Dace Kokareviča: “Nacionālais pieskāriens” un valstiskā ideoloģija 2
“Tad ir cerība, ka notiks integrācijas brīnums… tikai kurš kuru integrēs?” tas ir teikums no ielūguma uz “VFS Films” tapušās Ivo Brieža dokumentālās kinofilmas “Nacionālais pieskāriens” pirmizrādi. Tā tiek rādīta ne vien kinoteātrī, bet arī dažos bezmaksas seansos. To būtu ļoti derīgi noskatīties kā politiķiem, tā vidusskolēniem. Pirmajiem – lai atgādinātu, ka mums diemžēl trūkst valstiskas ideoloģijas. To filmā secina fotogrāfs vecticībnieks Boriss Koļesņikovs. Bet jauniešiem šis dokumentālais mākslas darbs der kā rosinājums padomāt par savu identitāti un vērtēt, kurš no filmas varoņiem viņiem šķiet simpātiskāks.
Par savu attieksmi pret Latviju filmā izsakās gan Līgo svētku alus dzērāji Bolderājā, gan 9. maija svinētāji Jelgavā. Viņi stāsta par divām kopienām, kuras dzīvojot paralēli un viena otru netraucējot. Vīrietis, kurš Latvijā ieradies 1983. gadā, spriež, ka Latvija ir jauka valsts, bet, viņaprāt, pulka labāk būtu, ja robeža ar Krieviju būtu pilnīgi vaļā. Viņa domubiedre papildina – nevarot pierast pie mazās Latvijas šaurības, viņai vajagot plašumu, kuru gūstot, dzīvojot Krievijas informatīvajā telpā. Dažam filmas skatītājam – kā manai draudzenei, kura strādā inteliģentā radošā kolektīvā un kurai nav bijusi saskare ar tā dēvētajām Krievijas tautiešu organizācijām, – šīs dokumentālistu tvertās ainas bija jaunums. Viņa secināja: “Filmas veidotāji ir mēģinājuši uzrunāt cilvēkus, kurus politiķi ikdienā neuzrunā. Kāpēc viņi to nedara?” Es iebildu, ka diezgan bezcerīgi būtu runāt ar tiem, kuri domā, ka Latvijai ir jābūt Krievijas guberņai.
Cita lieta – runāt ar jauniešiem, kuri nav sasaistīti ar padomju skolā iemācīto impērisko ideoloģiju. Diemžēl tie, kuri apšauba Latvijas valstiskumu un vēlas šeit ieviest otru valsts valodu, par jauniešu prātiem cīnās ļoti aktīvi dažādiem paņēmieniem, toskait bezmaksas līderības skolu rīkošanu vidusskolēniem, jauniešu organizāciju dibināšanu u.tml. Pērn augustā Maskavas namā notikušajā Krievijas tautiešu organizāciju konferencē, kur bija pulcējušies arī daudzi “PCTVL” aktīvisti, par darbu ar jauniešiem atbildīgā persona M. Dragile sprieda, ka pēc noskaņojuma krievu jaunieši esot iedalāmi vairākās grupās. Pirmajā ir tie, kas vēlas pēc skolas beigšanas doties uz Rietumiem un kam nav prioritāri saglabāt krieviskās vērtības. Otrajā grupā ir jaunieši, kuri vēlas karjeru veidot Latvijā un, pēc M. Dragiles izteikuma, esot “gatavi samierināties ar kādiem asimilācijas elementiem”. Un visbeidzot trešajā grupā referente ierindoja tos, kuri gribētu, lai Baltija ir Krievijas guberņa. Cik spēcīgu valstisko audzināšanu Latvijas mazākumtautību skolas liek pretim šai svešajai ideoloģijai? Diemžēl trūkst pētījumu, lai izdarītu secinājumus.
Pērnruden kāda privātas augstskolas psiholoģijas studente man stāstīja, ka vairākums kursabiedru lekcijas spēj uztvert tikai tad, ja pasniedzējs tās lasa bilingvāli, tas ir, pievienojot skaidrojumu krievu valodā. Pasniedzējs viņus bija mēģinājis audzināt, liekot saprast – ja jau dzīvo Latvijā, tad ir jāciena tauta un jāprot valsts valoda. Bēdīgi, ja vēl studentu vecumā cilvēki to nesaprot. Tātad audzināšana skolā bijusi brāķis.
Krievvalodīgo skolu pāriešana uz mācībām valsts valodā ir viena daļa, bet ar to nepietiek. Otra daļa ir valstiskā ideoloģija skolā.
P. S. Filmas “Nacionālais pieskāriens” veidotāji cer, ka Latvijas TV to parādīs jau šopavasar.
