4
Ielēkt pirmajā vagonā
Nacionālā nemateriālā mantojuma padomes priekšsēdētāja, “Upītes jauniešu folkloras kopas” pārstāve Ruta Cibule secinājusi: “Prieks, ka ir 19 pieteikumi. Labi, ka nav deviņi vai 39. Pirmajai reizei skaitlis samērīgs. Noteikta sabiedrības daļa, acīmredzot aktīvākā, šim procesam ir sekojusi līdzi un laikus sagatavojusies ielēkt “pirmajā vagonā”. Patīkami lasīt pieteikumus, kuri ir pārdomāti uzrakstīti, skaisti noformēti. Prieks arī par tādiem, kuri mūsu skatījumā nav uzskatāmi par Nacionālā saraksta elementiem, bet ir labi uzrakstīti, un no dokumenta redzi – konkrētajā vietā notiek dzīva komunikācija, darbība. Kā vienmēr, ir daļa, kura šo skaisto vārdiņu “elements” nav līdz galam izpratusi, jo te jāpalūkojas UNESCO konvencijas definīciju kontekstā, kuras gandrīz tiešā veidā ieliktas arī Latvijas likumā. Tie sevī ietver tradīcijas nepārtrauktību, ilgtspēju (dīvaini gan izklausās likumā ierakstītie pieci gadi tradīcijas saglabāšanai. – V. K.), pārmantojamību, konkrētu cilvēku un kopienu atbildību tradīcijas saglabāšanā. Izsludinot otro pieteikumu iesniegšanas uzsaukumu nākamajā gadā, ar potenciālajiem pieteikumu iesniedzējiem ir jāsatiekas, varbūt jāsarīko atsevišķs seminārs, lai cilvēkiem kļūst vieglāk visā orientēties.” Padomes locekle, Mūzikas akadēmijas zinātniskā un radošā darba prorektore Anda Beitāne uzsver – vajadzētu beigt muļķīgo domāšanu, ka vērtība ir tikai tas, kas iekļuvis sarakstā, bet neiekļuvušais – ne. Visi deviņpadsmit pieteikumi saturējuši vērtības, bet runa esot tikai par to atbilstību vai neatbilstību UNESCO konvencijas izpratnei.
Kādi tad ir pirmie pieteikumi? Uz nacionālās vērtības statusu pretendē, piemēram, Pededzes pilsētas pareizticīgo iedzīvotāju tradicionālais kāzu rituāls, dziedāšana ar pusbalsi, divdaļīgo pāru deju dejošanas tradīcija, psalmu dziedājumi Līksnā un Ziemeļlatgalē, izšūto Krustpils tipa villaiņu darināšanas tradīciju saglabāšana… Trīs no deviņpadsmit pieteikumiem iesniegusi nevalstiskā organizācija biedrība “Skaņumāja”. Tās valdes priekšsēdētāja Sandra Lipska stāsta, ka biedrība domājusi par deviņiem pieteikumiem, jo tieši tik daudz latviskajā tradīcijā būtiskiem instrumentiem šobrīd vajag lielu palīdzību, lai tie dzīvotu un attīstītos. Tāda, piemēram, ir Latgales mazo bundziņu jeb bubina spēles tradīcija, arī cītarkokles spēle. Cītarkokles izcelsme ir Ziemeļlatgalē, bet tās uzrodas arī Tukuma pusē, spēlmaņi nāk no Liepājas, un viena brīnišķīga cītarkokles spēlmane pat no Sibīrijas. Īpašs ir stāsts par Ieviņa ermoņikām. Latvijā spēlētas dažādu tipu ermoņikas – gan Pēterburgas, gan par garmoškām sauktās, bet tās ir ražotas citur, savukārt Ieviņa ermoņikas izgatavotas tieši šeit uz vietas, daudz spēlētas starpkaru Latvijā, pēc kara jau mazāk. Tādu ermoņiku nekur citur pasaulē nav. Divdesmitajos, trīsdesmitajos gados viens no slavenākajiem meistariem bija Augusts Ieviņš, kuram par godu arī ermoņiku nosaukums. Otra pazīstamākā meistara vārds bija Saulītis, tādēļ daudzi šīs ermoņikas sauc par saulītēm. Tā ir vienīgā latviešu izgudrotā un latviešu dizaina ermoņika, kaut aizgūta no Vīnes tipa ermoņikas. Ir vēl mūziķi, kas to spēlē, bet cik ilgi? Un, kamēr nebūs jaunu instrumentu, šī lieta var aiziet zudībā kā daudzas citas reālijas. Piemēram, Igaunijā jau pirms divdesmit gadiem šī vērtība apzināta, un nu tur radīti vairāki simti ermoņiku, kas līdzīgas mūsējām, bet atšķirīgas dizaina ziņā. “Skaņumāja” rīko meistarklases, pēc kurām jau ceturtajā nedēļas nogalē cilvēki spējīgi nospēlēt dančus. Pērn otrajā ermoņiku saietā uz skatuves bija 16 instrumenti. Šovasar 13. augustā iecerēts trešais ermoņiku saiets. Kursus atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds, bet kopienai ir svarīgi apzināties, ka no tēviem un vecvectēviem mantotās, arī šķūņaugšās un bēniņos atrastās ermoņikas un prasme tās spēlēt ir vērtība, uzsver Sandra Lipska: “Kad smalkās aprindās atzīst lietas vērtību, tas tomēr paver kādas durvis.”
Kas uzņemsies atbildību par vērienu?
Zināmā mērā var saprast padomes lēmumu publiski neizpaust noraidītos pieteikumus, lai neaizvainotu iesniedzējus. Kaut, manuprāt, tikai uzslavu pelnījuši visi vērtības piedāvājušie. Taču man pilnīgi nesaprotams ir padomes lēmums neatklāt arī tos deviņus pieteikumus, kurus tā nodevusi tālākai ekspertu izvērtēšanai. Arguments – eksperti arī kādu var noraidīt. Nu un tad? Nav taču Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanas apspriešana, kur tiešām būtu neētiski iepriekš atklāt balvai izvirzītās personības. Tātad nacionālā aizsardzības plāna cienīgā slepenībā nolemts sabiedrībai neļaut ielūkoties Nacionālā saraksta veidošanas procesā, bet pasniegt to gatavu kā uz paplātes oktobra pēdējās dienās.
Ir sajūta, ka nacionālajam sarakstam iesniegtas pērlītes, taču pietrūkst vēriena un lieluma. Vai, piemēram, latviešu valoda, latgaļu rakstu valoda atbilstu Nacionālā saraksta elementam? Ir pieteikti psalmu dziedājumi Ziemeļlatgalē, bet vai nacionāla vērtība nav visa Ziemeļlatgales kultūrtelpa? Ar nemateriālo nacionālo vērtību apzināšanu vairāk saistītās aprindās vējo atziņa, ka vaina grūtībās atbildēt – bet kurš līdz ar vērienīgas vērtības pieteikumu par to uzņemsies arī likumā prasīto atbildību?
