Olafs Zvejnieks: Kā ārstēt nācijas šizofrēniju? 16
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai mēs kā nācija savās pretrunīgajās vēlmēs esam šizofrēniski? Un, ja atbilde ir “jā” – kā to ārstēt?
Meklējot ideju kārtējam komentāram, uzdūros tēmai jautājumu un atbilžu vietnē “Quora”, kurā mēdzu šo un to lasīt par mani interesējošajām tēmām. Mēdzu tāpēc, ka atšķirībā no komentāriem ziņu portālos un sociālajos tīklos šeit atrodamas diskusijas, nevis lamāšanās.
Jautājums, kas pievērsa manu uzmanību, bija tāds: “Kādēļ Latvijas un Lietuvas jaunieši dodas prom no Latvijas, bet Igaunijas jaunieši paliek dzimtenē? Un vai šo tendenci iespējams pavērst pretējā virzienā?”
Parastās atbildes uz šo jautājumu būtu saistītas ar to, ka Igaunija ātrāk par savām dienvidu kaimiņienēm sasniedza tādu vidējo algu līmeni, kas motivē palikt dzimtenē, kā arī to, ka Igaunijas valsts pārvalde šķiet loģiskāka un prognozējamāka, kas jauniešos rada lielāku pārliecību par nākotni. Nav jau tā, ka šīs atbildes būtu nepareizas.
Taču kāds Kārlis Strazdiņš, kurš, spriežot pēc citām atbildēm, ir cilvēks, kurš dzimis un audzis Latvijā, taču šobrīd jau vairākus gadus dzīvo ārzemēs un tādēļ par sevi saka, ka tas viņam ļāvis uz daudzām lietām paskatīties no malas, uz šo jautājumu atbild pavisam citādi.
“Salīdzinot ar igauņiem, latvieši ir krietni mazāk pragmatiski. Igauņi saprot, ka tam, lai tiktu uzbūvēta labāka valsts, katram indivīdam jāsper nelieli soļi – piemēram, jāpārstāj mēslot sev apkārt, jāmaksā nodokļi, jāiemācās kāda lietderīga prasme, jāpārstāj dot kukuļus, jāiemācās nepieņemt pret sevi vērstu bezkaunīgu attieksmi, jāmaksā par darbu to, ko cilvēki ir pelnījuši, un jārunā tad, kad ir ko teikt.”
Vēl vairāk, K. Strazdiņš uzskata, ka latvieši no praktiskā viedokļa ir šizofrēniķi, jo vēlas nesavienojamas lietas. Proti, viņaprāt, no vienas puses, latvieši nicina esošo valdību un politiķus kopumā, bet, no otras – politiskajā sistēmā šādas attieksmes dēļ nekas nemainās, jo jauni cilvēki tajā neienāk – vismaz daļēji arī sabiedrības viedokļa dēļ.
No vienas puses – pastāvot kopumā negatīva attieksme pret nodokļu nomaksu, attieksme pret nodokļu nemaksātājiem bieži vien robežojoties ar līdzjūtību un apbrīnu, savukārt nodokļu iekasēšanas dienests bieži tiek attēlots kā tautas ienaidnieks. No otras puses – tautā valdot vispārējas gaidas, ka valdība, tā pati, kuru liela tautas daļa nicina un necieš, kaut kādā veidā uzburs labus ceļus, kvalitatīvu veselības aprūpi, bezmaksas izglītību, dāsnu labklājības sistēmu u.c. – proti, visu to, kas tiek finansēts no nodokļu ieņēmumiem.
No vienas puses – latvieši uzskatot, ka ierēdņiem tiek maksāts pārāk daudz, – ja teikšana būtu tautai, domā K. Strazdiņš, tad nevienam valsts ierēdnim nemaksātu vairāk par minimālo algu. Taču, no otras puses – šos pašus cilvēkus sanikno tas, ka šādas apmaksas politikas rezultātā ierēdņu rindās nokļūst cilvēki, kas nespēj atrast darbu citur, un viņu pieņemto lēmumu kvalitāte ir apšaubāma, kā arī tas, ka viņi ķeras pie nelikumīgām metodēm savu ienākumu papildināšanai.
Viņš uzskata, ka šīs nācijas ārprāta izpausmes esot galvenokārt raksturīgas cilvēkiem, kuri vecāki par četrdesmit gadiem, bet jaunieši, noskatoties uz to visu, meklējot dzīvesvietu, kurā politiskajos un valsts pārvaldes lēmumos ir vairāk prāta pazīmju. Tādēļ jau minēto jauniešu aizbraukšanas tendenci varot mainīt tikai tad, ja tikšot atrasts veids nācijas “galvu salabošanai”, taču esot mazas cerības uz to, ka tas notiktu tuvākajā laikā.
Kāds no komentētājiem no Lietuvas, Alvins Karpis, piekrīt šim vērtējumam arī attiecībā uz Lietuvu un domā, ka viss minētais ir atkarības mentalitātes izpausme – proti, šīs parādības esot saistītas ar to, ka nācija nejūtoties pietiekami stipra, lai būtu neatkarīga.
Viņaprāt, lietuvieši daudz vairāk nekā igauņi uzskatot, ka viņiem “pienākoties” kaut kādi labumi no valsts, nevis esot gatavi iet un strādāt to iegūšanai. Viņš saista šīs parādības ar daudz vairāk izteiktu postsovjetisko mentalitāti Lietuvā un Latvijā nekā Igaunijā.
Jāsaka godīgi – šīs pārdomas rezonē arī ar manām domām, vismaz sadaļā par attieksmi pret nodokļu nomaksu un vienlaikus gaidām, ka valsts uzņemsies atbildību par daudzām jomām un finansēs tās; nemitīgi atkārtoto mantru par nepieciešamību samazināt ierēdņu skaitu, bet vienlaikus vēlmi, ka valsts patur savā atbildības lokā plašu pakalpojumu loku un kategorisku nevēlēšanos, ka daļa no šiem pakalpojumiem vai funkcijām tiktu nodota uzņēmēju rokās.
Kā domājat jūs – vai mēs visi esam jukuši?
