Nacionālās koncertzāles izaicinājums Viļņā un Tallinā. Kas notiek ar koncertzāļu projektiem kaimiņos? 2
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas viens no visvairāk sasāpējušiem kultūras dzīves jautājumiem visās trijās Baltijas valstīs ir bijis nacionālas nozīmes koncertzāļu būvniecība. “Kultūrzīmēs” jau agrāk ir pētīts un sekots koncertzāļu projektu attīstībai kaimiņos – 2019. gada rudenī Tallinā atklāja Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas akustisko koncertzāli un tai pašā gadā Viļņā notika starptautisks arhitektūras konkurss par labāko koncertzāles projektu metu.
Šoreiz “Kultūrzīmēs” – par to, kā šobrīd attīstās Viļņas Nacionālās koncertzāles projekts un kas šajā virzienā risinās Tallinā.
Viļņa: ceļš uz koncertzāli Taurus kalnā
Viļņas Nacionālās koncertzāles pabeigšana Taurus kalnā plānota 2026. gadā, šoruden veiksmīgi noslēgusies publiskā apspriešana un tiek strādāts pie tehniskā projekta. Pirms diviem gadiem Viļņas pašvaldības, Lietuvas Arhitektu savienības un Starptautiskās arhitektu savienības veidotā žūrija par labāko risinājumu atzina spāņu arhitektu kompānijas “Arquivio Architects” projekta metu. “Kultūrzīmes” sarunājās ar kompānijas vadošo arhitektu DANIELU FREILU.
– Arī Rīgā ir sapnis par koncertzāli, sapņojam jau daudzus gadus, bet pēdējos gados apbrīnojam lietuviešu uzņēmību. Kas ir svarīgākais, lai uzceltu lielu kultūras ēku?
D. Freils: – Lai organizētu konkursu un tajā varētu piedalīties, pats svarīgākais ir labs pieteikums. Parasti šādas nozīmes projekti ir interesants izaicinājums, arhitektiem darbs sagādā brīnišķīgu radošu piedzīvojumu. Ļoti būtiska ir pilsētas vēsture, iespējamās atrašanās vietas. Ir iespējams konkursam iesniegt vairākas potenciālās lokācijas, kāpēc ne? Tas arhitektiem ļauj pašiem izdomāt, kas būtu piemērotāks. Ļoti svarīga ir kompetenta žūrija, visiem saprotami noteikumi, būtiskas ir arī labas balvas – uzvarēt ir grūti, un dalībnieki ir lepni arī par otro un trešo vietu. Jāsaka godīgi, ka šīs naudas balvas arhitektiem ir nozīmīgas, un jo nopietnākas balvas, jo vairāk nopietnu dalībnieku.
Viļņas konkursa norisi pārraudzīja Starptautiskā arhitektu savienība, un, ja projektu pārrauga šāda organizācija, ir skaidrs, ka nebūs nekādu zemūdens pārsteigumu, noteikumi un to izpilde būs caurskatāma. Tas ir ļoti svarīgi. Reizēm gadās, ka projektu attīstībā ir iesaistītas visvisādu pušu intereses. Protams, būtiski, lai procesā būtu iesaistīta arī vietējā vara. Tātad: laba žūrija, kārtīgas balvas, laba pārraudzība – un rezultātā iegūstat kārtīgu projektu. Es teiktu, ka savā ziņā pasūtītājam nav pat jāsatraucas par rezultātiem – vislabākais projekts pats izkristalizēsies no piedāvājuma. Tādēļ tik liela nozīme ir kompetentai žūrijai.
Nevar teikt, ka šāda konkursa rīkošana būtu lieli finansiāli ieguldījumi, jo rezultātā pilsēta iegūst jaunu vīziju, kā, piemēram, Viļņa – 250 dažādus projektus. Šie konkursi tiešām “pievelk”, arhitekti ir ieinteresēti ģenerēt jaunas idejas. Ir gadījumi, kad pilsētas projektu pasūta kādam slavenam vārdam, iedomājoties, ka liels vārds nozīmē vislabāko risinājumu. Bet – arī slaveniem arhitektiem ir nepieciešami izaicinājumi, lai atrastu izcilus rezultātus. Ir tikai labi, ja konkurenti elpo pakausī. Dažreiz ir jāapstājas, jāpaskatās no malas, reizēm projekti sarodas par daudz un trūkst ideju – šīs problēmas var risināt tikai kopīgiem spēkiem.
– Vai, radot modernu mūsdienīgu akustisko koncertzāli, ir vērts pārbūvēt ēku ar citām funkcijām?
– Protams, tas ir iespējams. Var pārveidot, pārbūvēt, piebūvēt. Dažreiz gan pārbūvēt vecu norises vietu ir izaicinoši, akustiskā koncertzāle pieprasa sarežģītus risinājumus un dažreiz labāk atrast jaunu vietu, ar labu lokāciju un sākt pavisam jaunu projektu vai, ja tas ir iespējams, nojaukt veco – tā, kā to izdarīja Viļņā. Taču šie ir risinājumi, kurus parasti risina arhitektūras konkursi. Tas notiek tā – pasūtītājs piedāvā savu redzējumu visai pasaules arhitektu sabiedrībai un tad rezultātā iegūst jaunas idejas vai tiek pamatotas un attīstītas līdzšinējās.
Tur jau ir tā lieta – ja katrs domā tikai saviem spēkiem, rezultāts ir iespējams daudz garlaicīgāks. Esmu tiešām pārliecināts, ka tikai starptautisks un iespējami plašs konkurss dod vislabākos rezultātus un iegūtā būve patiešām nestu augļus visai sabiedrībai. Tā, piemēram, radās Sidnejas opera vai Pompidū centrs Parīzē – tie ir projekti, ar kuriem lepojas visa arhitektu kopiena. Tās ir arhitektūras valodas iespējas – atrast risinājumus un saprast vislabākās kombinācijas.
– Man ļoti patīk Viļņas projekts – tas ir tik mūsdienīgs, gaišs un plašs. Kas jūs aizrāva šajā piedāvājumā?
– Manuprāt, tā ir ļoti veiksmīgi izvēlēta koncertzāles vieta. Mūsdienās pilsētas cieš no novecošanās – pilsētu centros lielākoties dzīvo vecāka gadagājuma iedzīvotāji, lielie investori ir sapirkušies īpašumus un jaunā paaudze no pilsētas centra tiek aizšķūrēta projām. Dažreiz, liekas, ka pilsētu centri kļūst par tādu kā aizliegto zonu, kurā nenotiek reāla dzīve. Jau no pašas pirmās reizes, kad ieraudzīju Viļņas izvēlētās vietas apkārtni, visu apkaimi, sapratu – tā ir pilsētas daļa, kas tiks atdzīvināta, kurā tiks ienesta dzīvība, tā būs vieta, kura reprezentēs Viļņas pilsētu, pie tam – ne tikai tūristiem, bet arī vietējiem iedzīvotājiem. Tiešām uzskatu, ka tie ir ļoti svarīgi argumenti. Mēs esam strādājuši cita veida projektos, kurus mēģina iedzīvināt pilsētu nomalēs – uz tām cilvēkus aizvest nav viegli. Patiesībā, lielākoties, ja šāda mēroga kultūras celtnes izveido pilsētu nomalēs, rodas problēma – tās nav tik ļoti populāras kā tad, ja būtu uzceltas tuvu centram. Centra tuvums dod iespēju cilvēkiem šādas kultūras vietas apmeklēt biežāk. Uzskatu, ka pilsētu centrus ir iespējams paplašināt un attīstīt tieši ar kultūras dominantēm.
– Kādēļ ir vērts būvēt iespaidīgas un skaistas kultūras celtnes? Ko tas mums dod?
– Tieši par šo tēmu pirms pāris nedēļām runājām Parīzē, tur kopā ar lietuviešu pārstāvjiem tikāmies ar pasaules vadošajiem akustikas speciālistiem. Apskatījām jauno Parīzes filharmoniju, “Radio France” koncertzāli un vēl dažas citas. Ir pavisam neticami, kā kultūra var iespaidot cilvēkus kustēties, likt pilsētai atplaukt.
Šobrīd esam nokļuvuši pasaulē, kur teju visa saziņa notiek internetā, iespējams, nākotnē cilvēki uzliks ķiveres un viņiem liksies, ka notiek ceļojums… Bet lielās kultūras būves atļauj pieskarties kultūras un mūzikas brīnumam, mākslai, teātrim – dod pieredzi, ļauj to piedzīvot.
Ja mēs neiedrošināsimies būvēt šīs celtnes, mūsu nākotne kļūs pavisam virtuāla, varētu teikt, nabadzīga. Īpaši man gribētos uzsvērt Baltijas valstis, kurās ir tik bagātīgas muzikālās tradīcijas. Tās nedrīkst zaudēt. Ir jāsaprot, ka šīs lielās kultūras būves ir būtiskas arī ekonomiskajai attīstībai – tās atved pavisam citāda veida tūristus. Ir daudz ceļotāju, kuri savus braucienus organizē, vadoties no koncertdzīves.
Es, piemēram, kopā ar ģimeni reizi gadā uz nedēļu dodos uz Palmu de Maljorku. Tur augusta pēdējā nedēļā ir Šopēna mūzikas nedēļa – viņš reiz tur strādāja, rakstīja savas partitūras. Protams, arī pati Maljorka nav slikta vieta, bet koncerts ir svarīgāks. Esam ceļotāji, kuri savu naudu atstāj koncertzālēs, mākslas muzejos, vietējās viesnīcās, restorānos. Rezultātā visa kultūras ēku apkārtne kļūst turīgāka. Tas vienmēr ir svarīgi.
Izveidot jaunas kultūras vietas tagad ir vēl svarīgāk kā jebkad. Citādi mēs pārvērtīsim savas mājas par alām, bez iespējām satikties. Īpaši mūzika – telpa ar labu akustiku – ir kas tāds, ko nevar izveidot mājās. Pati darbība – doties uz koncertu, iziešana ārā no mājas, vakariņas restorānā – tas ir sajūtu un kultūras piedzīvojums.
Tas ir būtiski arī jaunajai paaudzei – iziet ārpus ikdienas tehnikas. Kultūra, arhitektūra ir viens no vissvarīgākajiem pakalpojumiem sabiedrībai. Manuprāt, tam pat vajadzētu būt obligātai prasībai – katrai lielai pilsētai būtu jābūt nozīmīgām kultūras celtnēm. Tām vajadzētu būt lielām, skaistām ēkām, jo mēs, arhitekti, cenšamies uzbūvēt visskaistākās ēkas, kādas vien spējam iedomāties.
Arhitektūra ir māksla, kas spēj cilvēkiem dot kultūras pieredzi, arhitektūra piešķir pilsētai kvalitāti. Tiesa, kultūra parasti nav valdības prioritāšu augšgalā, bet tā ir daļa no izglītības. Vismaz tā tam vajadzētu būt. Es ceru, ka Latvijā izdosies uzbūvēt tiešām nozīmīgu celtni. Tas būs tik labi – lai klausītos labus koncertus, ceļot no Viļņas uz Rīgu, tad uz Tallinu. Helsinkos jau ir tik brīnišķīga koncertzāle.
UZZIŅA
Viļņas Nacionālās koncertzāles projekta virzības galvenie posmi
Vieta koncertzālei tika izraudzīta Taurus kalnā – pilsētas daļā ar jau esošu, savā ziņā arhitektoniski interesantu ēku – tā saukto Arodbiedrību pili.
2017. gadā Viļņas pašvaldība šo īpašumu par sešiem miljoniem eiro atpirka no bijušajiem īpašniekiem.
2018. gada sākumā tika parakstīts memorands starp Kultūras ministriju un Viļņas pilsētas pašvaldību par Nacionālās koncertzāles projekta sākšanu un pakāpenisku infrastruktūras izveidi, praktiski tūlīt izsludinot starptautisku arhitektu konkursu.
2019. gada vasarā, konkursam beidzoties, uz Lietuvu bija atsūtīti 260 jaunās nacionālās koncertzāles ideju meti no daudzām pasaules valstīm.
Par labāko risinājumu Viļņas pašvaldības, Lietuvas Arhitektu savienības un Starptautiskās arhitektu savienības žūrija atzina spāņu arhitektu kompānijas “Arquivio Architects” projektu.
Būtiski
Viļņas pilsētas vicemērs Tomass Gulbins “Kultūrzīmēm” pastāstīja: “Koncertzālei esam izvēlējušies apkaimi ar labi attīstītu infrastruktūru un pat, ja tas liktos vajadzīgs, nav iespējams izjaukt veco ielu sistēmu. To arī neesam plānojuši – pilsētas politika nosaka, ka privātajam transportam nav jābūt prioritātei. Viļņā ir labi izveidots sabiedriskā transporta tīkls, ja nepieciešams, apmeklētājiem iespējams izmantot taksometru. Uzskatam, ka ikvienai sabiedriski nozīmīgai ēkai pats būtiskākais ir droša un ērta gājēju un riteņbraucēju piekļuve.”
Tallina: dejas ap ideju un investoru piesaisti
Gluži vai līdzīgs process Latvijas akustiskās koncertzāles “sāgai” turpinās Tallinā. Uzreiz gan jāsaka, ka igauņi mēģina atrast vietu un telpu divām dažādām būvēm – savu kārtu gaida jaunbūvējamā Nacionālā akustiskā koncertzāle un beidzot liekas rasts risinājums Pilsētas halles renovācijai. Arī Igaunijā Nacionālās koncertzāles celtniecības projekts ir sens, tam pat reiz bija piešķirts valsts finansējums, kuru 2012. gadā “atdeva” Tartu Nacionālā muzeja celtniecībai.
Tallinas pilsētas halli, kuras sākotnējais nosaukums bija Ļeņina Kultūras un sporta pils, pabeidza būvēt 1980. gadā, un tajā ietilpa slidotava un koncertzāle, kura sākotnēji bija paredzēta Olimpisko spēļu burāšanas sacensību vajadzībām. Par interesanto arhitektūras risinājumu kompleksa autoru komanda 1984. gadā ieguva PSRS Valsts prēmiju.
Kopš valsts neatkarības atjaunošanas ēka pieder Tallinas pilsētai un atrodas valsts pieminekļu programmas aizsardzībā. Apmeklētājiem būve tika slēgta 2009. gadā, un visu šo laiku mēģināts aktualizēt tās atjaunošanu. Pēdējos divus gadus Tallinas pašvaldība ir nodibinājusi atsevišķu struktūrvienību, kuras darbinieku uzdevums ir atrast kompleksa atjaunošanai nepieciešamo vīziju un investorus. Iesākumā toreizējais kultūras ministrs Teniss Lūkass plānoja, ka ēkā varētu atrasties Igaunijas opera, uz koncertzāli ar cerībām lūkojās arī Igaunijas Nacionālais simfoniskais orķestris.
2020. gada pavasarī Tallinas pilsēta paziņoja par vienošanos ar AS “Tallink Grupp” par aptuveni 300 miljonu lielu kopējo investīciju, kura segtu ēkas renovāciju, apkārtnes infrastruktūras pārbūvi un jaunas ostas piestātnes izbūvi. No kopējā projekta finansējuma Tallinas pilsēta apņēmās segt 34 procentus, AS “Tallink Grupp” 33 procentus un AS “Infortar” atlikušo trešdaļu.
“Tallinas pilsēta un Igaunijas valsts iedzīvotāji jau sen gaida jaunu koncertzāli un starptautisku konferenču centru. Lai veiksmīgi konkurētu ar Helsinkiem, Rīgu un Stokholmu, Tallinai ir vajadzīgas jaunas tūrisma attīstības iespējas, mums ir nepieciešama zāle ar 5000 sēdvietām. Esam plānojuši, ka gada laikā šo kultūras objektu varētu apmeklēt ap 10 miljoniem tūristu un investīcijas sekmīgi atmaksātos,” paziņojumā presei uzsvēra AS “Tallink Grupp” valdes priekšsēdētājs Pāvo Nēgene.
Diemžēl sākās pandēmija un “Tallink Grupp” plāni mainījās. Šopavasar Tallinas mērs Mihails Kelvarts paziņoja, ka pilsēta ir izlēmusi projekta attīstību turpināt. Šobrīd tiek lēsts, ka tā kopējais budžets būs aptuveni 120 miljoni eiro, no kuriem 40 miljoni eiro paredzēti no valsts budžeta.
Par pašreizējo situāciju ar Tallinas pilsētas halles atjaunošanu “Kultūrzīmēm” bija iespēja runāt ar Tallinas Pilsētas halles valdes priekšsēdētāju ANU LĪNSO.
– Jūs ar projektu strādājat jau vairāk kā divus gadus, kāda ir situācija šobrīd?
A. Līnso: – Vispirms, vissvarīgākais – pavasarī saņēmām valdības garantiju valsts finansējumam, un tagad esam kļuvuši daudz aktīvāki. Pilsētas hallē atradīsies pati lielākā koncertzāle Tallinā, koncepcija paredz ēku rekonstruēt gan kā daudzfunkciju koncertzāli ar 3500 vietām, gan kā 12 zālēs izvietotu konferenču centru ar 2500 vietām.
Būs arī iespējams koncertzāli savienot ar konferenču centru, tad visu ēku varēs lietot vienam lielam notikumam – konferencei vai koncertam. Turklāt konferenču centra zāļu izmēri ir paredzēti mainīgi, proti, sienas varēs mainīt un izveidot dažāda lieluma zāles dažādiem vienlaicīgi noritošiem notikumiem.
Šobrīd meklējam sadarbības partnerus privātajā sektorā, privātos fondus, jo ēka ir valsts kultūras piemineklis, un paredzamā rekonstrukcija būs ļoti dārga. Pirms dažām nedēļām pabeidzām mārketinga izpēti un secinājām, ka investori varētu būt ieinteresēti. Pašlaik esam sākuši uzrunāt kompānijas, kuras varētu piedalīties konkursā par tiesībām veikt noteiktus darbus, šo procesu ceram apgūt līdz pavasarim.
– Vai arī pati Tallinas pilsēta paredzējusi ieguldīt papildu finansējumu?
– Tā kā šis ir piemineklis, rekonstrukcija būs ļoti dārga un droši varu prognozēt, ka nebūs iespējams visu finansējumu iegūt tikai no privātā sektora. Iespējams, pašvaldība varētu uzņemties apkārtnes teritorijas sakārtošanu. Iespējams arī, ka tendera konkursā priekšroka būs tam investoram, kurš vēlēsies vismazāko pašvaldības ieguldījumu.
– Vai cerat iegūt arī valsts finansējumu?
– Jā, ceram gan, jo valsts ir ļoti ieinteresēta konferenču centra izveidē, šobrīd iespējamais finansējums no valsts budžeta paredzēts tieši konferenču centram.
– Ar ko jūs skaidrotu ilgos gadus, kuru laikā ēka bija pamesta un rekonstrukcijas projekts netika attīstīts?
– Toreiz ēkas funkcijas bez renovācijas vairs nebija iespējams nodrošināt. Tallinas pilsēta jau no paša sākuma, 2009. gada, uzsāka partneru meklējumus, tomēr tas ir bijis ļoti sarežģīti, jo ēkas pieminekļa statuss pieprasa ārkārtīgi dārgu renovāciju. Salīdzinoši nesen, 2020. gada pavasarī, jau bijām tuvu tam, lai noslēgtu vienošanos ar kompāniju “Tallink”, taču iesākās pandēmija. Pašlaik ir skaidrs, ka “Tallink” pandēmijas laikā ir cietusi lielus zaudējumus un sarunas vairs nav atsākušās.
– Kas jums tagad liek domāt, ka projekts beidzot izkustēsies?
– Mūsu paveiktā tirgus izpēte parāda, ka investoriem ir interese. Vienlaikus izpēte pierāda, ka būs nepieciešams valsts atbalsts, turklāt tā apjoms vēl nav prognozējams. Mēģināsim atrast tādus partnerus, kuri iespējami maz cerēs uz valsts vai pašvaldības atbalstu.
– Kādā stāvoklī ir ēkas galvenās nesošās konstrukcijas?
– Esam veikuši vairākkārtīgu konstrukciju izpēti un testus. Konstrukcijas ir diezgan labā stāvoklī, tās ir pietiekami stipras, protams, sliktā stāvoklī ir ēkas fasāde. Administrācijas darbam mums ir dažas telpas, kuras tiek apkurinātas, un visus šos gadus tiek apsildīta arī galvenā koncertzāle.
– Vai jūsu darbu atalgo Tallinas pilsēta?
– Jā, esam pašvaldības kompānija, finansējumā iekļauts arī atalgojums.
– Ēkas ārpuse ir arhitektūras piemineklis, bet vai ir plānots starptautisks konkurss par labāko iekštelpu risinājumu?
– Arī visas iekštelpas ir valsts aizsardzībā, tās ir jārenovē atbilstoši orģinālajam izskatam. Protams, tiks domāts par jauniem energoefektivitātes risinājumiem, ventilācijas sistēmu izbūvi, meklēsim labākās skaņu sistēmas.
– Vai ir paredzēts izbūvēt akustisko koncertzāli?
– Tā tomēr nebūs akustiskā koncertzāle. Veicām vairākas pārbaudes un aprēķinus, secinot, ka izveidot dabīgo akustisko koncertzāli būtu pārāk dārgi.
Būtiski
Šī gada rudenī Igaunijas kultūras laikrakstā “Sirp” tika publicēta diskusija par gadiem ilgušo problēmu – Nacionālās akustiskās koncertzāles nepieciešamību. Tajā sarunājās gan arhitekti, gan mūziķi un tika apspriesta iespējamā atrašanās vieta Skones bastionā, pavisam netālu no Tallinas Pilsētas halles.
Diskusijā piedalījās arī Igaunijas Filharmonijas kamerkora valdes pārstāvis Espers Linnamegi: “Mums vispār nav vietas, kur būt un organizēt savus koncertus – šo situāciju var raksturot ar vārdu “bomži”. Mūsu mēģinājumi un koncerti ir jāplāno, jāsaskaņo ar citiem kolektīviem. Mājas meklē gan Nacionālais simfoniskais orķestris, gan kamerkoris. Neticu, ka valsts, kura nu jau 30 gadus ir atguvusi neatkarību, nevar atļauties modernu koncertzāli.”
