Nacionālā teātra “virtuves” pārvērtības. Kāds bija aktieru lielākais izaicinājums? 0
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ceturtdien, 17. septembrī, Nacionālajā teātrī priekškaru vērs jau pavasarī iecerētais, bet pandēmijas dēļ nenotikušais “Īstais teātra virtuves” koncerts, kas nu pie skatītājiem dosies mazliet pārveidotā formā – kā teātra direktora Jāņa Vimbas, aktiera Kaspara Zvīguļa un aktieru kopīgi iestudētais koncerts “Īstā sālsmaize”.
Saistībā ar šo koncertu gribas lietot tautai ierasto vārdu salikumu “Teātra dienas koncerts”, kuram Nacionālajā teātrī ir sena, skaista un interesantām šķautnēm bagāta vēsture.
Režisoram Edmundam Freibergam un viņa aktieriem savā laikā bija dzimusi ideja par Žurku Kornēliju un Circeni, kas dzīvo zem skatuves un pastarpināti vēro pasaulē notiekošo. Caur viņu muti varēja runāt par jebko, bet – tikai caur šiem aktieriem (Svetlanu Bless un Jāni Skani) un tajā laikā. Taču ir pilnīgi normāli un dabiski, ka skatījumā uz pasauli katrā laikā, nākot jauniem režisoriem un aktieriem, dzimst kaut kas jauns.
Jau krietnu laiku Nacionālajā teātrī publikas jaunākās daļas iemīļota un kritiķu atzinīgi novērtēta ir Jaunajā zālē iestudēto izrāžu sērija, kuru nosaukumā neiztrūkstošs ir jēdziens “īstais”.
Pamatā – personiski stāsti
… “Īstā ziema”, “Īstā bērnība”, “Īstais teātris”… “Īstais ir personīgais, ar personīgo pieredzi saistītais,” saka Nacionālā teātra aktieris Gundars Grasbergs. “Šajā izrāžu sērijā aktieri stāsta personīgus stāstus, ko katrs piedzīvojis, tas nav nekas izdomāts un tāpēc vienmēr saistošs skatītājam.”
Ideja par “īstajiem” piedzima aktieriem Kasparam Zvīgulim un Jānim Vimbam, kad viņš vēl nebija teātra direktors. Abi vienmēr bijuši režisori, “īsto” kodols.
Pārējo aktieru kopa veidojusies atkarībā no viņu (ne)aizņemtības citās izrādēs.
“”Īsto” izrādēs var piedalīties tie, kas nav aizņemti kādā citā iestudējumā,” teātra virtuves noslēpumus paver Gundars Grasbergs, “tāds arī mans liktenis, nekad nav sanācis būt “īstajos”, vienmēr esmu bijis aizņemts citā traģēdijā, kas norisinājusies paralēli…”
Tagad “īsto” rokās arī Nacionālā teātra šīs sezonas pirmā pirmizrāde Lielajā zālē – teātra direktora Jāņa Vimbas un aktiera Kaspara Zvīguļa kopīgi iestudētais jaunais “Īstās sālsmaizes” koncerts. Scenogrāfs ir Reinis Suhanovs, un izrādes dalībnieki – visi, kam nav slinkums. Bet Gundaram Grasbergam jau pašā sākumā vairāk ļauts izteikties tādēļ, ka viņam šajā koncertā uzticēta loma, kāda vēl līdz šim nekad nav tikusi.
Kā zināms, Teātra dienas koncerts pēdējos gados, kopš Žurka Kornēlija vairs neizlien no pagrīdes uz skatuves dēļiem, nekad nav bijis iedomājams bez krietnas muzikālas devas. “Īsto” sērijas muzikālo pusi līdz šim “pieskatīja” Kārlis Kazāks. Viņš salika dziesmas secībā un pēc katra aktiera spējām.
Šogad tikt ar visu galā – salikt ansambli, radīt labskanību, izveidot aranžējumus un piemērot dziesmas teātra ansambļa instrumentiem – uzticēts Valdim Zilverim kopā ar aktieri Gundaru Grasbergu, kurš šajā ampluā ir tāds kā muzikālais “režisors”.
“Mani pienākumi te stipri līdzīgi režisora darbam,” jaunajā izaicinājumā dalās aktieris, “esi spiests ļoti daudzas reizes atgādināt to pašu, par ko, kā tev šķiet, esam ar izrādes dalībniekiem vienojušies jau iepriekšējā mēģinājumā… Bet tā jau tie režisori dara – nāk un katru dienu stāsta vienu un to pašu, vienu un to pašu… Kamēr panāk iecerēto.”
Nekāds tingeltangelis nebūs
Kaspars Zvīgulis un Jānis Vimba “Īstās sālsmaizes” koncertu iecerējuši nevis parodijas, bet personiskākā virzienā, kur katrs aktieris var būt pat atklātāks, jo viņš stāsta savu stāstu – humora pilnu, traģisku, nopietnu… Un tāda šajā “sālsmaizes” koncertā būs arī dziesmu izvēle. Nekāds tingeltangelis vai arī ar pretenziju visus smīdināt, bet godīgs mūsdienu aktieru skatījums uz šodienu.
Kā saka Gundars Grasbergs, galvenais princips jaunajā koncertā būšot iztikt pašu Nacionālā teātra aktieru spēkiem. Aktieri dejo, stāsta “dzīvajā”, izspēlē skečus, etīdes, ar dažādiem paņēmieniem uzrunā skatītājus un arī mūziku spēlē paši. Bez nekādas fonogrammas! Tieši tas esot lielākais izaicinājums un aktieru ansambļa muzikālo talantu pārbaudījums.
Taustiņus spēlēs Nacionālā teātra muzikālās daļas vadītājs Valdis Zilveris, ģitāru – Andris Daņiļenko, kurš teātrī daudzus gadus palīdzējis ar vokālu, bet nupat aktieri uzzinājuši, ka dziedātāja sapnis jaunībā bijis spēlēt ģitāru un tieši soloģitāru, ko gan nekad nav izdevies ansamblī, kārtīgā blicē, piepildīt.
Šoreiz Daņiļenko spēlēs elektrisko ģitāru. Un tas būšot jādara skaisti, daudz un nopietni. Akustisko ģitāru spēlēs Juris Hiršs, kurš ir arī bards un komponists. Bundzinieks gan pieaicināts, taču arī cilvēks, kurš piedalījies daudzos teātra projektos un izrādēs, – Normans Bārbals.
Un vēl ansambli papildinās pūšamie instrumenti, kurus arī piespēlēs Nacionālā teātra aktieri paši – Kārlis Reijers saksofonu, Raimonds Celms klarneti, Jānis Āmanis trombonu, bet Gundara Grasberga instruments vienmēr bijis bass – kontrabass vai, kā šajā teātra aktieru popa/roka ansamblī – basģitāra.
Starp citu, Gundara Grasberga pirmā izglītība ir kontrabasists, viņš beidzis mūzikas koledžu. Aktierim nav akadēmiskās izglītības saistībā ar aranžēšanu, bet ir gana liela pieredze ansambļa spēlē ar dažādiem mūziķiem un dažādos sastāvos savulaik kaldināta mūzikas izjūta.
“Kad stājos aktieros Kultūras akadēmijā, Anita Garanča žūrijā noprasīja – vai tu no mūzikas arī ko saproti?” atceras Gundars Grasbergs.
“Muzikālas prasmes aktiera profesijā patiesi no svara…”
Divdesmit gadus viņš spēlējis aktieru ansamblī “Regīna”, kur arī dziedājuši paši, bez fonogrammām. Gatis Gāga spēlējis klarneti, Ivars Krasts, Gundara kursabiedrs no Jaunā Rīgas teātra, – saksofonu, Varis Piņķis – bungas, bijušais Valmieras teātra aktieris Māris Bezmers – ģitāru, Kaspars Zvīgulis bijis solists, bet Gundars Grasbergs, protams, spēlējis basu.
Savā laikā kopā ar režisoru Vari Klausītāju, saksofonistu pēc pirmās izglītības, un slaveno bundzinieku, visā Latvijā pazīstamo Gundaru Lintiņu, izveidotā džeza trio piepelnījušies restorānos un kafejnīcās, savukārt tautas mūzika spēlēta ansamblī “Rūta” Jelgavā…
Aktrisēm koncertā lielākoties uzticēta dziedāšana solo, duetos un piebalsīs. Dziesmu spektrs visdažādākais – no Raimonda Paula līdz Ilmāram Dzenim, no Ulda Marhilēviča līdz slaveniem mūsdienu popa gabaliem, no spāņu tautasdziesmām līdz ebreju kuplejām, no kino mūzikas līdz “Lādezeram”.
Dažas dziesmas esot pat ārkārtīgi sarežģītas. Tā kā “īsto” pamatā ir personiskais, dziesmas aktieri izvēlējušies paši, daža arī kāda pavisam personiska pārdzīvojuma iespaidā. Piemēram, Līga Zeļģe ļoti vēlējusies izpildīt dziesmu “Māmiņai”, kuras autors ir Dailes teātra aktieris Varis Vētra, jo pirms dažiem gadiem aktrises māte aizgāja mūžībā. Nu dziesma iegūst pavisam citu skanējumu nekā, ja mamma sēdētu zālē…
Ciemos – ar sālsmaizi
Tomēr – kāpēc “virtuve” pārtapa “sālsmaizē”? “Ar šo koncertu vēlamies pēc pandēmijas atsākt iet pie skatītājiem Lielajā zālē dzīvajā, un pirmoreiz ciemos jau vienmēr iet ar sālsmaizi,” saka Gundars Grasbergs, “šis koncerts būs pirmais, ko varam piedāvāt jaunajā sezonā. Apstākļi, protams, ir citi, un tam piemērots būs arī publikas izvietojums, kas varbūt pat nebija tā iecerēts. Lai uz vienu koncertu tiktu vairāk skatītāju, viņi nedaudz atradīsies arī uz skatuves. Tā līdz šim patiesi nav bijis.”
Taču, tāpat kā citkārt, no sabiedrībā aktuālām norisēm – arī caur personīgiem stāstiem – neizbēgt, jebkurā gadījumā nepastarpināti tās likšot sevi sajust. Kaut vai – neiespējamība darīt savu darbu kultūras laukā.
“Mēs pandēmijas laikā patiesībā īsti strādāt nevaram,” teic Gundars Grasbergs. “Virtuāli? Šis laiks ir pierādījis, ka tas ir neiespējami. Tāpēc arī pirmā tikšanās ar skatītāju tagad, rudenī, klātienē saukta par “Īstās sālsmaizes” koncertu, jo uz sālsmaizi jau arī cilvēki nenāk virtuāli, bet ar rasola bļodu un kečupu somā un kopīgi sēžas pie galda.
Kovida laikā kādā ierakstā skaņu operators man stāstīja – es vakar biju dīdžejs un nospēlēju kāzas “online”, dejas notika katram viesim savā dzīvoklī, sadzēra caur ekrānu, un es, sēžot savā ierakstu studijā, spēlēju mūziku. Nu, vai nav fantastiskas kāzas?!”
Tērpu autore ir talantīgā aktrise un tērpu māksliniece Madara Botmane, kura mācījusies Mākslas akadēmijā un pēdējos gados veido tērpus un kostīmus izrādēm. Šajā uzvedumā viņa pati arī dziedās.
“Sākumā esam katrs savās mājās un savā virtuvē omleti cepam ne jau tērpušies svinīgākajā kārtā, bet tad sapucējamies un ejam uz īsto sālsmaizi,” garderobes priekškaru paver Gundars Grasbergs, “tad nu redzēs, ko mums katram Madara būs atradusi, lai mēs izskatītos skaisti…”
Virtuve šā koncerta kontekstā, protams, nav jāsaprot vien burtiskā izpratnē, bet gan kā vieta un telpa, kur dzimst vislabākais aktierī un teātrī, kur uzplaiksnī idejas un plosās strīdi, kur piedzimst patiesība un līdz ar to – viss īstais.
Koncerts “Īstā sālsmaize” Nacionālajā teātrī
Veidotāji: Kaspars Zvīgulis, Jānis Vimba, scenogrāfs Reinis Suhanovs, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, kostīmu māksliniece Madara Botmane, Valda Zilvera un Gundara Grasberga muzikālais noformējums, videomākslinieki Linda Ģībiete un Toms Zeļģis.
Lomās: Dita Lūriņa, Madara Bore, Madara Botmane, Mārtiņš Egliens, Liene Sebre, Līga Zeļģe, Mārtiņš Brūveris, Jānis Āmanis, Andris Daņiļenko, Romāns Bargais, Raimonds Celms u. c. Pirmizrāde: 17. septembrī, tuvākās izrādes: 18., 19., 20. septembrī.
