Naftas vada tiesvedība: atklātībā nākušie fakti liecina, ka baltkrievu prasības pēc Latvijas īpašuma ir pilnībā nepamatotas 2
Ja Lietuvā nebūtu nācis atklātībā 1992. gada 25. februārī Ļvovā parakstītais naftas infrastruktūras “Družba” īpašuma sadales akts pilnā tā apmērā, nebūtu nākusi klajā noklusēšana vai meli, ar kuru palīdzību “Polocktransneft Družba” mēģina piesavināties tai nepiederošu naftas vadu vai naudas līdzekļus Latvijas teritorijā.
Atklātībā nākušie pielikumi Ļvovas aktam, ar kuru “Družba” dalīja naftas vadu infrastruktūru, liecina, ka baltkrievu prasības pēc Latvijas īpašuma ir pilnībā nepamatotas.
Atgādināšu, ka strīds sākās tāpēc, ka Baltkrievijas puse uzskatīja, ka Latvijas uzņēmumam “LatRosTrans” piederošajā naftas vadā esošā un vēlāk izpumpētā tehnoloģiskā nafta ir Baltkrievijas uzņēmuma īpašums, un sāka tiesvedību, lai piedzītu tai it kā radītos zaudējumus.
Tiesvedības sākumā Latvijas tiesas nostājās “LatRosTrans” pozīcijas pusē, bet tad kādā mirklī neskaidru iemeslu dēļ Baltkrievijas pozīcija sāka uzvarēt.
Lietuvā baltkrievu puse bija ierosinājusi līdzīgu tiesvedību kā Latvijā. 2020. gada 9. martā Lietuvas Apelācijas tiesa pieņēma lēmumu, ar ko tika pilnībā noraidīta Baltkrievijas uzņēmuma “Gomeltransneft Družba”, kas pārņēmis “Polocktransneft Družba” procesuālās tiesības, prasība pret akciju sabiedrību “Orlen Lietuva” par tehnoloģiskās naftas piederību naftas vada “Družba” Lietuvas nogrieznī, kas tagad pieder “Orlen Lietuva”.
Pirms dažām dienām arī Lietuvas Augstākā tiesa noraidīja Baltkrievijas uzņēmuma prasību, un tagad tas jau ir negrozāms lēmums pēdējā instancē.
Latvijai Lietuvas process ir ļoti būtisks, jo tikai kopš Lietuvas Apelācijas tiesas procesa kļuvuši pieejami Ļvovā parakstītā akta pielikumi.
Tie skaidri pierāda “Družbas” apgalvojumu, ka ar 1992. gada 25. februāra aktu Novopolockas pārvaldei tika iedalīti Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas teritorijā esošie naftas cauruļvadi kopā ar tajos esošo naftu, nepatiesumu, jo atbilstoši tiem viss īpašums tika dalīts pēc teritoriālā principa – Baltkrievijai pienācās tikai tas, kas atradās tās ģeogrāfiskajās robežās, un nekas vairāk.
Baltkrievijas prasības pēc Latvijas īpašuma ir pilnībā nepamatotas.
Latgales Apgabaltiesai Neatkarības deklarācija ir tukšs papīrs?
Turpmākajā Latvijā notiekošajā tiesvedībā Ļvovas akta pielikumi var būt izšķirīgāki nekā dienvidu kaimiņos, jo mūsu valsts tiesa, izskatot jautājumu par tehnoloģiskās naftas piederību, šokējošā kārtā nav ņēmusi vērā Latvijas Republikas Neatkarības deklarāciju un saistītos lēmumus, kuros ar likuma spēku noteikts, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viss Latvijas Republikā esošais PSRS īpašums kļūst par Latvijas īpašumu.
Kā šokējošās prakses apliecinājums jāmin arī Latgales Apgabaltiesas 2018. gada vasaras lēmums apmierināt “Polocktransneft Družba” prasību daļā par vairāk nekā 66,7 miljonu eiro piedziņu no “LatRosTrans” par labu Baltkrievijas uzņēmumam.
Lietuvas tiesa līdz šim vienmēr ir konsekventi bijusi pozīcijā, ka viss bijušais PSRS īpašums, kas atradās tās teritorijā, pēc Lietuvas neatkarības deklarācijas un saistīto lēmumu pieņemšanas ir Lietuvas īpašums, un tā Ļvovā parakstīto dokumentu pat neuztvēra kā argumentu.
Bet Latvijā šī dokumenta precīzam tekstam var izrādīties izšķirīga nozīme.
Latgales Apgabaltiesa saskata starptautisku līgumu tur, kur tā nav
Un ir vēl viens apstāklis, kas Lietuvas procesu Latvijai padara ļoti būtisku. Mūsu valsts tiesa, izskatot celto prasību, pretēji Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas un arī Baltkrievijas ārlietu ministriju oficiālajām vēstulēm, atzina, ka 1992. gada jūnijā Baltkrievijas, Latvijas un Lietuvas pārstāvji savu valstu valdību vārdā ir noslēguši vienošanos par Novopolockas pārvaldes uzņēmuma “Družba” īpašuma sadali starp trim valstīm.
Tātad var saprast, ka tika noslēgts tāds kā starptautisks līgums, ar kuru Latvija un Lietuva no Baltkrievijas saņēma plikus naftas vadus bez naftas, t.i., iznāk, ka Latvija atteicās no naftas vadā.
Bez tā, ka šeit trūkst loģikas, iznāk, ka Latvijas tiesa ir atzinusi Lietuvas valstij vienošanos ar juridisku spēku pretēji Lietuvas Republikas gribai.
Jo Lietuvas tiesa skaidri norādīja, ka šeit nav saskatāms nekāds starptautisks līgums un arī nekāda vienošanās valstu vārdā nav tikusi parakstīta.
Sanāk, ka divu valstu tiesas spriež diametrāli pretēji.
Tiesvedības gaitā “LatRosTrans” ir pieprasījis Baltkrievu pusei visus šajā dokumentā minētos pielikumus, bet, kā liecina ieraksts no Latgales Apgabaltiesas procesa, baltkrievu pārstāvji apgalvoja, ka to rīcībā pielikumu neesot.
Tāpēc arvien nozīmīgāks kļūst tas, ko tad varam lasīt Ļvovas akta līdz šim neredzētajos vai noslēptajos pielikumos.
Lai nekavētu lasītāju uzmanību ar pilnīgi visām detaļām, pievērsīšos būtiskākajam pielikumam – pielikumam Nr. 1, uz kuru Ļvovas aktā rodama atsauce.
Sadaļā 2 ir norādītas naftas vadu sadales robežas pa kilometriem. Novopolockas pārvaldei ir norādīts, ka tās robeža attiecībā uz Ventspils naftas vadu sākas no 0. kilometra un beidzas uz 112. kilometrā, t.i., uz Latvijas–Baltkrievijas robežas.
Tas atbilst faktiskajam naftas vada garumam uz zemes virsmas kilometros, atbilstoši SIA “LatRosTrans” cauruļvadu shēmai un naftas maģistrālā cauruļvada tehniskās pases 4. lpp.
Pielikuma Nr. 1 sadaļā 1 naftas vadu garums ir skaidri norādīts: Novopolockas pārvaldei kopējais cauruļvadu garums sastāda 996 km, bet cauruļvadu trases garums 501,9 km (īsāks, jo cauruļvadi trasē var iet paralēli) (attēls Nr. 2).
Savukārt Latvijas teritorijā naftas cauruļvads sākas uz Latvijas–Baltkrievijas robežas, un tā atzīme ir 112,550. km un beidzas 516,821. km.
Tātad naftas vada Polocka–Ventspils koridora (trases) garums (bez naftas vada Polocka–Mažeiķi līdz Mažeiķiem 441 km koridora (trases) garums no Latvijas teritorijas 283 km sastāda 158 km) vien pārsniedz pielikuma 1. sadaļā norādītos 501,9 km.
Sadaļā 3 ir norādīts objektu uzskaitījums, kas ietilpst pārvalžu sastāvā. Tur ir skaidri redzams, ka Novopolockas pārvaldes sastāvā nav uzskaitīts neviens objekts, kas atradās Latvijas Republikas teritorijā, t.i., Skrudaliena–1, Skrudaliena–2, Džūkste un Ventspils.
Tas apliecina, ka arī pēc objektiem nekas netika iedalīts Novopolockas pārvaldei.
Tātad “PolotskTransneft Družba” noslēpa 1992. gada 25. februāra akta 1. pielikumu, lai varētu prettiesiski apgalvot, ka naftas cauruļvads kopā ar tajā esošo naftu Latvijas teritorijā ar 1992. gada 25. februāra aktu tika iedalīts “Družbas” priekštecim – Novopolockas pārvaldei, kura vēlāk naftas vadu nodeva Latvijas valstij, bet naftu gan paturēja sev.
Fakts, ka Latvijas tiesai mūsu valsts deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu tās 30. gadskārtā, izskatot šādus strīdus, jau nešķiet vērā ņemams arguments, protams, izraisa pārdomas un liek uzdot jautājumus!
Bet arī šajā gadījumā Ļvovas akta pielikumi skaidri un gaiši norāda, kurai pusei ir taisnība!
