Nacionālās ātruma īpatnības 9
Ar braukšanas ātruma izvēli saistītie konflikti turpinās. Gan uz ceļiem, gan sarunās, gan interneta komentāros. Pārāk bieži dalībnieku reakcija ir tāda parupja un neiecietīga. Lai kā brīžiem gribētos paiet maliņā, nobremzēt, iebrist mežā un vienkārši paskatīties, kā sūnas aug, – nevaru. Joprojām ceru kopsaucēju atrast.
Šoreiz piedāvāju jaunu skatpunktu. No putna lidojuma, ar datorizētu skaitījumu. Daudzi nezina, ka tāda iespēja Latvijā ir. Jau krietni sen ” Latvijas Valsts ceļi” izveidojuši Ceļu parametru pētījumu daļu, kas bruņota ar vairākiem desmitiem satiksmes plūsmas skaitītāju. To primārais uzdevums gan ir sniegt datus par kustības kvantitāti un sastāvu (kravas/vieglais transports), taču sistēma fiksē (neapturot, nebrīdinot, nesodot) arī katra braucēja ātrumu. Un iegūstam informācijas bagātību, kas ir nesalīdzināmi pārāka par dažus tūkstošus atbilžu savācošiem socioloģiskiem pētījumiem, par individuālu vērotāju kategoriskā formā izteiktiem spriedumiem.
Šī ātruma informācija vispārēja pārskata formā pieejama “LVC” interneta vietnē. Katra kontrolpunkta vidējie ātrumi tur redzami. Taču – no kādām sastāvdaļām tie veidojas? Ar Satiksmes ministrijas un “LVC” atbalstu man izdevās iegūt sīkākus datus – ar dalījumu ātruma grupās. Rakties šajās tabulās (vairāk nekā 60 miljoni gada laikā uzskaitītu transporta līdzekļu) varēšu ilgi. Ja neapniks. Lūk, daži pirmie secinājumi.
Limitu neievēro pat puse
Visi stacionārie uzskaites punkti ir ārpus apdzīvotām vietām. Uz A klases maģistrālēm. Ātruma limits tātad 90 km/h. Ja summējam visu uzskaites punktu datus, tajā iekļaujas 42 procenti braucēju. Un tas – neatdalot no kopskaita kravas transportu (šādu iespēju “LVC” datorsistēma pagaidām nedod). Ja pamēģinu to darīt, kā saka, manuāli un aptuveni (visiem smagajiem būtu jābrauc šajā ātruma grupā), skaitļi iznāk vēl krietni ātrāki. Ir uzskaites punkti, kuros neviens “vieglais” nav vēlējies limitu ievērot (ceļa A2 156. km). Ir vietas, kurās “lojalitātes līmenis” tiek līdz 10% (A6, 109. km, A9, 113. km u. c.). Tikai tuvāk pie Rīgas, daudz blīvākas satiksmes apstākļos limitu ievēro 50 – 60 procenti “vieglo” (A7 pie Ķekavas, Rīgas apvedceļš).
Ko tad mēs “akceptējam”?
Fundamentāls jautājums. Daudzu valstu (sevišķi ASV) ātruma regulatori tieši šo “brīvas plūsmas” un “brīvas izvēles” ātrumu liek satiksmes organizācijas pamatā. Viņi pieņem, ka autovadītāju lielākā daļa ir saprātīgas, kompetentas būtnes, kuras vislabāk novērtē visus brauciena apstākļus un izvēlas pareizo ātrumu. Īstais limits esot tas, par kuru lēnāk brauc 85 procenti kustības dalībnieku. Varot mēģināt to pazemināt vēl par kādiem pieciem km/h.
Nu, ko. Pamēģinām noteikt savu “85%” limitu. Ņemot kopējo summējumu (ar smagajiem), mūsu 84 procenti atrodas uz robežas 110 km/h. Ja pacīnāmies, atdalot “vieglos” – skaitlis, protams, nedaudz aug. Bet aug dažādās vietās atšķirīgi. “Biznesa trasēs” (A6, A9, A10) līdz kādiem 115 km/h. Tālāk perifērijā (A2 156. km) un Pierīgā nokrītas zem 110 un pat 100.
Cik ir vēl ātrāko?
Nu atlikušie 15 procenti, taču… Jā, bet – 14 no šiem 15 procentiem arī nevēlas braukt ātrāk par 120 km/h. Tikai aptuveni katrs simtais no kustības dalībniekiem pērn fiksēts braucam ātrāk par 130 km/h. Tikai? Procents no augstāk minētajiem 60 miljoniem ir 600 000… Turklāt 18 000 auto Latvijā gada laikā braukuši ātrāk par 180 km/h (mēneša rekordists ir ceļš A13 no Daugavpils uz Krieviju, kur šādi septembrī “atzīmējušās” vidēji astoņas automašīnas dienā). Ātrāk par 150 km/h – 35 000. Šie acīmredzot neakceptē neko…
Vai kļūstam ātrāki?
Pretēji dažu amatpersonu nesen publiski deklarētajam – šķiet, ne. Vismaz 85 procentu izvēlē – noteikti ne. Arī senākā skatījumā – ne. Pleskavas šosejā (A2), piemēram, ātrākie ir bijuši 2006. – 2009. gads. 2013. (bez radariem) ir lēnāks par 2012. (ar radariem) gadu. Daugavpils šoseja (salīdzinot ar pirmskrīzes laiku) saglabā to pašu “85% =110 km/h” līmeni. Pirms krīzes arī tur tika braukts ātrāk. Varbūt par mata tiesu ātrākas nekā pērn ir kļuvušas Liepājas un Ventspils šosejas. Taču galvenokārt uz relatīvi neliela skaita braucēju pārejas 120 – 150 km/h līmenī, nevis “masu nihilisma” dēļ.
Pret ko cīnīsimies?
Situācija iezīmēta. Kur programma? Viens skaidrs. Derētu beidzot atzīt skaļi un skaidri, ka – ja par ideālu uzskatām bezierunu lojalitāti un limitu ievērošanu – viss ir “salaists dēlī” pamatīgi un diezgan bezcerīgi. Gandrīz paaudze braucēju Latvijā ir izaugusi trūcīgas kontroles un minimālu sodu vidē, tādēļ akceptējusi pārkāpumu kā tādu un pieradusi pie sev ērtākā braukšanas stila. “Plus pieci lati” jeb 105 – 110 km/h. Tā Latvijā brauc miljoni. Pāraudzināsim ar 200 “manuāliem” protokoliem nedēļas nogalē jeb 20 stacionāriem radariem nākamgad un 40 aiznākamajā… Cīņa ar vējdzirnavām. Lielvalsts Amerika saka – 85 procentus piespiest nevar. Mēs gribam pamēģināt. Ar kādiem paņēmieniem?
Tūlīt mazliet paaugstināsim sodu par 100 – 110 km/h. Ko tas dos? Manuprāt, tikai novērsīs jau tā niecīgos represīvos spēkus no 600 000 ĻOTI RUPJIEM pārkāpējiem gadā. No tiem, kuri patiešām ir nihilisti, kuri ir patiešām bīstami. Un ne jau tādēļ vien, ka dažreiz fiziski apdraud sevi un citus. Daļa no viņiem brauc prasmīgi un tiešas briesmas nemaz nerada. Bet viņi nepietiekamas kontroles apstākļos rada un redzami demonstrē nesodītu precedentu. Un tā veicina šīs grupas tālāku pieaugumu.
Par skaitliski lielāko “plus pieci lati” (vai 14 eiro, ja sodu izmainīs) grupu. Ļoti iespējams, ka viņu izvēlētais ātrums patiešām ir saprātīgs un Latvijas apstākļiem atbilstošs. Viņi (vairākums) turklāt nav ātruma narkomāni un “zem simta” arī (parasti ciešākas tuvības brīžos) dzīvot ir spējīgi. Ja vien uz šo plauktu pakāptos (tajos pašos blīvākajos apstākļos, vientulībā lai dara, ko grib) tie 10 (?) procenti, kas visai paštaisni aizstāv savas tiesības uz tikai subjektīvi vajadzīgu mazu ātrumu.
Man tā vien šķiet, ka tieši “gandrīz godīgo” un “absolūti godīgo” konflikts tuvākajā laikā būs Latvijas lielceļiem raksturīgākais un būtiskais. Un kā to risināt ar administratīviem līdzekļiem – nezinu. Varbūt koleģiālas sarunas var līdzēt?
Bet detalizēti ātruma reģistrācijas dati noteikti ir pelnījuši lielāku satiksmes organizācijas un uzraudzības profesionāļu uzmanību. Tie dod iespēju uzzināt gan katras konkrētas trases specifiskos ieradumus, gan kalendāra mēnešus un dienas, kad nevajadzīgs azarts tajās sit augstu vilni. Papētiet gan, kungi! Iespējams, tas palīdzēs limitētu spēku pareizu lietojumu precizēt.
