Nacionālo interešu klubs: cik vēl nodokļu maksātāju naudas tiks iztērēts nekvalitatīvi sagatavotās apsūdzībās? 5
Ir pagājis vairāk nekā pusgads, kopš Latvijā valda tā dēvētā tiesu sistēmas krīze. Tieši sabiedriski nozīmīgās jeb tā saucamās “skaļās” bijušas par pamatu tam, lai atzītu, ka ir nepieciešamas izmaiņas gan prokuru, gan tiesu darbā, tāpat arī atsevišķu lietu garo izskatīšanas termiņu sakarā. Janvāra noslēgumā TV24 Nacionālo interešu kluba raidījumā zvērināti advokāti un ģenerālprokuratūras pārstāvji diskutēja par to, kādi ir iespējamie risinājumi tiesu sistēmas krīzē.
Pēc advokātu domām, šobrīd ir aktuāli vairāki virzieni, par kuriem nepieciešamas ne vien plašākas iesaistīto pušu diskusijas, bet arī konkrēta rīcība un kompleksākas izmaiņas tiesu sistēmas darbības uzlabošanai. Pirmais no aspektiem, par ko jādomā, ir konkrētāki pasākumi izmeklēšanas un prokuroru darba kvalitātes celšanai, lai mazinātu nelietderīgu nodokļu maksātāju naudas izlietošanu. Otrs – trauksmes zvani no tiesnešiem par politisko ietekmi uz tiesu sistēmas darbu. Kurpretim trešais virziens ir noziedzīgiiegūtu līdzekļu apkarošanas joma, kur jau šobrīd ir nepieciešami uzlabojumi regulējumā, lai tiktu ievērotas EiropasSavienības direktīvas, nevis realizēta masveida mantas konfiksācijas akcija.
Par amatpersonu ietekmi uz tiesnešu neatkarību
- gada martā pēc Tieslietu Padomes iniciatīvasveiktais pētījums parādīja, ka, novērtējot tiesu sistēmas neatkarību kopumā, 70,7% tiesnešu atzinuši, ka to negatīvi ietekmē Tieslietu ministrija. Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Noziedzīgiiegūtu līdzekļu legalizēšanasapkarošanas koordinācijas nodaļas virsprokurors Juris Juriss diskusijā norādīja, ka diez vai tiesneši ietekmējas no tā, ko publiski pauž viens vai otrs politiķis. Arī ģenerālprokurors Juris Stukāns, runājot par iespējamu tieslietu ministra ietekmi, atzīmēja, ka ministram nav nekādu līdzekļu, lai ietekmētu tiesnešus.
“Ja ministrs, tajā skaitā arī es, esmu izteicies diezgan kritiski par tiesu sistēmas darbību, nu, piedošanu, ja tā dēļ tiesnesis nav spējīgs spriest taisnīgu tiesu, tad diemžēl viņam jāiet prom,” norādīja ģenerālprokurors.
Šim viedoklim gan nepiekrīt zvērināti advokāti. Zvērinātā advokāte Jeļena Kvjatkovska uzsvēra, ka tieši tāpēc gan Direktīva par nevainīguma prezumpciju, gan Eiropas Cilvēktiesību konvencija, gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra skaidri norāda, ka šādi izteikumi no augstām amatpersonām, turklāt tādām, kas iesaistītas tieslietu sistēmā, ir pilnīgi nepieņemami. Kvjatkovska tāpat akcentēja, ka arī plašākai sabiedrībai būtu jābūt pārliecībai par to, ka tiesnesis, izskatot lietu, ir neatkarīgs un objektīvs.
“Pat ja viņš [tiesnesis] tiešām ir ar stingrs, ar nostāju, pats ir neatkarīgs un neietekmējas no tieslietu ministra vai cita politiķa vārdiem, bet publikai tas nav redzams, visiem, plašai sabiedrībai ir priekšstats, ka viņa priekšnieks – tieslietu ministrs – kaut ko ir pateicis. Nu kā tad tiesa var nonākt līdz kaut kādam citam secinājumam? Tā ir absolūti nepieņemama rīcība tiesiskā valstī,” bažas pauda Kvjatkovska.
Arī zvērināts advokāts, Advokātu atbalstabiedrības valdes priekšsēdētājs Dmitrijs Skačkovs uzskata, ka neuzmanīgi izteikumi no politiķu puses var traucēt objektīvam procesam. Skačkovs diskusijā norādīja arī uz to, ka manīta prakse, kad tiesneši pēc tiesas sēdes mēdz uzslavēt procesa dalībniekus, ka viss ir izdarīts pienācīgi, tomēr nav spējis pieņemt lēmumu un izteicies, lai par attiecīgo gadījumu spriež nākamā instance.
Uz to, ka sabiedrība tomēr ir spējīga spriest patstāvīgi norādīja Juris Juriss. “Domāt, ka tagad sabiedrība klaji vadās tikai no viena paustā viedokļa un tas būtiski vai arī nebūtiski ietekmē kādu tiesnesi, manuprāt, ir nedaudz pārspīlēti. Es vairāk skatos uz to pozitīvi un ticu, ka sabiedrība spēj kopumā pieņemt savu viedokli un izteikt savas atziņas.”
Par “skaļo” krimināllietu materiālu publiskošanu pilnā apmērā un ārvalstu tiesu sistēmas elementu ieviešanu Latvijā
Ģenerālprokurors Juris Stukāns medijos pērn izteicis viedokli, ka būtu nepieciešams publiskot “skaļo lietu” materiālus pilnā apmērā, lai sabiedrība attiecīgi varētu izdarīt secinājumus par to, kam kādā procesā bijusi taisnība – apsūdzētajiem, prokororiem vai tiesai.
“Mēs esam aizmirsuši par sabiedrības līdzdalību tiesas procesā, par tādu institūtu kā zvērinātie, kuri lemj – vainīgs vai nav vainīgs. Un tad tiesa nosaka tikai sodu. Līdz ar to mēs attiecīgi varētu atklāt visu. Skaidrs, ka jāanonimizē, nevar pakļaut personas privāto dzīvi kaut kādā veidā, citus aspektus neaizskartu. Bet tos juridiskos momentus vai faktus, kas ir konstatēti un, principā, kas ir jau publiski izskanējuši, nu lai tad katram ir iespēja palasīt un izdarīt secinājumus. Bet vēlreiz – ļoti svarīgi, lai būtu gala nolēmums, un salīdzinātu un saprastu, kāpēc, jo sabiedrībai ir tiesības zināt, kāpēc ir tāds nolēmums,” pauda Juris Stukāns.
Advokatūrai šajā jautājumā ir cits viedoklis. Jeļena Kvjatkovska norādīja, ka grūti spriest, vai būtu kāds pienesums no lietu materiālu publiskošanas. Diez vai sabiedrībai būs interese vērtēt, piemērām 80sējumus no lietu materiāliem – iespējams, izteikties varētu eksperti, kuriem tāpat būs pretēji viedokļi. Diskusijas gaitā advokāte norādīja, ka arī cieņa pret tiesu nav atcelta un nez vai būtu pareizi vērtēt tiesneša darbu, kas var ierobežot tiesnešu neatkarību.
Šim viedoklim piekrita arī advokāts Dmitrijs Skačkovs. “Pirmkārt, atcerēsimies, kādā veidā viņi [zvērinātie] tiek rekrutēti. Pārsvarā tie ir cilvēki, kuri ir sasnieguši pilngadību un nav tiesāti. Viss. Tas ir vienīgais siets valstīs, kurās šāda sistēma pastāv. Ja arī Latvijā ko tādu pamēģinātu, būtu problēma ar minēto tiesnešu neatkarību un kvalifikāciju sarežģītajās lietās. Savukārt attiecībā uz materiālu publiskošanu, es nedomāju, ka tik tiešām ir tik liels pieprasījums. Diemžēl liela daļa no sabiedrības negrib domāt. Lielai daļai sabiedrības gribas baudīt emocijas. Prese parāda – šis ir nelietis. Mēs par to rakstām Twitterī, mēs baudām emocijas, mēs nedomājam. Un ja šajā gaisotnē tiks publicēti skaļo vai ne tik skaļo krimināllietu materiāli, es nedomāju, ka tas būs ļoti vērtīgi.”
Jautājumu noslēdzot ģenerālprokurors norādīja, ka visticamāk Latvijā tas nebūtu iespējams, jo valsts ir maza.
Par apsūdzību kvalitāti un maiņu procesa ietvaros
Advokātu uzmanība pēdējo gadu laikā pievērsta arī tam, ka iztiesāšanas gaitā tiek mainītas apsūdzības – tas ne vien prasa lielus resursus apsūdzētajam, bet arī izšķērdē nodokļu maksātāju naudu. Raidījumā advokāte Jeļena Kvjatkovska pauda, ka apelācijas instances tiesas mērķis ir vērtēt pirmās instances tiesas sprieduma pareizību. Kad apelācijas instancē tiek grozīta apsūdzība, šis mērķis ir pilnīgi cits – apelācijas tiesas instance vairs nevērtē pirmās instances tiesas pareizību, bet vērtē pilnīgi jaunu apsūdzību, grozītu apsūdzību. Kvjatkovska norāda, ka vairumā lietu tas tiek darīts, lai labotu kļūdas, kas bija pieļautas iepriekš. Bet praktiski tas nozīmē to, ka cilvēks visu pirmstiesas izmeklēšanu, visu pirmo instanci ir aizstāvējies pret vienu pieņēmumu. Tad prokurors groza apsūdzību. Tīri praktiski tas rezultējas ar ietekmi uz tiesas procesa ilgumu un efektivitāti. Proti, cilvēkam ir jāsauc nākamie liecinieki, jāceļ augšā nākamie dokumenti, šādā gadījumā tiesas process tiek paildzināts, lai viņš varētu pierādīt savu alibi.
“Ko tas nozīmē sabiedrībai? Protams, tā ir nodokļu maksātāju nauda, tas ir uzticēšanās tiesu sistēmai un galu galā, manā ieskatā, tas ir ārkārtīgi negodīgi attiecībā uz pašu cilvēku. Tā apmēram ir ar apsūdzības grozīšanu,” norādīja advokāte.
VirsprokurorsJuris Juriss uzsvēra, ka apsūdzību maiņu ietekmē vai nu tas, ka pieļautas kļūdas pirmstiesas procesā, vai arī tas, ka, īpaši “smagajās” lietās, situācija var mainīties ļoti dinamiski tieši tiesvedības laikā. Kā nozīmīgu aspektu Juriss uzsvēra arī izvērtēšanu par to, cik ilgi ilgst pirmstiesas process un cik – tiesvedības process. Ja pirmstiesas kriminālprocesu var pabeigt nepilnos 2 gados, bet iztiesāšana turpinās vairāk nekā 10 gadi, tad jebkuram procesā iesaistītajam uzdot jautājumu – ko jūs esat darījis un kāds ir bijis jūsu viedoklis pirms 10 gadiem – ir sarežģīti. Pēc Jurisa domām, šādi arī sabiedrība no malas var vērtēt to, kā galējā instance devusi attiecīgu priekšrakstu vai skaidrojumu, ka beigās nekas nav skaidrs un lieta “nāk pa apli”.
Kurpretim ģenerālprokurors pauda pārliecību, ka būtu jānodrošina kvalitāte visos līmeņos, tad daudzi diskusijā apspriestie jautājumi nebūtu jāizskata. Stukāns norādīja arī uz to, ka apsūdzību grozīšana apelācijas instancē nekādā veidā nepasliktina situāciju apsūdzētajai pusei. Šim viedoklim gan nepiekrita advokatūra.
“Tas ir vērtēšanas jautājums. Tiek grozīti faktiskie lietas apstākļi, ne būtiski, bet, piemēram, tiek noņemta viena epizode. It kā tas ir par labu apsūdzētajam, bet konkrētās lietās tas pilnībā maina visu aizstāvības pozīciju. Piemēram, pirmajā instancē prokuratūra piekrita aizstāvībai daļēji, otrā instance tā vairs aizstāvībai nepiekrīt. Sanāk, ka pirmajā instancē aizstāvībai nebija nepieciešams neko pierādīt, jo prokuratūra jau piekrita. Un mēs, lūk, esam apelācijā, un tagad mums vesels milzīgs bloks ar aizstāvības pierādījumiem būs jāiesniedz apelācijas instancē. Jebkurā gadījumā tīri tehniski tas paildzina procesu, sarežģī to un padara to par nepārskatāmu,” uzsvēra Kvjatkovska.
Arī advokāts Dmitrijs Skačkovs skaidroja, ka apsūdzību maiņa ierobežo apsūdzēto tiesības. “Tas ir brīnišķīgi, ka mums ir 3 instances. Jautājums ir par ko citu. Katrā instancē ir savas funkcijas un savas īpatnības. Vienkāršojot – pirmās instances tiesa vērtē pierādījumus, apelācijas instances tiesa pārvērtē pierādījumus, kasācijas instance nepārvērtē pierādījumus. Ja mēs pieļaujam apsūdzības būtisku grozīšanu, vienalga – formāli labvēlīgu vai nelabvēlīgu apsūdzētājam – apelācijas instancē, tad apsūdzētais zaudē vienu instanci, kurā var pārvērtēt pierādījumus, un tas jau vien pasliktina viņa stāvokli. Līdz ar to, acīmredzot mums ir jādiskutē par to, lai vispār aizliegtu apsūdzības grozīšanu apelācijā. Apelācijas instances tiesai šajā gadījumā ir jādara viss pirmās instances tiesas darbs – jāaicina liecinieki, jāpārbauda pierādījumi. Nu tas īsti normāli nav arī no justīcijas interešu viedokļa un no procesa ātruma viedokļa, ne tikai no apsūdzētās personas tiesību perspektīvas.”
Vai prokuratūra pārsūdz ikvienu attaisnojošu spriedumu?
Vaicājot ģenerālprokuratūru pārstāvošajiem raidījuma dalībniekiem, vai pastāv zināmas iekšējās vadlīnijas par to, ka prokuroriem ir jāpārsūdz jebkurš attaisnojošais spriedums neatkarīgi no tā pamatotības, atbilde bija noliedzoša. Juris Juriss atzīmēja, ka šāda rīkojuma vai iekšējo normatīvu, kas uzliek par pienākumu ikkatrā gadījumā sniegt protestu, nav. Ģenerālprokuratūras puse uzsvēra arī to, ka prokuroriem pie noteikuma, ka ir savākts pietiekams pierādījumu kopums, ir tiesības iepazīties arī ar citu tiesnešu viedokļiem. Juris Stukāns atzīmēja, ka, iespējams, būtu nepieciešams runāt par institūtu apelācijas tiesas līmenī, kurš spētu kontrolēt šos jautājumus.
Advokatūrai radies pieredzē balstīts priekšstats, ka tīri procentuāli attaisnojoši spriedumi ļoti bieži tiek pārsūdzēti. Paskaidrojot ģenerālprokurors norādīja, ka aptuveni tikai 1% no pēdējo gadu lietām, kas nodotas tiesai, ir bijuši attaisnojoši spriedumi. Tomēr advokāti uzsver, ka teju visi attaisnojošie spriedumi tiek pārsūdzēti.
“Man ir sava statistika. Es praktizēju 18 gadus kā advokāts, un manā pieredzē nav bijis neviena attaisnojoša sprieduma, kurš nebūtu pārsūdzēts no prokuratūras puses. Uzskatu, ka šī konsekvence runā pati par sevi – visi spriedumi tiek pārsūdzēti, mēs staigājam pa instancēm ļoti daudz. Pa to laiku cilvēks var atrasties apcietinājumā. Ja viņš atrodas apcietinājumā un beigu beigās viņš ir attaisnots pēc, pieņemsim, 5 gadiem apcietinājumā, viņš gūst prāvu kompensāciju no nodokļu maksātāju naudas. Un tas ir saistīts, es uzskatu, tikai ar to, ka prokuratūra diemžēl nav ļoti tendēta atzīt savas kļūdas savlaicīgi. Un tāpēc arī ir cīņa visās instancēs, arī atteikšanās no apsūdzības iztiesāšanas gaitā ir gandrīz ekskluzīvos gadījumos,” novērojumus tiesu praksē komentēja Kvjatkovska.
Dmitrijs Skačkovs izvirzīja priekšlikumu, kam piekrita visi diskusijas dalībnieki – ja prokuroriem pēc definīcijas ir jābūt aktīviem un apsūdzošiem, tad tikpat aktīvi būtu jāīsteno uzraudzība pirmstiesas procesā, pirms lietas nodošanas tiesai, biežāk jāatceļ izmeklētāju nelikumīgie nolēmumi, kas, iespējams, rezultētos ar to, ka retāk būtu jāgroza apsūdzības. Šim piekrita Juris Stukāns, atzīmējot, ka prokuratūras nākamo 6 gadu stratēģijā iekļauts tieši aspekts par pirmstiesas izmeklēšanas kvalitātes stiprināšanu, norādot arī, ka sliktām lietām nebūtu janonāk līdz tiesai.
Ceļā uz nevainīgumu pazaudēt resursus, līdzekļus un reputāciju
Raidījums noslēgts ar vēl kādu būtisku jautājumu, ko pēdējā laikā aizvien vairāk aktualizē advokāti Latvijā, proti, ka ārvalstu komersanti un to naudas plūsma caur Latvijas bankām lielā daļā gadījumu pēc fakta tiek uztverti par risku. Advokāti vērsa uzmanību uz to, ka, lai persona pierādītu savu naudas darījumu likumiskumu, ir jātērē savi līdzekļi, piemēram, lai atspēkotu apsūdzību par it kā aizdomīgiem darījumiem un vajadzībasgadījumā tulkotu simtiem lapaspušu materiālus.
“Jūs zināt, ka kādreiz mums bija tāds teiciens – “Latvija – mazā Šveice”; piesaistām līdzekļus un grozām, un pelnām. Mainoties šai stratēģiskai pieejai attiecībā uz līdzekļu un finansējuma kontroli, īpaši no ārvalstīm, arī mainījās sekas par līdzekļu izmantošanu. Primāri, sākotnēji klientiem uzjautā kredītiestāde – lūdzu, izskaidro vienkārši saprotamā valodā, kas tas par darījumu un ar ko tu viņu vari apliecināt, tas ir pirmais solis. Tikai tajā gadījumā, kad kredītiestāde nav guvusi saprātīgu, loģisku atbildi, arī veicot pati savu kontroles sistēmu, tad šis jautājums tiek nodots tālāk Finanšu izlūkošanas dienestam, kurš vēlreiz jau ar saviem, valsts, resursiem mēģina šo jautājumu izskatīt,” savu redzējumu par situāciju pauda Juris Juriss.
Tas, ka no 2017. gada ir 3 reizes samazinājusies naudas plūsma cauri Latvijas bankām, nav normāli, diskusijā pauda Dmitrijs Skačkovs. “Problēmai ir vairāki aspekti – pirmais, nav pareizs uzstādījums, ka Latvijai ir jāatsakās no finanšu sektora, ar kura palīdzību mēs pelnījām ļoti labi. Un nav pareizi pašiem savu valsti noniecināt un apsaukāt dažādiem vārdiem, tā mēs arī nonākam sarakstos. Piemēram, man viens klients atsūtīja vienas Londonas bankas sarakstu ar augstā riska valstīm. Daži piemēri – Afganistāna, Botsvāna, Centrālāfrikas republika, Surinama, Vanuatu, Uzbekistāna, Moldova un pa vidu Latvija. Vienīgā no Baltijas valstīm. Ar visu šo naudas šķīstības revolūciju mēs panācām reputācijas pasliktināšanu paši savai valstij, un tas ir nenormāli. Kā tas tika panākts tiesiskajā plāksnē? Nu, pirmkārt, jēdziens saprātīgs darījuma iemesla izskaidrojums ir absolūti izkropļots praksē. Bieži vien pats darījuma veids rada jautājumus pats par sevi. Bieži vien jautājumus rada fakts, ka komercsabiedrība ir reģistrēta jurisdikcijā ar zemiem nodokļiem, pat ja tā ir Kipra vai Malta, Eiropas valsts ar ļoti labu AML likumdošanu.”
Rezumējot diskusiju, advokāti rnorādīja, ka būtu jāmaina procesuāls regulējums, noteikti ierobežojot iespējas izmeklēšanai bez pamata un bez pierādījumiem apgalvot, ka naudai ir noziedzīga izcelsme, kā arī, pēc advokātu domām, būtu jāpastiprina uzraudzība pār Finanšu izlūkošanas dienestu.
Pilns raidījuma ieraksts pieejams platformā XTV.LV.
