Latvijas un Lietuvas atšķirīgā pieeja biodegvielas jautājumiem 10
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā nedēļā Latvijā viesojās Lietuvas Atjaunojamo resursu konfederācijas prezidents Martins Nagēvičs un Lietuvas Graudu audzētāju asociācijas pārstāvis Aušris Macijausks. Saruna ar viņiem atklāj Latvijas un Lietuvas atšķirīgo pieeju biodegvielas jautājumiem.
Latvija, reaģējot uz enerģētisko krīzi un inflāciju, ir atcēlusi obligāto biodegvielas piedevu pievienošanu benzīnam un dīzeļdegvielai. Kā rīkojas Lietuva?
M. Nagēvičs: Mums nekādu pārmaiņu nav – turpinām pievienot biodegvielu benzīnam un dīzeļdegvielai. Daži uzņēmumi pat sākuši pievienot to vairāk, nekā prasa valsts, reaģējot uz degvielas sadārdzinājumu. Īpaši tas attiecas uz tiem uzņēmumiem, kas jau izmanto t.s. otrās paaudzes biodegvielu – proti, tādu, kas izgatavota no bioatkritumiem, nevis rapša vai citiem graudaugiem. Šobrīd spēkā esošie noteikumi prasa pievienot 6,2% biodegvielas benzīnam un 6,8% dīzeļdegvielai. Šīs normas katru gadu tiek palielinātas, un ap 2030. gadu biodegvielas piedevām būs jāsasniedz ap 16% no kopējā degvielas apjoma.
Taču jau 2020. gadā ES valstīm bija jāsasniedz 10% apjoms biodegvielas piedevām…
Ne gluži. Bija jāsasniedz 10% liels atjaunojamās enerģētikas apjoms transporta jomā. Proti, daļa no šī mērķa tiek sasniegta arī ar elektroauto izmantošanu, daļa – ar biometānu un citiem līdzekļiem. Tomēr, jāatzīst, ka Lietuva nespēja sasniegt paredzēto 10% mērķi 2020. gadā un diez vai tas sasniegts arī šobrīd. Iespējams, būs jāmaksā soda naudas Eiropas Komisijai.
Ko dara Lietuvas valdība, lai atbalstītu biodegvielas ražošanu?
Likums nosaka pienākumu pievienot bioloģiskās piedevas degvielai, tas arī ir galvenais atbalsta līdzeklis. Ja tas netiek ievērots, tad jāmaksā sods – četri eirocenti par katru megadžoulu pārdotās enerģijas, kas publikai saprotamās vienībās nozīmē pusotru eiro par katru litru dīzeļdegvielas, kas tiek pārdota bez bioloģiskajām piedevām. Sods ir pietiekami liels, lai motivētu degvielas pārdevējus pievienot piedevas.
Vai biodegvielas Lietuvā pietiek?
Jā, un mums arī izdodas to eksportēt uz Skandināviju un Vāciju, līdzīgi kā tas izdodas arī Latvijai. Šobrīd Lietuvā tiek veiktas lielas investīcijas augu proteīna iegūšanas fabriku veidošanā – šādas fabrikas nākotnē radīs lielu apjomu bioloģisko atkritumu, kuru varēs izmantot otrās paaudzes biodegvielas iegūšanai, tādēļ arī uz nākotni skatāmies optimistiski. Līdz 2030. gadam galveno lomu turpinās spēlēt pirmās paaudzes no graudaugiem iegūtā biodegviela, bet vēlāk arvien lielāku lomu spēlēs otrās paaudzes degviela.
A. Macijausks: No fermera viedokļa skatoties uz šo problēmu, esam pārliecināti, ka pieprasījums pēc biodegvielas turpinās pieaugt. Tā kā pagaidām neizdodas izveidot tādus kuģu, lidmašīnu un smagā autotransporta prototipus, kas spētu pārvietoties tikai ar elektrības palīdzību, tad jādomā, ka visas šīs nozares tuvākajā laikā var pāriet uz tādas degvielas izmantošanu, kurai tiek pievienotas bioloģiskās piedevas.
Kā ar pašizmaksu – vai otrās paaudzes biodegviela spēs konkurēt ar pašreizējo?
M. Nagēvičs: Pagaidām līdz tam vēl ir tālu, otrās paaudzes degviela ir daudz dārgāka. Tas gan galvenokārt saistīts ar faktu, ka otrās paaudzes degvielu iegūšanai tiek izmantotas tehnoloģijas, kas vēl ir attīstības sākumposmā, pretēji pirmajai paaudzei, kuras tehnoloģijas jau ir noslīpētas un pārbaudītas. Taču Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda subsīdijas Lietuvā būs pieejamas tikai tiem, kas veidos otrās paaudzes biodegvielas rūpnīcas. Taču svarīgs aspekts ir tas, ka otrās paaudzes biodegvielu, visticamāk, ražos tie paši, kas šobrīd ražo pirmās paaudzes degvielu, jo viņiem jau uzkrāta tehnoloģiskā bāze, finanšu līdzekļi un pieredze. Tādēļ nedrīkst pieļaut, ka pirmās paaudzes ražotāji bankrotē.
Laba politika parasti rīkojas gan ar burkānu, gan pātagu. Taču biodegvielu nākotnē, šķiet, gaidāma tikai pātaga, ja reiz otrās paaudzes biodegviela būs dārgāka. Vai gribat teikt, ka nebūs nekādas ekonomiskas motivācijas to pievienot no naftas iegūtajai degvielai?
A. Macijausks: Ne gluži, jo vajadzētu atcerēties, ka otrās paaudzes degvielas gadījumā izejmateriāli, proti, bioloģiskie atkritumi, praktiski neko nemaksās. Domāju, ka tehnoloģiju attīstība nodrošinās, ka arī otrās paaudzes biodegviela būs cenu ziņā konkurētspējīga. Pagaidām problēmu rada tieši pārstrādes tehnoloģiju neefektivitāte un dārdzība. Taču, iespējams, ka trešās paaudzes biodegvielas attīstība apsteigs otro paaudzi – runa ir par biodegvielas ražošanu no aļģēm, kas arī strauji attīstās. Domāju, ka ir pilnīgi iespējams, ka 2030. gadā bioloģiski iegūta degviela maksās lētāk nekā no naftas ražotais benzīns un dīzeļdegviela.
Parastais arguments pret biodegvielas ražošanas paplašināšanu saistīts ar to, ka biodegvielas ražošana apdraud pārtikas ražošanu un atņem tai vajadzīgās lauksaimniecības platības. Kā Lietuvā skatās uz šo problēmu?
Kā uz mitoloģiju, un tieši tā uz to arī ir jāskatās. Ļoti iespējams, ka šī mīta veidošanā savu roku pielikuši biodegvielas konkurenti – globālie naftas un gāzes uzņēmumi.
Apgalvojums, ka graudu audzēšana degvielas ieguvei traucē pārtikas ražošanai, ir mīts. Lietas būtība slēpjas tajā, ka lauksaimniecības platību pārtikas ražošanai netrūkst. Lai to izprastu, jāatskatās nedaudz pagātnē. No kurienes vispār radās ideja audzēt rapsi degvielas iegūšanai?
Tā radās tāpēc, ka pagājušā gadsimta 90. gados, pateicoties Eiropas Savienības veiksmīgajai lauksaimniecības politikai, pārtika tika ražota tik daudz, ka izveidojās pārprodukcija. Graudi tika mesti jūrā, pienu nebija kur likt, visā Eiropā noliktavās atradās nevienam nevajadzīgi cukura kalni utt. Tieši tad arī Eiropas politiskajās aprindās radās ideja par to, ka daļu lauksaimniecības zemes vajadzētu pārstāt apstrādāt, parādījās platību maksājumi par pļavām un zemes neapstrādāšanu. Ar to saistīta arī ideja, ka uz šīs neapstrādājamās zemes var audzēt graudaugus, kurus tālāk izmantot degvielas ieguvei. Šāda politika turpinājās apmēram līdz 2007. gadam.
Šobrīd, neskatoties uz Zemes iedzīvotāju skaita palielināšanos un lielāku pieprasījumu pēc pārtikas, šī politika turpinās, tikai citā “mērcē” – tagad zemi neapstrādā tādēļ, lai saglabātu dabas daudzveidību. Turklāt paralēli vēl notiek centieni samazināt arī lauksaimniecībā izmantojamās zemes auglību, ierobežojot minerālmēslu pieejamību un atļauto augu aizsardzības līdzekļu sarakstu. Tas skaidri demonstrē, ka ideja par to, ka pietrūkst platību pārtikas audzēšanai, ir mīts. Gluži otrādi – ja būtu tāda nepieciešamība, varētu samērā viegli palielināt pārtikas ražošanas apjomus, tehnoloģijas to ļauj jau šobrīd.
No kurienes tad radusies ideja par platību trūkumu pārtikas audzēšanai?
M. Nagēvičs: To radīja naftas ieguves uzņēmumi, kas reaģēja uz savulaik izvirzītajiem priekšlikumiem aizvietot vēl lielāku daļu no naftas iegūtās degvielas ar bioloģiski iegūto. Tieši tad sākās asa konkurence starp biodegvielas ražotājiem un tradicionālās degvielas ražotājiem. Tad arī sāka izvirzīt argumentus, ka biodegvielas ražošana arī piesārņo vidi un tamlīdzīgi.
