Nācijai ir veselīga nepaklausība. Saruna ar rakstnieku Roaldu Dobrovenski 11
Aspazijas un Raiņa 150. jubilejas gadā nupat klajā laists atkārtots Roalda Dobrovenska grāmatas “Rainis un viņa brāļi” izdevums. Pirmo reizi grāmata tika publicēta 1999. gadā. Pētnieciska dziļuma, domāšanas vēriena un stāstīšanas prasmes apvienojums ļauj to baudīt gan kā kultūrvēsturisku sacerējumu, gan romānu, kas atklāj Raini viņa personības daudzšķautņainībā un dziļumā.
Ar rakstnieku Roaldu Dobrovenski tiekamies viņa un dzīvesbiedres, dzejnieces Veltas Kaltiņas mājās Ikšķilē. Rau, no šejienes gandrīz varot saskatīt pareizticīgo baznīcas jumtu. Bet tur, otrā pusē, bīskapa Meinarta pils. Nez, vai arī tās tuvuma elpai nav sava tiesa romānā, kas sākas, paverot dziļumdziļos mūsu zemes vēstures slāņus no divpadsmitā gadsimta…
Roalds Dobrovenskis neslēpj, ka viņa dzīve ritējusi arī pilsētās bez vēstures. Dzīvojis Tālajos Austrumos, Komsomoļskā pie Amūras redzējis pašas pirmās tur jaunuzceltās mājas, kuras nebija vecākas par viņu pašu. “Bet Ikšķile ir ne tikai 16 gadus vecāka par Rīgu, bet arī senāka par Stokholmu, Berlīni, Kopenhāgenu, nemaz nerunājot par Ņujorku,” teic rakstnieks, kurš ļoti augstu vērtē vietas ar senu vēsturi. Un šeit tā elpo visur – kokos, zemē, Daugavā…
– Vai atceraties, kādēļ tālajā 1987. gadā jums radās doma rakstīt tik plaša vēriena romānu tieši par Raini?
R. Dobrovenskis: – Vadīju dzejas nodaļu žurnālā “Daugava”. Ne vienreiz vien saskāros ar seklumu Raiņa dzejas tulkojumos krievu valodā. Toreiz vēl tikai mācījos lasīt, rakstīt un pēc tam runāt latviski. Var teikt, ka ar Raiņa un Veltas palīdzību (runa ir par Roalda Dobrovenska dzīvesbiedri Veltu Kaltiņu, kurai arī veltīts romāns “Rainis un viņa brāļi” – V. K.) dabūju latviešu valodu tik dziļi sevī iekšā. Bet, meklējot starp visu laikmetu latviešiem personību ar pasaules vērienu, izvēle bija gandrīz jau nosacīta.
– Romānu par Raini jūs sākāt rakstīt vienā valstī un pēc divpadsmit gadiem pabeidzāt jau citā. Vai, tik ilgi esot kopā, Rainis jūs joprojām netur ciet?
– Kad pirms sešpadsmit gadiem nodrukāja pirmo laidienu, rakstnieks Zigmunds Skujiņš teica: tagad, vecais, turies, no Raiņa netiksi vaļā nekad. Un viņam izrādījās taisnība. Es, teiksim, priecājos, ka mana – arī Latvijā sarakstītā – grāmata par komponistu Modestu Musorgski joprojām ir dzīva, kaut no tās iznākšanas pagājis gadsimta ceturksnis. Pēterburgas autoritatīvā žurnālā salīdzinoši nesen rakstīja, ka tā esot labākā grāmata par diženo krievu komponistu. To pašu man kādreiz rakstīja arī Krievijas lielākā simfoniskā orķestra mūziķi, un vispār grāmatai apkārt bija, kā mēdz teikt, daudz trokšņu. Tagad tas viss jau pierimis. Bet ar Raini ir citādi. Joprojām atrodas jauni lasītāji, šoreiz arī no jaunākām paaudzēm, cilvēki, kuri tikai tagad šajā grāmatā pirmoreiz dzejnieku ieraudzījuši pa īstam, pirmoreiz viņu sev atklājuši. Es arī pats palaikam Rainim kaut ko uzvaicāju. Tikai viņa atbildes mazliet mainās (pasmaida).
