupējumus apkalpojošu personu kaut kādā veidā likt blakus inteliģentajam un pieredzējušajam politiķim, nesenajam Saeimas deputātam un joprojām “Kustības Par” vadītājam Pavļuta kungam.
Jā, bet ko lai dara, ja nejauko līdzību – diemžēl! – uztiepj jaunā veselības ministra soļi, ar apskaužamu enerģiju un degsmi sakopjot no valdības bez goda izvadītās politiskās domubiedres Ilzes Viņķeles atstāto darbavietu.
Viņš zibenīgi – kā gludi izdreijāta šaudīkla pieredzējušas meistares audeklā – virpuļo starp Ministru kabinetu, masu saziņas līdzekļu mikrofoniem un Saeimu, arī sociālos tīklus neatstādams bez ierakstu pienesuma.
Mācēdams atrasties vairākās vietās vienlaikus, Daniels Pavļuts ļoti smalki un perfekti, kritikas ieročus neizmantojot, savu priekšteci Viņķeles kundzi bīda ārā no sabiedrības uzmanības gaismas loka.
Vēl pārītis tādas rosības piesātinātu nedēļu, un atstādinātās ministres tēls būs izbalējis un viņas darba vērtēšanai nelietojams.
Nav jēgas atskatīties uz vakardienu, dzīvojam tagadnei! – šis artistiskais lozungs skaidri nolasās Daniela Pavļuta rīcības zemtekstā. Reti, patiesībā pirmoreiz, Latvijas politikā gadās vērot tik spīdoši izpildītu nogludinājumu kādai lielai neizdarībai.
Veselības ministrs ir profesionāls pianists – visu cieņu šai izglītībai! – un viņa ielēkšana amatā ir kā spīdoši nospēlēta uvertīra. Šis skaņdarbs bieži kalpo baleta, operas un citu dramatisku darbu ievadam, un īstais priekšnesums vēl nav nemaz sācies.
Bet laikam jau šībrīža izrāžu galvenais režisors vārdā Covid-19 aiztaupīs Danielam Pavļutam piekasīgu izvaicāšanu par viņa personīgo ieguldījumu situācijā, kad, pasaulei visapkārt cītīgi potējoties, viņš nu jau par nozari atbildīgas amatpersonas statusā var sabiedrībai piedāvāt tikai dedzīgu apsolījumu “visiem iespējamiem līdzekļiem panākt vakcīnu piegādi”.
Uz šā fona patiešām dīvaini izskatās ar jau pieminēto kaismi pēc ministra iniciatīvas jestri izveidotais vakcinācijas projekta uzraudzības birojs.
Neapšaubot tam piesaistīto darbinieku profesionalitāti un nevērtējot algu ciparus, gribētos zināt: ko tie cilvēki “loģistēs”, ja nav šīm darbībām nepieciešamā? Nudien traģikomiski, bezmaz Ilfa un Petrova satīriskā romāna galvenā varoņa Ostapa Bendera dibinātais nagu un ragu iepirkšanas kantoris, ko lielajam kombinatoram vajadzēja blēdības piesegšanai.
Taču atkal jau nekorekti – Daniels Pavļuts nav krāpnieks un afērists. Nekādā gadījumā! Tikai politiķis, kam vienā darbības periodā pavisam nesen nekas nebija iebilstams, ka domubiedre no sava veselības ministres kabineta mērķtiecīgi krakšķina premjera krēslu, kura apveids jau atspīdēja cita līdzgaitnieka acenēs.
Bet nu tas arī tagad aizmirstībā grimstošs stāsts. Toties aktualizējas jautājums par amatpersonu atbildības vērtēšanu, izmantojot arī likumā paredzētā mērauklas.
