Nacionālā pārliecība vēl jāstiprina. “LA” saruna ar Saeimas deputātu Rihardu Kolu 17
Pirms valsts svētkiem “Latvijas Avīzes” redakcijā viesojās Nacionālās apvienības (NA) Saeimas deputāts, Ārlietu komisijas priekšsēdētāja vietnieks Rihards Kols.
Dažiem latviešu cilvēkiem nacionālisms jau kā vārds liek sasliet spuras, un tad savu tiesu nopelšanas dabū arī Nacionālā apvienība. Kā rodas nepatika pret nacionālismu?
R. Kols: Tas jāsaista ar pasaulē notiekošo. Kur globalizācijas apstākļos zūd vide, gadsimtiem ierastā telpa, iekoptās tradīcijas, vietā ierodas multikulturālisms. Tas nacionālās vērtības aizvirza tālākā plānā. Kas mēģina izcelt savu identitāti, kultūru, parādīt patriotismu, tiek noniecināts. Pat uztverts kā naida kurinātājs, jo nacionālo identitāti pretstata kosmopolītiskajai. Bet nacionālisms taču neiet uz sacenšanos, neuzsver pārākumu pār citām tautām. Runa ir par tautas tiesībām uz pašnoteikšanos, uz vēsturiski apdzīvoto teritoriju, kur attīstīt savu valodu, kultūru. Ir politiskie strāvojumi un ideoloģijas, kam tā šķiet peļama norobežošanās. Globalizācija jau nav nekas slikts, jo paver iespējas, bet tamdēļ nav jāzaudē pašidentitātes un jāpārvēršas vienādās amēbās bez tautības, nacionālās piederības un saknēm.
Esam samērā jauna demokrātija, kurā vēl jāstiprina nacionālā pārliecība un pašapziņa. Okupācijas laikā to visos iespējamos veidos mēģināja izskaust, un tagad arī grib nosist pašapziņu. Arī Eiropas Savienībā ir aprindas, kas nacionālo interešu aizstāvjiem labprāt piespraudīs apzīmējumus – populisti, homofobi, galēji labējie. Mēs no NA, kas piedalāmies valsts ārpolitikas veidošanā, esam patiesi iepriecināti, ka Latvijas ārlietu ministrs tagad skaidri pauž, ka Eiropas Savienība ir nacionālu valstu apvienība! Pirms pāris gadiem tāda uzsvara nebija.
Pirms vēlēšanām politiskie spēki cenšas krāsoties nacionālāki, latviskāki, jo latviešu vēlētājs nav diez cik entuziastisks atbalstīt liberālus, kosmopolītiskus strāvojumus.
Eiropā pēdējā laikā vēlēšanās nacionālie spēki saņem arvien vairāk balsu. Ne visur tiek pie varas, un prese lieliem virsrakstiem paziņo – nacionālisti zaudēja! Bet atbalsts palielinās. Tiesa gan, Eiropā ir dažādi, arī pseidonacionāļu strāvojumi, pa lielai daļai eiroskeptiķi. Turpretī Austrumeiropā, Baltijā, Polijā nacionālkonservatīvie ir ļoti proeiropeiski.
“Saskaņa” arī jāsauc par nacionāli orientētu? Tā ir etniska partija, lai arī ar latviešu līdzdalību.
Tā spēlē ar dažādām kārtīm. Vieni trumpji ir krievu valodas, skolu aizstāvība, otra ievirze – atbalsts Krievijas politikai. Socioloģiskās aptaujas liecina, ka daudziem Latvijas krieviem simpatizē Krievijas esošā vara, ko “Saskaņa” ņem vērā. Ja aptaujātu – vai gribat doties uz Krieviju? – tad teiktu – nē! Jo brīvības un iespējas, kādas paveras Latvijā, Eiropas Savienībā, tālu pārsniedz līmeni, kādu piedāvā Krievija.
Bet ja anketā vaicātu – vai gribat, lai šeit atnāk Putins?
Nav nepieciešams vaicāt, nav fiziski jānāk, lai īstenotu savu politiku. Ja ir “Saskaņa”, līdzīgas partijas, kas darbojas, ja ir instrumenti jau 2008. gadā pieņemtās ārpolitikas doktrīnas par krievu pasauli īstenošanai, kur nepārprotami pateikts par ietekmes sfēras atjaunošanu (arī Baltijas valstīs), tad ietekme caur maigo varu tāpat tiek stiprināta. Maskavai ir daudz pieredzes, tēlaini sakot, vērot, kur gruzd. Tad attiecīgā brīdī parādīsies krūze ar eļļu, ko uzliet oglītēm, lai aizdegas un uguns aiziet plašumā. Šādā gadījumā Maskavai uzticami spēki, ietekmes aģenti ir labs risinājums, kas palīdz uzturēt gruzdēšanu, papūst ogles. Tā rīkojas, lai destabilizētu situāciju kādā valstī.
Kas Latvijā gruzd? Sola organizēties, lai nepieļautu mācības valsts valodā krievu skolās. Nešaubieties, ar mītiņu pie Izglītības ministrijas nekas nav beidzies!
Valdības deklarācijā jau 2014. gadā bija ielikts uzdevums izglītības ministram – izstrādāt plānu pārejai uz izglītību valsts valodā. Nacionālā apvienība par skolu latviskošanu iestājusies vēl agrāk.
Protams, ar protestiem jārēķinās. Tie sekos no daudzām pusēm. No politiskiem margināļiem un lielākām partijām, no ideoloģiskas iedarbības zināmos kanālos. “Saskaņa” pagaidām turas nostāk…
“Saskaņas” Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Igors Pimenovs protestēja!
Tas ir īpašs gadījums, un Pimenova kunga lojalitāti valstij derētu nopietni aplūkot. Man nešķiet, ka viņam ir jelkāda izpratne par to, kurā valstī viņš dzīvo un kāda ir mūsu vēsture. Viņa aicinājums atļaut padomju simboliku publiskās vietās vien ko vērts. Spļāviens sejā tūkstošiem represēto, kuru dzīvi izpostīja zem šiem simboliem. Tiekoties ar ārvalstu kolēģiem, biju spiests aizrādīt Pimenovam nelietot vārdkopu “so called occupation” (tā sauktā okupācija – no angļu val.), jo Latvijas okupācija 1940. gadā ir vēstures fakts, nevis viedokļa jautājums.
Jūs kā jauns, Lielbritānijā skolojies cilvēks – kā komentēsiet bijušā izglītības ministra, pozitīvā krieva Vjačeslava Dombrovska ieteikumu mūsu vidusskolās pāriet uz mācībām angļu valodā?
Lai Dombrovskis nosauc valstis, kur vidējā izglītība nebūtu valsts valodā… Viņa minētā Singapūra ir viena no multinacionālākajām vietām pasaulē, kur ir ķīnieši, indieši, malajieši, neskaitāmas tautības. Bet turēsimies pie Eiropas Savienības reālijām.
Vjačeslavs Dombrovskis, aiz-ejot no politikas, dibināja domnīcu “Certus”. Sākotnēji veica pa pētījumam, bet beidzamajā laikā jo plaši publicējas, pēta, organizē konferences – domnīca sāk kļūt par “viedokļa līderi”. Redzams, kas “Certus” domnīcai asignē līdzekļus – ziedotājs ir Aizkraukles banka (AB.LV).
Vai tas ir mājiens, ka vidusskolas angliski nav Dombrovska domu lidojums, bet banku aprindu vēlme?
Tā ir politika. Domnīcas dibina, lai politiku pasniegtu smalki. Citi politiķi, piemēram, daudzinājuši aplamību, itin kā NA ir liekuļi, jo runā par valsts valodu skolās, bet vienmēr esot vairījušies vadīt Izglītības ministriju. Tie ir meli, jo mums tieši šo ministriju nekad negrib dot, labi zinot, ka NA ministrs uzstātu uz reformu un ne tikai. Arī uz patriotisko, pilsonisko audzināšanu skolās. Toties Vjačeslavam Dombrovskim izglītības ministra portfeli iedeva.
Esat biedrības “Latvijas karogs” priekšsēdētājs. Biedrība virza projektu par lielizmēra karogu izvietošanu Latvijas pilsētās. Bet jums arī aizrāda par tādiem ziedotājiem, pret kuriem ierosina lietas.
Kopš 2014. gada, kad aizsākām projektu, noteicošais ir biedrības statūtos ierakstītais. Darbojamies pēc politiskas neitralitātes principa, ievērojam likumu. Ja runājam konkrēti par uzņēmēja Māra Martinsona ziedojumu – jā, viņam ir kriminālprocesi, bet tiesiskā valstī sagaida vainas pierādīšanu, spriedumu. Vienlaikus – ir nedaudz dīvaini, ka aizrādījumus par konkrēto ziedotāju saņem tikai Latvijas karoga projekts, jo šis pats mecenāts līdzekļus ziedojis arī Likteņdārzam. Karoga biedrībai ir četri lielāki ziedotāji, un esam priecīgi, ka cilvēki nopelnīto naudu iegulda nacionālās simbolikas godināšanā un to novērtē ikviens Latvijas cilvēks. Līdz valsts simtgadei gribam izbūvēt monumentālus mastus, lai karogi plīvotu iespējami daudzās pašvaldībās. Esam raduši sekotājus ierosmei, uzņēmēji ir zvanījuši, vēloties savākt privātos līdzekļus, lai uzstādītu mastus savās pilsētās, novados. Valkā, Ogrē, Limbažos, Smiltenē, Rīgā lielie karogi jau pacelti.
Par ārlietām. Runājām par Eiropā cēlušos nacionālistu popularitāti. Tie ir dažādi strāvojumi, bet nav maz partiju, kas apliecina simpātijas Krievijas prezidentam. Varat izskaidrot, kāpēc?
Būtiska detaļa – nacionālisms iet roku rokā ar konservatīvām vērtībām. Citādi nemēdz būt, kaut Eiropā rada visādas hibrīdpartijas. Pat dīvainus “liberālkonservatīvos”. Liela daļa partiju, ko saucu par pseidonacionālām, ir galēji labējas. Ideoloģijā – reti kad par nācijas pašsaglabāšanos un kultūras vērtībām. Vadlīnijas ir populisms, eiroskepticisms. Proputinisti vai ne – es saredzu robežšķirtni, kā kura partija attiecas pret Kremlim uzliktām sankcijām pēc agresijas Ukrainā. Eiropas valstis par to spējušas būt vienprātīgas. Tas rāda, ka pagaidām nekur ES pie varas nav spēki, kas klaji atbalstītu Kremļa politiku. Jā, ir dažādu krāsu, ne tikai nacionālistiski spēki, kas kampaņo par sankciju atcelšanu, taču to ietekme nav liela.
Bet kā izdosies saglabāt Eiropas Savienības vienotību, ja to pūlas drupināt, šķelt?
Manā skatījumā nacionālām valstīm būs grūtāk un grūtāk aizstāvēt savas intereses. Notiek diskusijas par viena, divu ātrumu Eiropu un kas gribēs sadarboties, lai vairāk sadarbojas. Tas ne pie kā nenovedīs. Veidosies jauni sadarbības formāti. Tāds attīstās Baltijas jūras reģiona valstīm, pastāv Višegradas valstu grupa. Nezin vai no viena centra Briselē vai lielvalstīm būs viegli piedāvāt pašzīmētus, ar citiem neapspriestus scenārijus par kopdzīvi nākotnē dalībvalstu blokiem, kas savā starpā meklēs un paudīs vienotu pozīciju.
Varbūt maziem drošāk turēties kopā ar lieliem, to pašu Vāciju. Mums ļautu kaut kam iebilst, kaut kam pamāt ar galvu.
Ja pamātu visam, ko dara Vācija, pēc pusgada būtu uzbūvēts “Nord Stream 2” gāzesvads, kas viennozīmīgi nav mūsu interesēs. Tāpat kā nav ukraiņu un vispār Austrumu partnerības interesēs. Un migrācijas politikā? Iet kopā ar Vāciju?
Mūsu pats drošākais balsts Vašingtona! Pēc mistera Trampa izteikumiem pirms vēlēšanām radās zināmas šaubas par transatlantisko saišu ciešumu. Arī jūs paudāt brīdinošu viedokli. Pagājis gads kopš Trampa uzvaras – ko šodien varam secināt?
Būšu piesardzīgs un teikšu, ka Latvijas drošības garants ir ne tikai ASV, bet NATO. Amerikāņi spēj virzīt akcentus, un Tramps arī nekautrējās prasīt militāro budžetu 2% no IKP, lai visi pilda apņemšanos (un tas bija pozitīvi), bet lēmumus pieņem NATO valstis kopā. Tramps sacīja – Amerika vispirms! Tagad tas mulsinoši izskatās, kā Amerika vienatnē. Šis kurss uz izolacionismu ārpolitikā sabiedrotajiem ir uztraucošs. Mūsdienās tik globālam spēlētājam kā ASV, atsakoties no savas lomas, vieta tukša nepaliks. To gribēs aizņemt citi. Vispirms var runāt par Ķīnu, un arī Krievijai nešaubīgi ir ambīcijas.
Jā, ir labas lietas. Vairāk nekā trīs miljardu dolāru finansējums no ASV budžeta Austrumeiropas aizsardzībai un NATO austrumbloka militāra stiprināšana. Obamas laikā bija mazāk tieša atbalsta Ukrainai militārajā jomā. Sankcijas pret Krieviju pastiprinātas un pieņemts lēmums, ka prezidents vienpusēji tās nevar atcelt. Pēc Trampa ievēlēšanas Latviju apmeklējušas virkne delegāciju no ASV Kongresa un Senāta, kurā vairākums pārstāvju bija no Republikāņu partijas, un ne no vienas amatpersonas neesam dzirdējuši ko citu kā tikai pārapstiprinājumu – NATO 5. pants ir nesatricināms! Tas ir droši.
