Nacistu propagandai veltītais Kaspara Zeļļa darbs raisa arī iebildes 1
Laiks rādīs, vai vēstures doktora Kaspara Zeļļa monogrāfija “Ilūziju un baiļu mašinērija. Propaganda nacistu okupētajā Latvijā: vara, mediji un sabiedrība (1941–1945)” sekmēs plašākas intelektuālas diskusijas par propagandas lomu sabiedrībā, bet masu mediju uzmanību tas jau paspējis izpelnīties.
Minētais darbs medijos gan cildināts kā “dzīvīgs un izcils pētījums”, gan saņēmis aizrādījumus par dažu čekas “izstrādātu” vēstures avotu nekritisku vērtējumu.
Nosacīti pretrunīgās atsauksmes gan nav pārsteigums, zinot, ka K. Zellis allaž bijis aktīvs polemizētājs diskusijās par vēstures un sociālās atmiņas jautājumiem, nebaidoties izteikt provokatīvus spriedumus, idejas un koncepcijas. Līdzīgi var raksturot arī nesen klajā nākušo grāmatu, kas tapusi pēc pamatīga pētniecības darba Latvijas un Vācijas arhīvos un ir ilustrēta ar vērienīgu propagandas materiālu – foto, plakāti, karikatūras – klāstu.
Grāmatas stiprā puse neapšaubāmi ir autora plašās ar propagandas tematiku saistītās teorētiskās zināšanas, dziļi un rūpīgi veiktā nacistu propagandas politikas izpēte un meistarīgā propagandas satura analīze.
Tas ļāvis K. Zellim nonākt pie daudziem jauniem vērtējumiem, tajā skaitā konstatēt, ka no propagandas kanāliem vācu okupētajā Latvijā visbūtiskākie bijuši preses izdevumi; mazāka nozīme bijusi radioraidījumiem, bet vislielāko uzticamību baudījis kino.
Autors noraida iespēju, ka nacistu mērķis būtu bijis tikai panākt latviešu piedalīšanos un nepretošanos ebreju iznīcināšanai holokaustā. Vācieši savos plānos gājuši daudz tālāk, atbildību par šiem noziegumiem cenšoties uzvelt pašiem latviešiem. Pie tam presē sludinātais antisemītisms bijis rasistiski nacionālsociālistisks, nevis “pērkoņkrustisks” vai nacionālistisks, jo balstījies nacistu izstrādātos šablonos un pasniegšanas veidā, kas tikai piemērots vietējiem apstākļiem. Arī ar mobilizāciju leģionā saistīto propagandu K. Zellis pamatoti vērtē kā veiklu manipulāciju ar latviešu alkām pēc brīvības, ar ko vācieši sapratuši “brīvību no boļševisma”, bet latviešu sabiedrība – reālu valstisku neatkarību.
Vienlaikus virkne autora spriedumu ir vai nu diskutabli, vai varētu būt precīzāk argumentēti. Apgalvojums, ka “baidoties no represijām, latviešu leģionāri atrada cīņas mērķus nacistiskajā propagandā” (187. lpp.), liekas pārāk vienkāršots latviešu karavīru cīņu motivācijas skaidrojums. Pretruna slēpjas arī K. Zeļļa rak-stītajā, ka 1944. gada maijā Latvijā esot “propagandistiski inscenēta sava “Katiņa” – Ulbrokas upuru atrašana” (versija, ka īstenībā “vācieši ierakuši zemē iepriekš nošautus padomju pilsoņus, ko izraka no zemes ar izkropļotām sejām” (257. lpp.), ir ļoti apšaubāma kaut vai no tiesu medicīnas viedokļa), vienlaikus atzīstot, ka šis gadījums prasa vēl rūpīgāku izvērtējumu.
Iespējams, lasītāju vislielāko interesi izraisīs grāmatā aprakstītā 1940. – 1941. gada padomju okupācijas varas noziegumu izmantošana nacistu propagandā.
Šinī gadījumā gan jākliedē cienījamās B. Gereišas kundzes bažas par to, ka grāmatā būtu apšaubītas Baigā gada realitātes (“Latvijas Avīze”, 8.01.2013.), jo arī K. Zellis atzīst, ka Latvijā “boļševisma briesmas nebija tikai propagandas izdomājums, tās balstījās reāli pieredzētajā, bet nacistu aktualizētajā padomju okupācijas gadā” (270. lpp.).
Pretrunīgs gan ir autora slēdziens, ka, neraugoties uz neticību propagandas nesējiem, nacistiem izdevies panākt sabiedrības kontroli, kas īstenota galvenokārt ar pretboļševistiskās propagandas palīdzību, to pasniedzot kā reālu draudu tautas vitalitātei. Jājautā, vai tautas negatīvā vēsturiskā pieredze un bažas par tās atkārtošanos padomju okupācijas atgriešanās gadījumā jau pašas par sevi nebija pietiekami spēcīgas neatkarīgi no lielākas vai mazākas nacistu propagandas klātesamības? Un vai pēc Otrā pasaules kara reāli notikušās komunistiskā režīma represijas pret Latvijas iedzīvotājiem pat vairākkārtīgi nepārsniedza kara laikā sabiedrībā izplatītos priekšstatus un prognozes par to apjomu un iespējamību?
Izvērtējot norises Latvijā vācu okupācijas laikā, svarīgi saprast, ka attiecīgā laika propaganda vienmēr pastāv līdzās reāliem vēstures faktiem, cilvēku personīgajām pieredzēm, kas viss kopā veido sabiedrības priekšstatus un rīcību vienā vai otrā situācijā. Tāpēc problemātiski pateikt, kas no tā vairāk un kas mazāk ietekmē cilvēku ikdienas dzīvi un pieņemtos lēmumus.
Tamdēļ jānoraida gan kategoriski uzskati, ka propagandai varētu būt margināla loma sabiedrības ietekmēšanā, gan jāvairās tā laika sabiedrības rīcības modeļus skaidrot, tikai balstoties uz mūsdienās zināmām propagandas teorijām.
Svarīgi ņemt vērā arī to, ka Latvija kara un pēckara gados piedzīvoja ne tikai samērā īslaicīgu nacistu, bet daudz ilgāku padomju totalitārā režīma un propagandas klātbūtni, kas abos gadījumos atstāja nospiedumus cilvēku sociālajā atmiņā. K. Zeļļa monogrāfija “Ilūziju un baiļu mašinērija”, pat neraugoties uz atsevišķiem trūkumiem, ir nopietns augstas raudzes pienesums šīs jomas pētniecībā.
