Nacionālās kultūras vērtības mēdz būt augstākas par tirgus cenu 0
Vai un cik lielā mērā kultūra pakļaujama tirgus likumiem – tas ir jautājums, uz kuru Eiropas Savienībai drīzumā vajadzēs atrast atbildi. Jautājuma būtība ir vairāk politiska, nevis ekonomiska, jo kultūra nesaraujami saistās ar nacionālo identitāti.
Labi zināms, ka Eiropas Savienībā tieši Francija dedzīgi aizstāv t. s. kultūras izņēmuma principu, kas uzsver šajā jomā radīto vērtību atšķirību no citām precēm. Bet globalizācijas laikmetā minētā principa īstenošana kļūst arvien sarežģītāka, un modernās tehnoloģijas noplicina kultūru daudzveidību (skat. Jāņa Krēķa rakstu “LA” 15. maija numurā). Parīzes attieksme varētu apgrūtināt jūnijā uzsākamās sarunas par ES un ASV brīvās tirdzniecības līgumu, kuru plānots noslēgt līdz 2014. gada beigām. Tiesa, prasību neattiecināt līgumu uz audiovizuālo jomu atbalsta vairākas ES valstis jeb, konkrētāk, kultūras ministrijas, taču jādomā, ka Francijas nostāja būs īpaši nepiekāpīga. Tā kā pastāv vēl arī citas domstarpības – ģenētiski modificētās pārtikas izmantošana, lauksaimniecības subsīdijas un patentu aizsardzība –, sarunas droši vien ievilksies. Līgums skar ļoti daudzas un dažādas intereses, tāpēc atkarībā no lobiju spiediena kaut kādas “sarkanās līnijas” noteikti tiks pārvietotas vai dzēstas.
Franču apņēmība noturēt audiovizuālo bastionu ne visiem liekas saprātīga. ES tirdzniecības komisārs Karels de Guhts izteicies, ka amerikāņi tādā gadījumā var izvirzīt pretprasību atstāt ārpus līguma ietvariem transporta vai finanšu nozares regulēšanu. Šajā diskusijā, kā redzams, atkal izpaužas divas atšķirīgas pieejas un divas filozofijas.
Skaidrs, ka audiovizuālos darbus aptverošs neiegrožots transatlantiskais brīvais tirgus ļaus vispasaules e-biznesa uzņēmumiem kā “Amazon” gūt vēl lielāku peļņu uz Eiropas mūzikas, kino un literatūras rēķina. Bet kultūras izdzīvošanas iespējas elektroniskās komercijas džungļos attiecīgi saruks.
Tam, protams, ir cieša saistība ar informatīvās telpas uzturēšanu. Krīze un taupības loģika šķietami liek vaicāt, vai ES nevajadzētu oficializēt un lietot vienu, respektīvi, angļu valodu, kurā parasti tiek radīti termini informācijas un komunikāciju tehnoloģijās un kura arī citu iemeslu dēļ tāpat ir pirmā starp līdzīgajām. Tad nebūtu nepieciešamības pēc tulkiem un tulkotājiem, kas gadā tikai rakstiski vien iztulko gandrīz pie diviem miljoniem lappušu teksta. Lai gan aplēsts, ka viņu darbs katram ES pilsonim gadā izmaksā aptuveni tikpat, cik pāris tasītes kafijas, un pastāv citas darbības sfēras, kur ES varētu ietaupīt milzu naudu…
Tomēr valodu jautājums oficiālā līmenī neparādīsies. Jo Eiropas lielvalstis, teiksim, jau pieminētā Francija vai Itālija, uztraucas par franču un itāļu valodas lietošanu un uzrauga savu valodu telpu dīvainā kārtā pat krietni sirdīgāk nekā ES “jaunās” valstis. Piemēram, Latvija.
No ārienes sniegti “audiovizuālie pakalpojumi” nereti ir lāča pakalpojumi. Pērn mēs par to pārliecinājāmies, kad “Pirmais Baltijas kanāls” aicināja referendumā balsot par krievu valodu kā otru valsts valodu Latvijā. Arī šajā reklāmas pasākumā jautās savas biznesa intereses, kas savijās ar noteiktu politiku. Tas gan bija Eiropas praksē diezgan neparasts gadījums, bet pie mums tādu ir daudz. Un tie apliecina, ka nacionālās kultūras vērtības mēdz būt augstākas par tirgus cenu.
