Nācijas pašapziņa – kas tā tāda? 8
Pārdomas par šīm jūtām raisa žurnālistes Vitas Kraujas saruna ar eksprezidenti Vairu Vīķi – Freibergu. (“LA”, „Kultūrzīmes”, 27.12.-2.1.2017.) Ar interesi centos sameklēt atbildi uz jautājumu „Kur slēpjas nācijas pašapziņas stiprums”.
Sakarā ar Latvijas valsts simtgades svētku programmu, žurnāliste eksprezidentei jautā, kā būtu jāstiprina latviešu valstsgriba un cik stipra ir latviešu nācijas pašapziņa. Atbildē eksprezidente izplūst plašā skaidrojumā, atsaucoties gan uz ārvalstu pieredzi, gan uz cilvēku kopuma un sabiedriskās vides ietekmi, gan uz pašapziņas apdraudējumiem: ka pašapziņas uzplūdi un atplūdi rādās cikliski – ik pa trīs četriem gadiem, ka jaunie cilvēki visumā jūtas pašapzinīgi, bet, šķiet, pietrūkst „vecmodīgā vārda par patriotisko audzināšanu”, ka „jautājums ir: vai viņi joprojām jūtas emocionāli saistīti ar Latviju?”, ka „pārsteidzošā kārtā latvieši svešumā sākuši aktivizēties, dibina korus un deju kopas, rīko Dziesmu svētkus Īrijā un Vācijā.” Te žurnāliste, acīmredzot vēlēdamās tomēr noskaidrot patriotisma būtību un tā saistību ar latviešu valodu kā sabiedrību vienojošo pamatu, neizpratnē pajautā par Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa dīvaino ieteikumu „amatpersonām ar krievu auditoriju runāt krieviski” un vai tas savā ziņā negrauj latvisko pašapziņu. Uz to eksprezidente ir izvairīga: „Esmu nolēmusi savus pēctečus Valsts prezidenta amatā nekomentēt. Tas būtu mazliet neētiski.”
Ar to saruna par pašapziņu ir izsmelta. Tā arī īsti nesapratu, kas tad tā pašapziņa ir, kur tā slēpjas, kur tās kodols. Patriotiskā audzināšana tika pieminēta it kā garāmejot, bet, kas ir patriotisms – palika aiz kadra. Te atcerējos bijušās Valsts prezidentes padomnieka Sola Bukingolta teikto: „Patriotisms – tā ir vienkārši mīlestība pret šo zemi, šo valsti… Sabiedrībā nav liela pieprasījuma nacionālismam… Es vienmēr saku: ikvienam taču patīk dzert labu kafiju un piekost garšīgu Latvijas buločku. Un kad mēs kaut kur ārzemēs atceramies buločkas garšu vai kafiju, kādu dzērām Latvijā, arī tā izpaužas mūsu piederība šai valstij.” (“Latvijas Avīze”, 08.10.04. un 15.10.04.). Es to saprotu kā gastronomisko patriotismu, kā vienu no daudzajiem primitīvajiem patriotisma skaidrojumiem. Kad pašapziņā un pacilātībā uzbudinātais Andris Šķēle žurnālistam rādīja čeku par 29 miljoniem latu, šo viņa saviļņojumu varētu interpretēt kā kādu no fiskālā patriotisma paveidiem. Bet ir dzirdēti arī daudzi citi patriotisma veidi un to atvasinājumi. Pēc manas saprašanas tas rada jucekli un zināmu diskomfortu.
Lai izietu no šī strupceļa un vienotos izpratnē, piedāvāju ideoloģiski un emocionāli pieņemamo klasisko sengrieķu patriotisma interpretāciju – tēvzemes, dzimtenes mīlestību. Arī svešvārdu vārdnīcā patriotisms skaidrots kā savas tēvzemes, dzimtenes, tautas mīlestība, uzticība un pašaizliedzīga kalpošana tām. Turpretī nacionālisms ir nedaudz plašāk interpretējams, proti, patriotiskas jūtas, uzskati, nacionālās neatkarības ideoloģija un politika, tātad – valstiskums, un to visu vienojošā nacionālā pašapziņa.
Kā redzam patriotisms un nacionālisms pārklājas. Tātad, „Kur slēpjas nācijas pašapziņas stiprums”? Nacionālajā pašapziņā un, pirmkārt, tēvzemes mīlestībā. Tā kā vienu miljonu hektāru savas mazās tēvzemes esam jau pārdevuši svešiniekiem, patrioti neesam – ne tie, kas pārdeva, ne tie, kas nepieņēma likumu, ka mūsu kopējo māju Latviju pārdot nedrīkst, ne tie, kas savēlēja mūsu tēvzemes iztirgotājus Saeimā un Eiropas parlamentā.
