Nacionālais saraksts: slepeni, vēl slepenāk 4
Nupat piedzīvots vēsturisks brīdis – Latvijas Nacionālajā kultūras centrā (LNKC) saņemti un saskaņā ar likumu izveidotajā Nemateriālā kultūras mantojuma padomē caurlūkoti pirmie 19 pieteikumi Nacionālajam nemateriālā kultūras mantojuma sarakstam (turpmāk – Nacionālajam sarakstam). Par spīti gludiem formulējumiem Nemateriālā kultūras mantojuma likumā, kas ilgi viļāts, kamēr beidzot tika pieņemts pērn 16. decembrī, sabiedrībā joprojām izskan jautājumi: kāds ir Nacionālā saraksta izveidošanas mērķis? Cik lielai jābūt sarakstā iekļauto vērtību glabājošai kopienai? Ko īsti saprotam ar pašu jēdzienu “kopiena”? Vai iekļūšana Nacionālajā sarakstā nemateriālā mantojuma vērtībām dos arī kādu praktisku labumu?
Pirmo sietu iztur deviņi pieteikumi
Pēc priekšlikumu izskatīšanas par tālāk virzāmiem atzīti deviņi. Taču tas nenozīmē, ka atraidītajiem ceļš uz Nacionālo sarakstu ciet uz mūžīgiem laikiem. Atšķirībā no slēgtā un “gatavā” Kultūras kanona Nacionālais saraksts ir atklāts un maināms gadiem. Piemēram, igauņi savējo veido un attīsta gandrīz desmit gadus. Deviņiem tālāk izvirzītajiem priekšā atkal divi sieti – pieteikumus vērtēs konkrētās jomas eksperti, kuri šobrīd gan vēl nav zināmi. Šie lietpratēji iesniedzējiem varēs arī palīdzēt pieteikumus pulēt un precizēt tekstus līdz pilnībai. Tad izturams pēdējais, trešais siets – tā būs tā pati jau minētā padome, kura rudenī – četrus mēnešus pēc šā gada pieteikumu iesniegšanas pēdējā datuma 30. jūnija – teiks savu galavārdu, iekļaujot konkrētas vērtības jeb elementus Nacionālajā sarakstā. Un tas atkal būs vēsturisks brīdis. Jāatgādina, ka pirmās divas vērtības šajā sarakstā jau iekļautas automātiski – Dziesmu un deju svētku tradīcija un suitu kultūrtelpa, jo abas šīs vērtības ierakstītas UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā.
