Nacionālais muzejs – nacionālās pašapziņas jautājums 2
AUTORS: ARHITEKTS JURIS PAEGLE,
Vai Latvijas valdībām un politiķiem, un arī mums pašiem ir pietiekoša nacionālā pašapziņa? Vai atkal jāskatās uz kaimiņiem kur tā ir, un kā tā izpaužas?
Lūk, Tartu uzbūvēts “Eesti National Museum” – Igaunijas Nacionālais muzejs.
Kāpēc Igaunijā uzbūvējuši šādu muzeju, bet Latvijā neviens neko tādu nav pat iecerējis? Latviešu inteliģence 2016. gadā plēsusies par vietu, arī rīkoti konkursi par Modernās mākslas muzeja ēku (Mākslai vajag telpu). Paskaidrojot, ka nepieciešama telpa lai atspoguļotu visus vietējos eksperimentus atbilstoši mākslas attīstības līnijām pārējā pasaulē, vai arī cīnoties par uzkrātajām mākslas vērtībām?
Eesti National Museum ir moderna 350 m gara stiklota ēka, ar lielu monumentālu iespaidu, kurā demonstrēta Igauņu pasaule.
Sākot ar visu radniecīgo – Urālu tautu raksturojumu, to dzīves vidi, mājokļiem, apģērbiem, darba rīkiem un protams, klausoties radniecīgās valodas. Tās var dzirdēt, nospiežot taustiņus uz ģeogrāfiskās kartes, un, piemēram, zivs , tāpat izskan igauņu, somu, karēļu, udmurtu, ņencu, mordviešu un citu ziemeļu tautu valodās. Kāda karte būtu jāizveido, lai parādītu latviešu un lietuviešu radniecīgo tautu – prūšu, mazāvu, jātvingu, galindu, un citu, un to doto vietvārdu ģeogrāfiju – no Urālu dienviddaļas līdz Baltijas jūrai un līdz Karpatu kalniem? Par to būtu jāveic pētījumi. Salīdzināmās valodniecības un ornamentu, izšuvumu, adījumu paraugu jomās būtu jāsavāc ekspozīcijai noderīgais materiāls. Tas varētu kļūt par monumentālu ieguldījumu Latvijas neatkarības 100. gadadienai un vēstures materiālā kultūrā.
Ekspozīcija stāsta par Igauņu tautas senču/ senču dzīvi no akmens laikmeta – ar laivas veida cirvju, keramikas, rituālu kaulu un šamaņa apbedījumu, ar bronzas rotaslietu, dzelzs cirvju, kapļu, tad arklu, izkapšu un citu rīku izstādēm. Turpināta ar koka rīku, krēslu galdu, alus kannu, toveru un protams, tad seko pirmo rakstu – Bībeles tulkojumu un lasīšanas mācīšanās. Ekspozīcijā “A” burts sasaistīts ar gaili baznīcas torņa galā. Senāko Bībeles stāstu igauņu valodā, grāmatu izstāde. Interaktīvais ekrāns – Igaunijas karte ar punktiem visos novados ļauj dzirdēt tautasdziesmu ieskaņojumus, un parādās arī dziedātājas vārds/ foto, arī Latvijā taču ir šādi ieraksti?
Ir atsevišķa nodaļa mākslai, lai raksturotu 19. gadsimta beigu atmodu (kas mums būtu daudz plašāka) un tad gleznas no 1980-1988. gadiem, kas parāda tautas un mākslas atmodu padomju impērijā.
Interesanta iecere realizēta skolēniem: apļa veida telpā visapkārt izbūvēti skapīši uz kuru durvīm uzzīmēti kā komiksi – visiem svarīgajiem vēstures brīžiem, bet atverot durtiņas, aiz tām kāds priekšmets no tā laika.
Šāds muzejs mazai nācijai ir nepieciešams, jo šeit ierodas tūristi, kā arī tie, kas ieradušies uz pastāvīgu dzīvi, cittautieši, arī ar bērniem, lai parādītu un iepazītos ar tautu, kas viņus uzņem. Latviešiem arī pašiem, jaunajai paaudzei pietrūkst izglītojošā materiāla.
Manuprāt, tā ir nepieciešama integrācijas politikas sastāvdaļa, instruments, Kultūras ministrijas rūpes. Igaunijā – Tartu, tas uzbūvēts militārā lidlauka vietā, kas to ļoti raksturo.
Vajag tikai paklausīties Krievijas politiķu runas, lai saprastu, ka tur pašreiz tiek veidota “jaunā vēsture”, jauna izpratne, kas tiks aktīvi izplatīta vēlāk. Tajā tiek sacerēti jauni impērijas mīti, un visi Balto virsnieku vadītie karaspēki: Deņikina, Kolčaka, Vrangeļa, u.c.,bet vēlāk II Pasaules kara laikā: Vlasova un Balto kazaku (kurus noslepkavoja NKVD čekisti), būs apkopoti kopā ar Sarkanās padomju armijas karaspēkiem, “taisnīgajā” cīņā par Krievijas Impēriju.
Lai Latvijā izveidotu šādu Nacionālo muzeju, nepieciešams vēsturnieku darbs, un arī padziļināta izpēte. Izveidots Okupācijas muzejs, taču pazuduši eksponētie materiāli par sarkanajiem strēlniekiem; par visiem Latviešu strēlniekiem, arī par viņu lomu un likteni Krievijas karaspēkos, Krievijas liktenī un Latvijas izveidē un aizstāvēšanā. Par viņu lomu Latvijas neatkarības atzīšanā, ko parakstīja Ļeņins (strēlnieki apsargāja Kremli, Ļeņinu kritiskajā laikā un piedalījās pilsoņu karā). Ja strēlnieki karoja pret baltgvardiem, tad acīmredzot tā vajadzēja, jo tie visi gribēja atjaunot Krievijas impēriju. Kur minētie to vārdi, kas piedalījās šajos vēsturiskajos “laikmetu griežos”? Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzejs ir tikai Rīgas mērogā. Latvijā nav vienotas, nepārtrauktas ekspozīcijas par visu vēstures gaitu līdz šodienai. Par to būtu jāgādā Latvijas Saeimai un Latvijas valdībai.
Redakcijas piezīme: Piekrītot autoram, ka par tautas vēsturi vienmēr var stāstīt vairāk un mūsdienīgāk, vēlamies atgādināt, ka darbojas Latvijas Nacionālais vēstures muzejs – tiesa, pils remonta dēļ vēl aizvien pagaidu telpās -, kurā ir diezgan izsmeļoša, daudzpusīga un mūsdienīga ekspozīcija par latviešu tautas vēsturi, savukārt Kara muzejā atklāta jauna ekspozīcija, kas veltīta 1. Pasaules karam, bet pavasarī, cerams, durvis vērs atjaunotā Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcija, piedāvājot vēl citādu ieskatu mūsu tautas un kultūras attīstībā.
