– Kas jums šķiet vērtīgākais nu jau gandrīz aizvadītajā Aspazijas un Raiņa 150. jubilejas gadā? 11
– Mēs ar Veltu šogad daudz kur pabijām. Ļoti interesanta Raiņa dzejai veltīta konference notika Liepājas Universitātē. Varēja redzēt, ka cilvēkiem šī tēma tiešām interesē. Maskavā Ārzemju literatūras bibliotēkā pašā pilsētas centrā ar kultūras kulta personību piedalīšanos noritēja Rainim un Aspazijai veltīts vakars, saistoša bija tikšanās Kaļiņingradā… Satikšanās Latvijas Universitātē un Rīgas centrālajā bibliotēkā, Jēkabpils Tautas namā un Ikšķiles skolā… Cita starpā man ļoti žēl, ka izskanēja diezgan vēsas, pat augstprātīgas atsauksmes par abiem dzejniekiem veltīto iestudējumu M. Čehova Rīgas Krievu teātrī. Izrādē, kuru redzējām mēs ar Veltu, aktieri – pārsvarā jaunie, bet arī gandrīz jau leģendārie Ņina Ņeznamova, Leonīds Lencs – spēlēja ar tādu pašaizliedzību. Plus vēl Artūra Maskata oriģinālā mūzika. Neņemos spriest, varbūt bija kādas nepilnības no teātra mākslas viedokļa, bet izrādē bija ieausts tik daudz dvēseles pret Latviju un latviešiem, un Raini ar Aspaziju.
– Tagad situācija ar bēgļiem ir gluži kā “Jāzepā un viņa brāļos”, kur izsalkušie nāk lūgt Jāzepam maizi…
– Bēgļiem nevar teikt striktu nē, jo tas nebūtu cilvēciski. Latvieši paši ne vienreiz vien likteņgriežos bijuši bēgļu lomā. Arī atplestām rokām uzņemt it visus nav iedomājams. Šajā nedrošajā laikā svarīgi arī drošības apsvērumi. Nesen internetā izlasīju kādas zviedru intelektuāles rakstu, ka viņa savu zemi vairs nevarot pazīt. Politkorektums aizgājis tik tālu, ka kultūras ministre sacījusi – zviedriskumu nemaz nevajagot, neesot vērts kaitināt cittautiešus… Izskatās, ka beigu beigās Eiropa kļūs līdzīga Amerikai – daudzkrāsaināka un daudznacionālāka. To jau tagad var redzēt Londonā, Parīzē… Vienīgā izeja un cerība – ne vien trīskārt vai pieckārt, bet desmitkārt vairāk domāt, kā saglabāt visu to, kur latvieši un citi Latvijas iedzīvotāji ir īpaši, neatkārtojami un oriģināli, to savu patību… Tikai tā var nepazaudēt sevi.
– Ko patlaban rakstāt?
– Pēdējā laikā pa brīžam dzejoju, pievēršos nodarbei, kurai man nebija atlicis laika teju četrdesmit gadu. Mēs ar Veltu domājam par kopīgu grāmatu – vienā pusē Veltas Kaltiņas dzeja latviski, otrā – Roalda Dobrovenska krievu valodā. Es arī diezgan daudz tulkoju. Tā ir mana profesija, tā dod maizi, bet šo to tulkoju arī vienkārši savam paša priekam.
