Nacionālo partizānu kara atbalss. Traģisks periods Latvijas vēsturē, paceļ kolaborācijas jautājumu 15
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viesītes muzejā “Sēlija” aizvadītās nedēļas nogalē, lielam interesentu pulkam klātesot, tika atvērta izdevniecībā “Latvijas Mediji” izdotā Haralda Bruņinieka grāmata “Nāvi mānot. Sēlijas – Aknīstes, Biržu, Elkšņu, Gārsenes, Saukas, Susējas un Viesītes pagasta – nacionālie partizāni. 1944.–1952. gads”.
Grāmatā aprakstītais periods ir traģisks Latvijas vēsturē, jo paceļ jautājumu arī par kolaborāciju. Kā izskanēja atvēršanas pasākumā, šāda veida grāmatas atjauno “patiesības sajūtu”, jo nav noslēpums, ka mutvārdu liecībās viens otrs no aprakstīto notikumu laikabiedriem un viņu pēcnācējiem otrajā un trešajā paaudzē joprojām padomju okupācijas varas laikā ierastajā leksikā runā par “bandītiem”. Pēckara gadu nacionālo partizānu kara laikā tika piedzīvoti traģiski notikumi, kuru dēļ pat daudzus gadu desmitus pēc notikušā iesaistītie cilvēki, viņu radinieki par to atsakās runāt.
H. Bruņinieka darbs vedina drīzāk pārdomāt, kas un kāpēc noteica situācijas, kamdēļ cilvēkiem bija jāveic tādas rīcības un jāizdara tādas izvēles, kādas nebūtu iedomājamas normālas dzīves apstākļos. “Ja nebūtu okupācijas varas, šie cilvēki varētu strādāt savās saimniecībās, valsts labā,” norādīja grāmatas autors. Darba mērķis ir “atklāt partizānu personību, motivāciju, darbības, rast atbildes, kurš un kā izpildīja uzdevumu, kāds bija nacionālo partizānu bruņojums, kādi bija uzbrukumu mērķi, cik bija cietušo un kritušo, kāda bija taktika”. Viens no uzdevumiem tāpat ir atklāt čekistu noziegumus, kas acīmredzot nu jau vairs nekad netiks sodīti.
Haralds Bruņinieks pats nācis no Aknīstes puses, bet šobrīd ikdienā strādā par pedagogu Valmierā un ir Daugavpils Universitātes studiju programmas “Vēsture un arheoloģija” doktorants. Novadpētnieks teic, ka interese par nacionālo partizānu kustību radusies gluži neapzināti vēl bērnībā, uzaugot vidē, kas vēl atcerējās to dienu notikumus – bērnībā puikas, paši to nezinot, bija mēguši pulcēties Aknīstes partizānu komandiera Alfona Mežaraupa dzimtajās mājās “Jurasētas”, kuru otrajā stāvā 60. gados atradās bibliotēka.
Materiāls, kas apkopots grāmatā, savākts aptuveni desmit gadu laikā, izmantojot gan Latvijas Valsts arhīvā atrodamās padomju laika krimināllietas, gan mutvārdu liecības. Viens un tas pats notikums Sēlijas apkārtnes nacionālo partizānu darbībā nereti izstāstīts, balstoties dažādos avotos, no dažādiem skatpunktiem, mēģinot restaurēt objektīvo ainu. Piemēram, uzbrukumi padomju okupācijas varas pārstāvjiem, aktīvistiem un institūcijām. Tā Ilūkstes apriņķī pēc Otrā pasaules kara bijis brīdis, kad padomju vara turējās tikai apriņķa centrā, kamēr pagastos saimniekoja partizāni. Spilgtākā šo cīņu epizode bija uzbrukums automašīnai, kurā brauca Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas (VDM) Jēkabpils nodaļas priekšnieks majors Nikolajs Sokolovs, viņa vietnieks un automašīnas šoferis. Uzbrukums notika 1949. gada 28. jūlijā un bija kā atriebība par 1949. gada 25. marta deportācijām. “Tā bija visīstākā “sēļu atmaksa”, jo Sokolovs piedalījās ne tikai nacionālo partizānu apkarošanā, bet bija tieši vainojams arī deportāciju īstenošanā,” tā autors.
Pēdējā lielā kauja nacionālo partizānu kara gaitā Sēlijā notika 1950. gada 25. februārī, kad, acīmredzot pēc mežsarga Pētera Krastiņa norādes, čekisti aplenca Indāna–Grāvelsona partizānu grupas bunkuru Elkšņu mežā. Krita 11 partizāni un vismaz desmit čekas karaspēka karavīri, un šī mežabrāļu grupa praktiski tika iznīcināta. H. Bruņinieks atzīst, ka nacionālie partizāni, īpaši savas darbības sākumos, pieļāva daudzas kļūdas un cieta smagus zaudējumus, jo pirms kara Latvijā nenotika gatavošanās partizānu karam.
Starp kolaborantiem, kas bija atklāti nostājušies padomju okupācijas varas pusē un pret kuriem vērsās partizāni, bija agrākie Latvijas pilsoņi, bijušie leģionāri, Latvijas armijas karavīri, strēlnieki, Neatkarības kara dalībnieki. “Viņi bija saistīti ar okupācijas varu, un nacionālie partizāni rīkojās pēc kara laika likumiem, ar izpratni, ka kolaboranti jāpakļauj iznīcināšanai,” grāmatas atvēršanā sacīja H. Bruņinieks. Piemēram, mežsargiem praktiski bija tikai divas izvēles – sadarboties ar okupācijas varu vai iet mežā. Kas piekrita sadarboties, gandrīz vienmēr tika iznīcināti. Šo cilvēku tuvinieki mežabrāļus turpina uzskatīt par “bandītiem”, kamēr tiem, kas cieta no padomju okupācijas varas, protams, ir pavisam cits viedoklis. Nacionālo partizānu akcijas pret civiliedzīvotājiem grāmatā ir aprakstītas atsevišķā nodaļa. Te ir runa par vietējiem, kuri nosūdzēja padomju varas orgāniem savus kaimiņus, darbojās čekistu labā. Piemēram, tēvs un dēls Kūlenieki Aknīstes pagastā 1945. gada vasarā tika nošauti, jo viņu dēļ it kā par sadarbošanos ar vācu okupācijas varu (kas nebija tiesa) arestēja un notiesāja divus Kūlenieku kaimiņus, turklāt šie cilvēki bija draudējuši ar ziņošanu arī citiem. “Nevienam nebija patīkami izpildīt šo sodu, taču tas bija jādara,” atzina H. Bruņinieks. Tajā pašā laikā ir gadījumi, kad čekisti, meklējot mežabrāļu bunkurus, dzina pa priekšu partizānu radiniekus un kaimiņus. Kad sākās kauja, tie krustugunīs gāja bojā. Svešas varas ietekmētā pagātne traucē vienotai nācijas indentitātes izpratnei mūsdienās.
Uz atvēršanas svētkiem no Ventspils bija atbraucis arī grāmatā pieminētais bijušais nacionālais partizāns, Viestura ordeņa kavalieris Ilmārs Adītājs.
Grāmata “Nāvi mānot. Sēlijas – Aknīstes, Biržu, Elkšņu, Gārsenes, Saukas, Susējas un Viesītes pagasta – nacionālie partizāni. 1944.–1952. gads” izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda, Zemgales plānošanas reģiona un “Latvijas valsts mežu” atbalstu.
