Juris Lorencs: Uz ko Krievijas prezidents Putins savā politikā turpmāk liks uzsvaru 9
Pasaules mediji joprojām turpina apspriest Krievijas prezidenta Vladimira Putins uzstāšanos Krievijas Zinātnes un izglītības padomes sēdē, kurā viņš kritizēja Ļeņinu. Proti – ideju veidot Padomju Savienību kā konfederatīvu valsti, kurā katrai savienotajai republikai vismaz formāli pastāvēja iespēja no tās izstāties, bijusi liktenīga kļūda.
Patiesībā šajā sanāksmē Putins pateica vēl vairākas visai interesantas lietas. No tām varbūt vissvarīgākā ir atzīšanās, ka viņš joprojām atbalstot sociālistiskās un komunistiskās idejas un atšķirībā no citiem joprojām glabājot savu PSKP biedra karti. Bet, cik zināms, šis cilvēks neko un nekad nesaka tāpat vien, bez aprēķina.
Janvāra nogalē Krievijas parlamenta augšpalātā – Federācijas padomē – uzstājās Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils, kurš pieskārās, viņaprāt, vissvarīgākajām lietām, kas šodien uztraucot baznīcu un tautu: narkotiku izplatīšanās, alkoholisms, lielais abortu skaits, korupcija. Bet īpaši Kirils kritizēja augstās un, viņaprāt, netaisnīgās komunālo pakalpojumu cenas un Krievijas bagātnieku skaļo plātīšanos ar savu turību.
Pats būdams daļa no valdošās nomenklatūras, patriarhs lieliski izjūt Kremlī valdošās noskaņas, to skaitā iespējamo nākotnes flirtu ar kreisām idejām. Krieviju skārusi smaga saimnieciska krīze, ko izraisījušas gan starptautiskās sankcijas, gan zemās naftas cenas. Tomēr Putina reitings joprojām ir augsts, ko daļēji var izskaidrot ar prezidenta pagaidām visai veiksmīgo distancēšanos no valdības un premjera Medvedeva. Ja tautas dzīves līmeņa krišanās turpināsies, Putinam savas popularitātes uzturēšanai nāksies spert radikālākus soļus – it īpaši ievērojot faktu, ka līdz parlamenta vēlēšanām palicis vien pusgads.
Vēsture mums rāda, ka šādos brīžos valdošie spēki parasti cenšas izspēlēt divas kārtis – sociālismu un nacionālismu. Kreisās idejas Krievijā ir populāras. Jautājums tikai, kā tās izpaudīsies varas politikā – vai tai izdosies ievest kārtību, piemēram, komunālo pakalpojumu tarifu haosā, uz ko norādīja patriarhs Kirils, vai arī nāksies samierināties vien ar paraugprāvu kādā jaunā “oligarhu lietā”.
Diezin vai tuvākajā laikā sagaidāma atklāta vai slēpta Krievijas agresija pret tuvākajiem kaimiņiem – tam šai valstij nav ne politisku, ne materiālu resursu. Taču tās vietā varam sagaidīt kādu pavisam negaidītu (kā mīl izteikties Krievijas politiķi – “asimetrisku”) gājienu. Viens piemērs – Krievija gatavojas atzīt Luhanskas un Doņeckas republiku izsniegtās pases, tā vēl vairāk atraujot šīs teritorijas no Ukrainas.
Vienlaikus Krievijas medijos sākusi cirkulēt ideja, ka Krievijas pilsonība būtu piešķirama ikkatram, kurš sevi uzskata par krievu (vai pat tikai krievvalodīgo!), turklāt bez īpašas naturalizācijas procedūras, vien uz personīga iesnieguma pamata, turklāt neprasot atteikšanos no jau esošās pilsonības. Sak, visādiem aktieriem un sportistiem pilsonību dalot pa labi un kreisi, bet vienkāršs cilvēks esot spiests gaidīt gadiem…
Līdzīgi naturalizācijas precedenti pasaulē jau pastāv. Par Izraēlas pilsoni var kļūt jebkurš, kuram ir kaut nedaudz ebreju asiņu, turklāt no cilvēka netiek prasīta ivrita vai jidiša valodu prašana. Ja Krievija patiešām sāks realizēt līdzīgu projektu, tas nozīmētu milzīgu apmēru “piektās kolonnas” izveidošanos bijušajās PSRS republikās ar visiem no tā izrietošajiem politiskajiem un drošības riskiem.
