Naftas piederības strīdi: kam īsti pieder no PSRS laikiem Latvijā palikušie aktīvi? 0
Covid-19 pandēmijas ziņu kontekstā mūsu mediju telpā nepamanīts palicis būtisks notikums Lietuvā. 2020. gada 9. martā Lietuvas Apelācijas tiesa pieņēma Lietuvai svarīgu lēmumu, ar ko tika pilnībā noraidīta Baltkrievijas uzņēmuma “Gomeltransneft Družba”, kas pārņēmis “Polocktransneft Družba” procesuālās tiesības, prasība pret akciju sabiedrību “Orlen Lietuva” par tehnoloģiskās naftas piederību naftas vada “Družba” Lietuvas nogrieznī, kas tagad pieder “Orlen Lietuva”.
Atgādināsim, ka Baltkrievijas uzņēmums “Polocktransneft Družba” ar līdzīgām prasībām ar dažādām sekmēm startēja kā Lietuvā, tā arī Latvijā, vienā pret uzņēmumu “Orlen Lietuva”, otrā pret uzņēmumu “LatRosTrans”.
Šajās tiesvedībās notiek strīds par tehnoloģiskās naftas jeb bufernaftas piederību naftas vadā “Družba”, ko Latvijas un Lietuvas uzņēmumi, kam pieder naftas vadi katrā no valstīm, izsūknēja, jo naftas vadā nekustīgi stāvoša nafta apdraud vidi un rada zaudējumus.
Kādā brīdī “Polocktransneft Družba” radās vēlme piedzīt no abu valstu uzņēmumiem “kompensāciju” par it kā tai piederošās naftas izsūknēšanu.
Lietuvas tiesa līdz šim vienmēr ir konsekventi bijusi pozīcijā, ka viss bijušais PSRS īpašums, kas atradās tās teritorijā, pēc Lietuvas neatkarības deklarācijas un saistīto lēmumu pieņemšanas ir Lietuvas īpašums, bet Latvijas tiesu lēmumi nav bijuši tik konsekventi.
Sākotnēji Latvijas tiesa Baltkrievijas tīkojumus noraidīja kā neargumentētus, bet vēlāk tiesa nesaprotamu iemeslu dēļ nostājās “PolockTransneft” pusē.
Te jāatceras, ka Latvijas gadījumā “LatRosTrans” pozīcija tiesvedībā ir balstīta Latvijas Republikas neatkarības deklarācijā un LR Augstākās Padomes lēmumā “Par Latvijas Republikas valstiskuma ekonomiskā pamata nodrošināšanu”, kas paredz, ka pilnīgi viss Latvijas teritorijā esošais PSRS īpašums kļūst par Latvijas Republikas īpašumu, ja vien starpvalstu līgums neparedz citādi.
Baltkrievi turpretī mēģina pierādīt, ka naftas vada “Družba” uzņēmuma struktūru parakstīts grāmatvedības pieņemšanas nodošanas akts it kā esot starpvalstu vai pat starptautisks līgums.
Atbilstīgi Latvijas likumdošanai starptautiskiem līgumiem jābūt reģistrētiem Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā.
Šajā kontekstā zīmīgi piebilst, ka 2018. gada 11. februārī LTV raidījumā “De facto” Latvijas Republikas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs skaidri un gaiši pateica, ka Latvijas Republikas Ārlietu ministrijā šāda starpvalstu līguma nav.
Šie argumenti bija pieejami Latgales apgabaltiesai, tomēr tiesai tie acīmredzot bijuši mazsvarīgi, jo 2018. gada vasarā tā lēma apmierināt “Polocktransneft Družba” prasību daļā par vairāk nekā 66,7 miljonu eiro piedziņu no “LatRosTrans” par labu Baltkrievijas uzņēmumam.
Tiesa spriedumu pamatoja ar 1992. gada notikumiem ārpus Latvijas. 1992. gada 25. februārī Ļvovā esot parakstīts akts par mantas un finanšu līdzekļu sadali, ar kuru cauruļvadi tika iedalīti Latvijai, bet nafta cauruļvadā un rezervuāros tikusi iedalīta PSRS uzņēmuma “Družba” Novopolockas pārvaldes īpašumā.
Grūti nepiebilst, ka Latgales apgabaltiesas lēmums ir svarīgs arī jautājumā – kam īsti pieder no PSRS laikiem Latvijā palikušie aktīvi?
Latgales apgabaltiesas lēmums var radīt precedentu, kas var izraisīt motivāciju, lai parādītos visādi “arhīvu papīri”, kurus kāds varētu mēģināt traktēt kā pieņemšanas-nodošanas aktus, lai iegūtu stratēģiski svarīgus īpašumus Latvijas Republikas teritorijā.
Pašlaik tiesvedība atrodas Latvijas Republikas Augstākajā tiesā. Tur tiesneša Valērija Maksimova vadībā tiks izskatīts jautājums par Latgales apgabaltiesas pieņemtā sprieduma pamatotību.
Jau pagājušajā gadā, komentējot Latgales apgabaltiesas tiesneses Allas Šilovas lēmuma skaidrojumu, juridisko zinātņu doktors, asociētais profesors starptautiskajās publiskajās tiesībās Londonas universitātes koledžā Mārtiņš Paparinskis norādīja viedokli, ka: “Spriedums un tā skaidrojums ir pretrunā piemērojamām konstitucionālo un publisko tiesību normām, kas regulēja īpašumtiesības 1990.–1991. gadā,” piesaucot trīs pamatdokumentus.
“Latvijas tiesām šīs ir konstitucionālā ranga normas, nevis 1992. gada notikumi ārpus Latvijas ir atskaites punkts. Citiem vārdiem sakot, skaidrojumā norādītais, ka “nafta Latvijas valstij netiek nodota”, izriet no kļūdainās premisas, ka Latvijai šī nafta nepiederēja automātiski,” skaidroja Paparinskis.
Pēc zvērinātu advokātu biroja “Eversheds Sutherland Bitāns” uzaicinājuma profesors Paparinskis bija sniedzis vairākus neatkarīga eksperta atzinumus par starptautisko un konstitucionālo tiesību aspektiem šajā civillietā. “LatRosTrans” neslēpa, ka tas pasūtījis ekspertīzi šai strīdīgajai civillietai.
“Līdz šim Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments ir izveidojis ļoti pareizu praksi jautājumos par Latvijas nelikumīgās okupācijas sekām. Visbiežāk tiek skatīti pilsonības jautājumi. Ja mēs palasām Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta spriedumus, tad ir skaidrs, ka sekas ir jāskata lielajā valstiskajā kontekstā.
Proti, kas ar Latviju notika līdz 1990. gadam un pēc tam – 1990. un 1991. gadā. Administratīvo lietu departaments ir spējis to ļoti labi izdarīt konkrētas lietas kontekstā. Konkrēto savienot ar plašo, vismaz vienā Augstākās tiesas darbības blokā, ir izdevies,” uz to savulaik norādīja Satversmes tiesas priekšsēdētāja.
Tādēļ būtisku interesi rada tas, kā Lietuvas Apelācijas tiesa ir argumentējusi spriedumu par Baltkrievijas uzņēmuma prasības pilnīgu noraidīšanu, jo gadījumi Lietuvā un Latvijā ir ļoti līdzīgi, lai neteiktu – identiski.
Lietuvas Apelācijas tiesa, atsaucoties uz saviem iekšējiem normatīvajiem aktiem, kas pieņemti pēc PSRS sabrukuma, kā arī valsts suverenitāti un neatkarības atjaunošanu (kontinuitāti), atzina, ka bijušie PSRS aktīvi (naftas cauruļvadi kopā ar tehnoloģisko naftu) sākotnēji pārgāja Lietuvas Republikas īpašumā.
Lietuvas Apelācijas tiesa “Gomeltransneft Družba” tiesvedībā ar “Orlen Lietuva” savu spriedumu ir pamatojusi ar normatīvajiem aktiem, kas satura ziņā ir ļoti līdzīgi Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem, kurus “LatRosTrans” izmantoja argumentācijā tiesvedībā pret “Družbu” Latvijā.
Pamatojoties uz Lietuvas Republikas normatīvajiem aktiem, Lietuvas teritorijā esošie maģistrālā naftas vada posmi pēc neatkarības atjaunošanas nonāca Lietuvas īpašumā.
Strīda priekšmets lietā ir tehnoloģiskā nafta, kas atradās Lietuvas teritorijā esošajā naftas vadā, t. i., jēlnafta, kas paredzēta tam, lai uzturētu noteiktu spiedienu naftas piegādes cauruļvadā un nodrošinātu tā atbilstošu ekspluatāciju.
Pamatojoties uz Lietuvas Republikas neatkarības atjaunošanas laikā spēkā esošo Lietuvas PSR un šobrīd spēkā esošajām normām, tehnoloģiskā nafta netiek raksturota pēc individuālām pazīmēm, bet gan uzskatāma par šķiras lietu.
Lai gan naftas piegādes laikā cauruļvados esošā jēlnafta pastāvīgi mainās, tomēr vadā esošās naftas tilpums pēc būtības nemainās. Starp pusēm nav strīda par to, ka gadījumā, ja naftas vadā nebūtu tehnoloģiskās naftas, naftas vads nespētu funkcionēt.
Tādēļ tehnoloģiskā nafta ir uzskatāma par otršķirīgu lietu attiecībā pret galveno lietu – naftas vadu.
Brīdī, kad Lietuvas teritorijā esošā maģistrālā naftas vada daļa nonāca Lietuvas īpašumā, tāds pats tiesiskais liktenis sagaidīja arī otršķirīgo lietu – tehnoloģisko naftu, kas bija saistīta ar galveno lietu ar nesaraujamu funkcionālu saikni.
Arī Lietuvas “Družbas” struktūras pārstāvji deviņdesmito gadu sākumā ir parakstījuši kaut kādu iekšēju pieņemšanas-nodošanas aktu Novopolockā, taču Lietuvas Apelācijas tiesa ir konstatējusi, ka akts parakstīts Lietuvas uzņēmuma vārdā un nevis Lietuvas Republikas vārdā.
Līdzīgi tas bija arī attiecībā uz akta parakstītājiem no Latvijas uzņēmuma puses. Lietuvas tiesa neatzina, ka Novopolockā sastādītais akts būtu parakstīts Lietuvas Republikas, Latvijas Republikas un Baltkrievijas Republikas starpvalstu sarunu rezultātā. Tas ir pretējs secinājums Latgales apgabaltiesas secinājumam.
Starptautiskā tiesa ir skaidrojusi, ka līgums, kuru noslēgusi valsts valdība ar citas valsts juridisko personu, nav uzskatāms par starptautisku līgumu un neuzliek valstij, kuras juridiskā persona ir noslēgusi šādu līgumu, tiesības vai pienākumus.
Redzēsim, kādi lēmumi tiks pieņemti Latvijas tiesvedībā!
