Naftas vada tiesvedība iegūst skandalozu nokrāsu. Atsevišķā kriminālprocesā pārbaudīs, vai tiesā iesniegtie dokumenti ir viltoti 0
Kārlis Teivāns, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Arvien pārsteidzošākas un svarīgākas detaļas atklājas naftas vadā izsūknētās naftas tiesvedības lietā. Iespējams, ka uzņēmums “Polocktransneft Družba”, kas mēģina piedzīt līdzekļus no Latvijas uzņēmuma “LatRosTrans”, to dara ar viltotu dokumentu palīdzību.
Ar šādu secinājumu nākuši neatkarīgi eksperti no Igaunijas
“II Trust Expertise”. Lai to pārbaudītu, pēc “LatRosTrans” iesnieguma prokuratūrā šī gada maijā Valsts policijas Latgales reģiona pārvalde pieņēma lēmumu par kriminālprocesa uzsākšanu pēc Krimināllikuma 275. panta otrās daļas.
“Latvijas Avīze” jau vairākkārt rakstījusi: strīds sācies tādēļ, ka Baltkrievijas puse uzskatīja, ka Latvijas uzņēmumam “LatRosTrans” piederošajā naftas vadā esošā un vēlāk izpumpētā tehnoloģiskā nafta ir Baltkrievijas īpašums, un sāka tiesvedību, lai piedzītu tai it kā radītos zaudējumus.
Tiesvedības sākumā Latvijas tiesas nostājās “LatRosTrans” pozīcijas pusē, bet tad kādā mirklī neskaidru iemeslu dēļ Baltkrievijas pozīcija Latvijas tiesās sāka uzvarēt. Baltkrievu prasības pamatā ir 1992. gada 25. februārī Ļvovā parakstītais naftas infrastruktūras “Družba” īpašuma sadales akts.
Kriminālprocess uzsākts, jo lietas par tehnoloģiskās naftas piederību izskatīšanas laikā “LatRosTrans” bija pamats uzskatīt, ka gan 1992. gada 25. februāra akts, gan 1992. gada 18. jūnija akts, ar ko baltkrievi operē Latvijas tiesās, ir viltoti un tiem nav juridiska spēka, kā arī tajos ietvertais saturs neatbilst īstenībai.
Lai aizdomas par dokumentu viltošanu pārbaudītu, “LatRosTrans” vērsās pie neatkarīgiem ekspertiem, Igaunijas uzņēmuma “II Trust Expertise”, kas ar savu slēdzienu “LatRosTrans” viedokli apstiprināja.
Lūk, būtiskākās aizdomīgās detaļas, kas tika noskaidrotas vairāk nekā desmit citu vidū. Tā, piemēram, Latvijas tiesās iesniegtais 1992. gada 25. februāra akts nesatur nevienas personas parakstu un norādi par to, kura persona ir cauršuvusi šo aktu, kā arī kurā datumā tas ir izdarīts.
Kļūdaini norādīts, ka cauršūtas ir 11 lapas, lai gan “Polocktransneft Družba” materiālos ir 22 lapas. Kā ir patiesībā?
Vai dokumenti sašūti daudzus gadus pēc parakstīšanas?
Ekspertīze arī pauž aizdomas, ka Latvijas tiesā iesniegtie dokumenti ir sašūti daudzus gadus vēlāk, nevis 1992. gadā, kad Ļvovas akts parakstīts.
Par to liek domāt akta šuvuma vietā redzamais “Polocktansneft Družba” zīmoga nospiedums, kurā norādīts pilns uzņēmuma nosaukums – Novopolockas republikāniskais apvienotais transporta uzņēmums “Družba”, bet ar šādu nosaukumu minētais uzņēmums pastāv tikai kopš 2000. gada 25. oktobra.
Turpinot uzskaitīt citus grūti izskaidrojamus apstākļus, minēti vēl šādi: vienā komplektā kopā sašūti dažādi dokumenti ar dažādiem datumiem, kas nav pieļaujams ne juridiski, ne loģiski, jo vienu dokumentu nevar veidot divi dokumenti.
2018. gada 27. februāra Latgales Apgabaltiesas sēdē uzrādītajā 1992. gada 25. februāra aktā bija redzams, ka būtiski atšķiras šī dokumenta lapu krāsa.
Tas nav iespējams, ka sašūta dokumenta iekšienē dažas lapas ir mainījušas krāsu. Tas deva pamatu aizdomām, ka 1992. gada 25. februāra akta saturs ir ticis mainīts, aizvietojot daļu no teksta ar citu tekstu. Tāpat arī grūti izskaidrot, kāpēc uzrādītajā aktā ir daudz tukšu laukumu, un tas rada aizdomas par noslēptām satura sadaļām.
Latvijā un Lietuvā pieejamie dokumenti atšķiras
Pārliecību par viltojumu “LatRosTrans” devis arī uzzinātais līdzīgā procesā Lietuvā, kur “Polocktransneft Družba” iesūdzējis naftas vada Lietuvas fragmenta īpašnieku “Orlen Lietuva”.
No “Orlen Lietuva” pārstāvjiem izdevās iegūt 1992. gada 25. februāra akta apliecinātu kopiju, kas bija iesniegta lietā pret Lietuvas akciju sabiedrību “Orlen Lietuva”, kā arī paša akta fotogrāfijas.
Iegūtas arī citi dokumentu – piemēram, 1992. gada 19. maija Novopolockas uzņēmuma “Družba” pavēle Nr. 171 un cita 1992. gada 18. jūnija akta – fotogrāfijas. Šie materiāli devuši papildu apliecinājumus tam, ka 1992. gada 25. februāra akts un 1992. gada 18. jūnija akts ir viltoti, jo, piemēram, atšķiras 1992. gada 25. februāra akta saturs, kas pieejams Latvijā un Lietuvā.
Acīmredzamākā neatbilstība ar Latvijas tiesās pieejamo dokumentu ir tā, ka Latvijā nebija pieejams dokumenta 1. pielikums, kas skaidri un gaiši norāda, ka “Polocktransneft Družba” īpašumā paliek tikai un vienīgi Baltkrievijas teritorijā esošie naftas vada infrastruktūras objekti un pilnīgi nekas, kas atrodas citu valstu, tostarp Latvijas, teritorijā.
Sīkāk lasīt 30. jūnija “Latvijas Avīzes” rakstā “Naftas vada tiesvedība: atklātībā nākušie fakti liecina, ka baltkrievu prasības pēc Latvijas īpašuma ir pilnībā nepamatotas”.
Kā jau minēts, ar Lietuvas Augstākās tiesas spriedumu civillietā “Polocktransneft Družba” prasība tika noraidīta un tagad spriedums ir nepārsūdzams un stājies spēkā. Jautājums paliek, kas notiks Latvijā, kur Augstākā tiesa tiesvedībā pret “LatRosTrans” lems šī gada jūlijā.
Jaunatklātie fakti notiekošajai tiesvedībai piešķir ne tikai skandalozitātes, bet arī nacionālās drošības jautājuma nokrāsu.
