– Bet varbūt šī piekāpība, lokanība, konformisms latviešiem gēnos iecirsts ar krustnešu pletnēm un zobeniem? Arī Raiņa personībai pirmais trieciens taču bija māsas Lizas pēriens par kādu izsistu logu un mācība visam mūžam – ja piekāpsies, varbūt melosi, viss būs labi; ja paliksi pie sava – dabūsi dzīves cirtienus. 11
– Vai latvieši vienīgie ko tādu pārdzīvojuši? Ne Austrumos, ne Centrāleiropā, ne Amerikā, nerunājot par Āfriku, nezinu tautu, kura – cita senāk, cita vēlāk nekā latvieši – nebūtu pārdzīvojusi ko līdzīgu. Mūsu visu zemapziņas dzīlēs mīt gan vergs, gan zvērs, gan kungs, gan kalps. Būtiski, ko pasmeļam..
– Kā jums liekas – vai Rainis, kurš tīkoja pēc valsts prezidenta goda un pārdzīvoja, ka viņam pēc atgriešanās no trimdas brīvajā Latvijā ticis vien “nieka Nacionālā teātra direktora” krēsls, būtu labs valstsvīrs šodien?
– Domāju, ka jā. Arī toreiz Rainis būtu bijis labs prezidents. Jo prezidenta lieta ir nevis taktika, bet stratēģija, tauta un valsts kā ideja. Un tas bija Raiņa mūža devums un uzdevums, kuru viņš kā varēja, tā pildīja. Lai arī, protams, dzejnieks ir pretrunīga personība, viņš bija ārkārtīgi principiāls. Un tieši šīs principialitātes dēļ viņš būtu bijis labs valsts prezidents toreiz un labs valstsvīrs šodien, ja iedomājamies, ka viņš dzīvotu mums līdzās… Kad 1920. gadā Rainis kopā ar Aspaziju atgriezās no trimdas un tūkstošiem cilvēku viņu sagaidīja kā nacionālo varoni, gandrīz vai svētumu, Rainis, pretēji daudzu cerētajam, nenoskūpstīja sarkanbaltsarkano karogu. Viņš nobučoja sarkano – sociāldemokrātu simbolu. Kāds sašutums, kādi pārmetumi, kāds ienaidnieku birums! Pat viņa un Aspazijas draugs, rakstniece Ivande Kaija pārsteigta un neizpratnē. Bet Rainis uzskatīja sevi par Latvijas sociāldemokrātijas tēvu un šajā nozīmē nebija tālu no īstenības. Viņš organiski nebija spējīgs nodot savu pārliecību, kaut šī principialitāte dārgi jo dārgi maksāja. Ja Rainis nebūtu sociāldemokrāts, tad viņš būtu bijis Latvijas pirmais prezidents. Ne mazāko šaubu! Nepārprotiet, neko sliktu negribu teikt par Jāni Čaksti, Latvijas pirmo prezidentu, ar kuru Rainis bija tuvu pazīstams no Jelgavas laikiem, kad sāka jurista neilgo gaitu. Protams, tagad pie mums sociālisma jēdzienam radusies nepatīkama piegarša, jo līdz šim nav sadzijušas rētas no tā nāvējošā sociālisma varianta, kuru arī Rainis ienīda un pret kuru cīnījās. Bet toreiz, pirmsākumos, bez vēlākiem sakropļojumiem, tas bija visjaunākais, svaigākais, dziļākais Eiropas domāšanas virziens. Un nācis ne jau no Maskavas, bet no Vācijas, no pirmavotiem.
– Runa ir par sociālā taisnīguma ideju…
– Tieši tā. Un to pilnīgi atmest arī tagad būtu liela kļūda. Agri vai vēlu pie šīs idejas nonāksim, varbūt pilnīgi no citas puses.
