– Arī M. Čehova Rīgas Krievu teātrī Brehta “Krietnajā cilvēkā no Sečuānas” risinājāt šo dilemmu – nākas diezgan savtīgi domāt par sevi, citādi šajā pasaulē grūti pastāvēt. 12
– Un morāle pašķobās – ko darām, lai patiesībā varētu tikai un vienīgi izdzīvot? Sava izdzīvošana ir Trīnei, sava – mātei: ja dēls apprecēs Lielbērzu Emīliju, kas būs ar viņu, Mazbērzu saimnieci? Viņa arī cīnās par savu vietu zem saules – līdz mūža galam būt saimniecei, atbildēt un valdīt arī pār savu dēlu.
– Un Mazbērzu saimniece liek lietā pat slēpšanos skapī. Rīkojas gluži kā Skroderdienās Ābrams. Tikai viņš līda krāsns augšā. Patīk Blaumanim tā slēpšanās.
– Slēpšanās spēle ir visnotaļ interesanta un tik saprotama – līdzko cilvēks jūtas drosmīgs, viņš uznāk uz skatuves, pasaka, izkliedz, ko vajag, bet, tikko jaušamas nepatikšanas, tā skatās, kur pamukt. Arī mums ar Reini Suhanovu pirmais impulss telpas sajūtai bija slēpņi. Vispār izrādē, kā jau teicu, nebūs nekā sadzīviska, neredzēsim ne sadzīviskus galdus, ne krēslus, tikai spilgtus tēlus, raksturus, maskas, grimus, uz skatuves būs kaut kas no bufonādes, klaunādes. Tā būs ļoti spilgta formas izrāde ar ļoti izteiktu plastiku.
– Jau pieminētā “Kaija” bija blīva ar visdažādākajām zīmēm kā, piemēram, Purvīša balvas zīmols burts “P” uz ainavas fona, kas izrādes kontekstā simbolizēja tieksmi pēc slavas virsotnēm. Kur asināt uzmanību “Trīnē”?
– Kā jau klaunādē varoņu raksturi ir kā zīmes mūsu cilvēciskajām īpašībām. Tādēļ skatītājam derētu koncentrēt uzmanību uz rīcības izvēlēm. Bet viena zīme gan būs tieši skaidra, ko gan te negribu atklāt. Nosacīto formu savienojot ar latvisko, varbūt parādīsies kāda latviskā teātra mantojuma klišeja, no kurām gan mēģinām bēgt, bet ir vietas, kur Blaumanis novelk strīpu un pasaka – ir tā un ne citādi.
– Savulaik Liepājas teātrī “Trīnes grēkos” precēties kārā Rembēniete nolūkotā Mazbērzu dēla Jura mājās ieradās dižos ratos…
– … Mūsu izrādē precēties kārā bagātniece Mazbērzos iebrauks lēni un ar pašcieņu. Neko par ratiem, bet katrā ziņā Rembēniete būs lie-la.
– Ja šitā arī uzraksta, cerams, aktrise tomēr neapvainosies.
– Vai aktieris (iesmejas)… Nu jau pateicu priekšā. Bet, kurš spēlēs, lai paliek noslēpums.
– Bet noslēpums nav tas, ka, līdzīgi kā jūsu iestudētajā Blaumaņa “Purva bridējā” bija divas Kristīnes, arī Trīni spēlēs divas aktrises – Dita Lūriņa un Marija Bērziņa – tikai atšķirībā no iepriekš minētās šoreiz katra savā izrādē. Kā režisora prātā saslēdzas loma ar konkrētu aktieri?
– Parasti mēģinu apiet pirmo priekšstatu. Dita Lūriņa tikpat labi varētu spēlēt kā Lielbērzu saimnieci Emīliju, tā meitenīgu kalpu skuķi, bet kāpēc aktrisei, kurai tik ļoti patīk izaicinājumi un grūtības, neiedot šo tomēr sarežģīto lugas atslēgas lomu? Arī Marija Bērziņa ir ļoti spilgta un drosmīga aktrise, kāda man bija vajadzīga Trīnes tēlam, kaut arī Blaumanis tam nemaz nav atvēlējis tik daudz laika un telpas. Dita un Marija ir ļoti atšķirīgas aktrises, un viņas var izveidot ļoti dažādas Trīnes arī formas ziņā. Līdz ar to arī izrādes būs atšķirīgas, un skatītāji varēs izvēlēties tīkamāko.
