Māris Zanders: Ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs pamanījies uzlikt veco plati par “slikto Briseli” 21
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Slovēņu filozofs Slavojs Žižeks dažādās auditorijās labprāt stāsta joku, kas raksturo liekvārdību un kaitinošu pļāpīgumu. Kafejnīcā viesis lūdz bārmenim “vienkārši melnu kafiju bez piena”. Tā vietā, lai klusējot izpildītu pasūtījumu, bārmenis atbild: “Mums diemžēl nav piena, tādēļ es jums varu piedāvāt nevis kafiju bez piena, bet bez saldā krējuma.”
Neatkarīgi no tā, cik pamatota ir valdošās koalīcijas lēmumu kritika, lielākajai publikas daļai, domāju, šie vārdu plūdi būs jau apnikuši neatkarīgi no tā, kurš ir to autors.
No šī viedokļa raugoties, var tikai uzslavēt tos politiķus, kuri cenšas pievērsties citām tēmām. Piemēram, pēdējo nedēļu laikā var pamanīt kritiskus izteikumus par t. s. Eiropas Zaļo kursu, un, pat ja es personīgi ne visam piekrītu šajā kritikā, vismaz labi, ka par šo Eiropas Komisijas sagatavoto priekšlikumu kopumu mēs tiekam informēti.
Ļoti īsi un vienkāršoti pārstāstot, iebildumu sāls ir: klimata pārmaiņu tēma ir ļoti svarīga, tomēr problēma jārisina ar “saprātīgām ekonomiskajām metodēm” (Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle). Lai galu galā nav situācija, kādā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados esot nonācis kāds ļoti kreisi orientēts PSRS apmeklētājs, kuram vietējie esot mēģinājuši pamatot terora nepieciešamību – “omleti nevar pagatavot, nesasitot olas”. Namatēviem visādi citādi simpatizējošais viesis esot atcirtis (varbūt nojaušat, ka šī arī ir Žižeka iecienīta anekdote…): “Sasistas olas es redzu, omleti neredzu.”
Piedāvāto un plānoto izmaiņu saturiskajai analīzei šī teksta ietvaros nav vietas, jo tā ir cita, plaša tēma. Tādēļ šī komentāra robežās vēlos kritiķiem lūgt tikai vienu: rūpīgi paraudzīties, kādā retorikā kritika tiek ietērpta. Piemēram, Zīles gadījumā tā ir kopumā korekta, bet ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs pamanījies uzlikt veco plati par “slikto Briseli”, kas vainīga pie teju vai visa, kas Latvijā slikts noticis kopš neatkarības atgūšanas.
Vadoties pēc politiskās loģikas, spiešana uz Latvijas sabiedrībā visnotaļ izplatīto eiroskepticismu ir normāla pozicionēšanās, turklāt nav nekas jauns Nacionālajai apvienībai. Jautājums ir, kā saka, par izpildījumu.
Viens variants skan aptuveni šādi: kā vairums lielo plānošanos dokumentu arī šis gandrīz neizbēgami neņem vērā lokālo (konkrētajā gadījumā ES dalībvalstu) specifiku; mēs iezīmējam jautājumus, kuros mēs vēlamies panākt Latvijas interesēm labāk atbilstošu kompromisu, mums ir priekšlikumi, strādājam.
Savukārt otrs skan tā: “Brisele” kārtējo reizi grib mūs iedzīt nabadzībā, paverdzināt! Starp citu, ekonomikas ministrs tā aizrāvies, ka pat pārmaiņas Latvijas banku sektorā pamanījies publiski sasaistīt nevis ar ASV spiedienu, bet “Briseli”. Jo tā, raugi, smukāk ierakstās diskursā “Brisele tā pati Maskava vien ir”.
Protams, arī tās ir pārmaiņas, ja dēmonizētā Bila Geitsa & Co vietā stājas dēmonizētā “Brisele”, tomēr tā, manuprāt, ir rotaļāšanās ar uguni (arī to mēs esam pieredzējuši – atliek paskatīties, kādās lupatās ir informatīvā telpa saistībā ar kovidu).
Atbalstu strīdēšanos un savas pozīcijas aizstāvēšanu, neatbalstu spekulēšanu ar tāpat mums tik mīļo pārliecību, ka Latviju visu laiku kāds apbižo, un vispār “Eiropa” ir vieni vienīgi bezsirdīgo globālo korporāciju lobisti, kuri uz pusslodzi arī propagandē visādas seksuālas izvirtības un nu pieķēruši vēl klāt arī tās zaļo muļķības.
Vides tematika un ar to saistītā politika daudzu cilvēku ieskatā tāpat jau izskatās aizdomīgi un kaitinoši – “paldies” dažādiem kliedzējiem un tukšrunātājiem ārpus Latvijas; nevajadzētu šo iespaidu vēl pasliktināt.