Nācijai ir tiesības zināt patiesību. Par stučīšanas sistēmu un grēku nožēlu saruna ar Sanitu Osipovu 0
Par stučīšanas sistēmu un grēku nožēlu, par neatkarīgas konstitucionālas padomes veidošanu, par kādu patīkamu jaunumu, kas atvieglos konstitucionālo sūdzību rakstīšanu, un citiem būtiskiem jautājumiem, kas gaida valsti, ieejot otrajā gadu simtenī, saruna ar Satversmes tiesas priekšsēdētājas vietnieci Dr. iur. Sanitu Osipovu.
Satversmes tiesa vairs nav tikai konstitucionālo sūdzību un prasību izskatītāja, bet arī sabiedrisko norišu vērtētāja. Kāds ir jūsu viedoklis par Latvijas jaunās valdības veidošanas procesu?
S. Osipova: Valdības veidošana ir ļoti sarežģīts process visās parlamentārajās valstīs, īpaši tādos brīžos, kad politikā ir ienākuši jauni spēki, kuriem nav pieredzes valdības veidošanā. Bet pieredze taču ir kaut kā jāiegūst! Politiskais dialogs ir sarežģīts process, un politiķiem ir jābūt gataviem sadarboties, ja viņi vēlas īstenot savu vēlētāju intereses.
Patlaban notiek normāls valdības veidošanas process, jo ir satikušies ļoti atšķirīgi politiskie spēki, aiz kuriem stāv būtiski atšķirīgs vēlētājs, un katrs savu iespēju robežās cenšas izpildīt dotos solījumus. Arī citur Eiropā nesokas tik gludi. Piemēram, Vācijā pēc pēdējām parlamenta vēlēšanām notika ilgas un smagas valdības veidošanas sarunas un arī tagad jūtams, ka brīžiem valdība sašūpojas.
Valstis ir uzņēmušās atbildību un rūpes par sabiedrības sociālo nodrošinājumu un citiem būtiskiem jautājumiem, un cilvēki no valsts sagaida arvien vairāk. Mēs vairs valsti nevērtējam kā augstāku spēku, jo Latvijā ir demokrātija, un jebkurš, ja ļoti vēlas, var nonākt valsts varas augstākajos līmeņos. Pret valsti vajadzētu būt cieņai un respektam, bet mēs uz valsti bieži raugāmies kā uz kārtējo pakalpojumu sniedzēju un jebkurā brīdī gribam sūdzēties par pakalpojumu kvalitāti.
Mēs gaidām vairāk, nekā valsts spēj dot. Mums jābūt apzinīgiem nodokļu maksātājiem, jo valsts nevar dot vairāk, nekā mēs tai esam devuši.
Protams, ka ir nepatīkami, ka jauno gadu sākam ar veco valsts budžetu, bet jaunais budžets ir izveidojams, jo Latvijā nav nekāda ārkārtas situācija. Ir izpildīta vēlētāju griba, un Saeimā ir ienākuši jauni politiskie spēki. Nevienam no tiem nav izteikta vairākuma, tāpēc šīm atšķirīgajām vīzijām par Latvijas nākotni ir kaut kādā veidā jākonsolidējas un jāpārtop kopīgā vīzijā, kas mums visiem ir pieņemama. Bet tas ir ļoti sarežģīti.
Varbūt nebūtu tik sarežģīti, ja tā sauktajiem jaunajiem politiskajiem spēkiem nebūtu tik noraidoša attieksme pret vecajiem latviskajiem spēkiem?
Ikvienam politiskajam spēkam, kas šobrīd ir nonācis parlamentā, ir savs vēlētājs. Ja neviens politiskais spēks Saeimā nav izteiktā vairākumā, tas parāda, cik sašķelta ir sabiedrība vai varbūt cik bagāti daudzveidīga tā ir. Ja valdības veidošanas procesā neiesaista pieredzējušos politiskos spēkus, tad arī to vēlētāji ir “izslēgti” no valsts pārvaldes.
Patlaban nav pamata runāt par ārkārtas vēlēšanām. Jauna vīzija par Latviju prasa laiku, īpaši tāpēc, ka politiskajiem spēkiem ir dažāda pieredze, vērtības, priekšstati par to, ko drīkst un ko nedrīkst… Es neredzu, ka sabiedrībā būtu mainījušies uzstādījumi, par ko vēlēt, tāpēc, ja arī tiktu izsludinātas ārkārtas vēlēšanas, rezultāts varētu būt ļoti līdzīgs iepriekšējām parlamenta vēlēšanām. Iespējams, ka vēlētāju aktivitāte būtu nedaudz lielāka. Tie, kas pastāvēja malā, jo neticēja, ka kaut kas mainīsies, un tagad redz, ka drusciņ pietrūkst, lai tas vezums izkustētos no vietas, iespējams, būtu aktīvāki.
Satversmes tiesa lēma, ka mediķiem, sākot ar 1. janvāri, par virsstundām ir jāmaksā dubultā. Tas bija diezgan negaidīts spriedums, kas izraisīja lielu rezonansi ārstniecības iestāžu administrācijās…
Spriedums nāca ļoti grūti. Lietu pēc tiesībsarga pieteikuma izskatījām publiskajās tiesas sēdēs. Tas ir sensitīvs jautājums mediķiem un sāpīgs jautājums ikvienam iedzīvotājam, jo mēs visi agri vai vēlu ar savām sāpēm nonākam pie mediķiem, pie kuriem ir garas rindas, jo viņu trūkst, bet speciālisti ir noguruši, strādādami garas stundas.
Ja Darba likumā ir noteikts par virsstundām maksāt dubultā, tad mediķi no tā nedrīkst būt izslēgti. Satversmes tiesa nevar pateikt priekšā likumdevējam, kā tam vajadzētu risināt šo jautājumu. Varbūt likumdevējs var atcelt dubulto samaksu par virsstundām un maksāt, piemēram, pusotru reizi vairāk nekā par parasto darba laiku? Iespējams, ka tad daudzi privātajā biznesā legalizētu virsstundas. Parunājot ar cilvēkiem, izrādās, ka liela daļa darba devēju oficiāli nenoformē virsstundas un līdz ar to par tām nesamaksā, kaut cilvēks ir strādājis.
Aizvadītajā gadā Nacionālajā bibliotēkā jūs vadījāt divas domnīcas. Viena no tām bija par to, kā dzīvosim tālāk, ieejot otrajā gadu simtā; vai slaucīsim pāri slieksnim arī vecos gružus, nerēķinoties ar pagātni? Toreiz tika secināts, ka, neizvērtējot pagātni, ir grūti virzīties uz priekšu nākotnē. Vēsture kā instruments, ar ko kārtot un sakārtot cilvēku galvas; Latvijas vēsture kā bibliska plaisa klintī utt. – tie ir jūsu vārdi. Kāds ir jūsu viedoklis par čekas maisu atvēršanu, ziņotāju un aģentu uzvārdu publiskošanu? Vai manāt, ka cilvēkiem ir vēlme izstāstīt sabiedrībai patieso stāstu, kā viņi savervēti, vai, gluži pretēji, ir vēlme izlikties, ka neko par to nezina?
Esmu daudz domājusi par šo tēmu. Nācijai ir tiesības zināt patiesību. Cilvēkiem ir tik ļoti smagi darīts pāri – gan garīgi, gan fiziski, ir laupīta viņu pašcieņa, uzticība valstij, draugiem, tuviniekiem. Ja paskatās uz stučīšanas sistēmu, kas daudziem nodarīja postu, tad, jāteic, ka tā ir bijusi kā absurda teātris. Brīžiem nevar noticēt, ka cilvēks spēja normāls no tā visa iznākt ārā. To es saku par sevi. Tajā brīdī, kad mēs salauzām šo sistēmu, izrādījās, ka neviens nav bijis vainīgs. Neviens, izņemot dažus, nav piedalījies un neko sliktu nav darījis.
Aizgāja padomju karaspēks, bet ne jau padomju karavīri to visu darīja. Tāpēc var rasties sajūta, ka mēs nomainījām tikai valsts “šilti”, bet ierēdņi, skolu direktori un citi palika savās vietās un apmeta kažoku otrādi. Tas direktors, kas veda bērnus uz Sarkano strēlnieku muzeju, lai viņi stātos pionieros, vai nolikt ziedus pie Ļeņina pieminekļa, pēc tam viņus veda uz baznīcu un nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Kā lai skolēns notic, ka viņa skolotājs ir patiess, ka viņam ir patiesa pārliecība par tām vērtībām, ko viņš māca? Tas, ka mums šobrīd ir vērtību deficīts, lielā mērā ir saistīts ar to, ka gadiem izlikāmies, ka nekas nav noticis un ka viss ļaunums ir nācis no ārpuses. Tas ir kā augonis, kurš struto kaut kur zem ādas, un visu laiku liekam tam virsū to krēmveida pūderi, izliekoties, ka viss ir kārtībā.
Mēs esam ļoti daudz ko nokavējuši. Esmu dzirdējusi, ka Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina valdīšanas laikā mēs būtu varējuši dabūt arī to mūsu čekas arhīvu daļu, kura ir Maskavā. Bet toreiz nebija politiskās gribas, laikā nenoreaģēja, un šobrīd, visticamāk, mēs to vairs nedabūsim. Pieejamā kartotēka ir nepilnīga, turklāt mēs nezinām, cik stipri noslēgti bija čekas maisi visu šo laiku. Kāpēc gan lai cilvēki pa šo garo laika posmu pie iespējas kaut ko neizravētu no turienes ārā? Mēs to nezinām. Kopējā ticības un uzticības deficītā tas nenāk mums kā tautai par labu.
Stučīšanas sistēma bija aktīva līdz pēdējām PSRS dienām. Atceros, ka 1989. gadā mēs, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes studentu delegācija, braucām uz Vācijas Demokrātisko Republiku. Mūsu delegācijā noteikti bija kāds cilvēks, kas vāca informāciju par to, kā mēs ārzemēs uzvedamies. Vienmēr paliek jautājums un aizdomas – kurš… It kā pilnīgi netīšām Berlīnē satikām kādu latvieti, kas pieklīda mūsu grupai un mēģināja iesaistīties sarunās. Un tā mēs milzīgajā Berlīnē netīšām viņu satikām divas reizes… Mums bija līdzi puisis no krievu studentu grupas, kurš nerunāja ne latviski, ne vāciski, bet kaut kādā brīdī saviesīgajā daļā, tulkojot draudzenei tekstu no latviešu uz vācu valodu, man piemirsās viens vārds, un šis krievu puisis nevilšus pateica priekšā. Tātad viņš saprata latviski un labi zināja arī vācu valodu. Kāpēc tēloja, ka šīs valodas nezina?
Mēs nevaram pašattīrīties, ja izliksimies neredzam mēslus, kas mums ir jāizbrien. Latvijā nebija pietiekami stipras politiskās gribas to izdarīt 90. gados. Polija to izdarīja, arī Igaunijā bija lustrācija, veidojot atjaunotās valsts aparātu. Vācijas Federatīvā Republika nāca palīgā tai Vācijas daļai, kas dzīvoja aiz dzelzs priekškara. Bez lustrācijas mums nav sajūtas par taisnīguma atjaunošanu. Bet tā ir nepieciešama, lai varētu piedot. Kādam ir jāizsūdz savi grēki, un tam, kurš uzklausa, ir jāpiedod, un tikai tad mēs varam mierīgi dzīvot tālāk.
Bet daudzi no tiem, kuriem būtu jāizsūdz tie grēki, nesteidzas to darīt, jo vieglāk taču ir izlikties, ka neko nezini, vai taisnoties, mazgājot rokas nevainībā.
Arī viņiem visus šos gadus nav bijusi viegla dzīve.
Iedomājieties tos cilvēkus, kas trīsdesmit gadus staigā ar domu, ka varbūt viņu grēki nāks dienas gaismā. Tas ir tāpat kā staigāt pa mīnu lauku, nezinot, kurā brīdī uzsprāgs.
Jebkurā brīdī kāds var nolemt uzrakstīt memuārus un atsegt visu. Jo ātrāk mēs tam tiekam cauri, jo labāk būs gan tiem, kuri cieta, gan tiem, kuri piedalījās čekas izveidotajā sistēmā.
Tajā laikā, kad veidojās stučītāju sistēma, biju ļoti jauna un daudz ko sapratu tikai pēc gadiem. Pēckara laikā mana vīra māte, būdama studente, tika tik ļoti pārbaidīta, ka bija spiesta aiziet no Juridiskās fakultātes, tāpēc ka viņu centās savervēt. Viņu tik aktīvi vervēja, ka viņa nolēma tikt vaļā no čekistiem, pametot Juridisko fakultāti. Taču vajāšana turpinājās pat tad, kad viņa apprecējās un nomainīja uzvārdu. Čekisti viņu lika mierā tikai pēc tam, kad viņa uz kārtējo tikšanos atnāca ar apjomīgu grūtnieces vēderu un nevis runāja, bet raudāja vienā laidā.
Satversmes tiesas tiesneši ne reizi vien ir uzsvēruši, ka ir nepieciešams neatkarīgs konstitucionāls orgāns likumdošanas kvalitātes kontrolei. Vai ir tikts tālāk par runāšanu?
Man nav sajūtas, ka šajā jautājumā būtu kāda virzība, kaut gan neatkarīgi viens no otra jautājumu par neatkarīgu konstitucionālo padomi aktualizējuši gan zinātnieki, gan praktizējošie juristi. Satversmes tiesa lielākoties labo netaisnību pēc tam, kad spēkā stājusies norma jau ir tikusi piemērota dzīvē. Taču mēs nevaram pagriezt atpakaļ to, ka cilvēks, pirms vērsies pie mums, ir gadiem tiesājies par tiesībām, kas viņam pienākas. Tāpēc būtu ļoti labi, ja būtu kāda institūcija, kura varētu sniegt kvalitatīvu, neitrālu padomu Saeimai pirms likumu pieņemšanas. Parlamentā ir izveidots analītiskais dienests, kurā strādā zinoši speciālisti. Tas ir apsveicami! Mūsu kaimiņvalstīs tas tika izdarīts jau krietni agrāk. Taču viņi ir Saeimas darbinieki, bet ir nepieciešams neatkarīgs konstitucionāls orgāns, kurā ir iekļauti cilvēki, kuri bauda sabiedrības cieņu kā speciālisti un kuros deputāti ieklausītos kā sev līdzīgos, nevis padotajos. Diemžēl, lai to izveidotu, joprojām trūkst politiskās gribas.
Bet varbūt ir pretdarbība, jo ne jau visām augsta līmeņa amatpersonām šāda neatkarīga konstitucionālā padome ir izdevīga…
Diemžēl Latvijā nav lobiju, kas palīdzētu šai idejai īstenoties. Lai sakārtotu likumdošanas sistēmu, ir nepieciešams arī likums par lobijiem. Jo duļķaināks ūdens, jo kādam ir izdevīgāk. Mēs bieži neredzam, no kurienes likumprojektam “aug kājas”, ja, piemēram, pēkšņi uz trešo lasījumu parādās pilnīgi jaunas, iepriekš neizvērtētas likumu grozījumu normas. Ja būtu sakārtota lobēšana, tad caurskatāmāka būtu arī jauno iniciatīvu rašanās, pamatotība un, es domāju, arī likumdošanas kvalitāte. Nekas nebūtu jāgrūž pa sētas durvīm, bet viss notiktu likumīgi.
Patlaban Saeima vairāk vai mazāk ir iepauzējusi, jo nekādi būtiski likumi gada beigās netika pieņemti. Tiek iepauzēts pat ar lietām, kas ir neatliekamas. Piemēram, par banku sektora kontroli.
Vai aizvadītajā gadā salīdzinājumā ar 2017. gadu Satversmes tiesa ir mazāk atteikusi pieņemt sūdzības tikai tādēļ, ka tās nemākulīgi uzrakstītas? Vai ir pieņemti kādi atvieglojumi, lai sūdzību rakstīšana nebūtu tik sarežģīta?
Lai vērstos Satversmes tiesā, vēlams pašam būt juristam vai piesaistīt juristu. Satversmes tiesa, pieņemot un izskatot konstitucionālo sūdzību, strādā ar tiem juridiskajiem argumentiem, kurus ir uzrādījis sūdzības iesniedzējs. Tiesnesis jau nepiemeklē argumentus tam, ka tā likuma norma neatbilst Satversmei. Tas ir jādara pieteikuma iesniedzējam. Visa lieta tiek būvēta uz pieteikuma. Kā to pirmo pogu aizpogā, tā arī visa tā lieta veidojas.
Patīkams jaunums ir tas, ka no šā gada tiem konstitucionālo sūdzību iesniedzējiem, kuriem tas ir nepieciešams, tiek nodrošināta valsts apmaksāta juridiskā palīdzība.
Diemžēl cilvēki Satversmes tiesā bieži vēršas ar tādām sūdzībām, kuras mēs nevaram izskatīt, tādēļ nevaram palīdzēt. Augstā tiesas prestiža sabiedrībā dēļ cilvēki lūdz mums risināt tādas situācijas, kuras nav Satversmes tiesas kompetencē. Mēs nepārskatām zemesgrāmatu darbību, pašvaldību bāriņtiesu lēmumus, mēs nerisinām īres vai kaimiņu strīdus… Cilvēki meklē pēdējo instanci. Kā kādreiz rakstīja tētiņam caram, tā šobrīd raksta Satversmes tiesai. Mēs nereti saņemam tādus pieteikumus, kuri vienlaikus adresēti ne tikai Satversmes tiesai, bet arī Valsts prezidentam un Saeimas priekšsēdētājai. Reizēm tās situācijas ir tik vienkāršas, ka mēs, sniedzot atbildi, norādām, kur cilvēkam ir jāvēršas. Cilvēks ir apjucis, viņš tādā situācijā ir pirmo reizi, viņš jūt netaisnību un grib to atrisināt pašā “augstākajā tiesā”. Taču Satversmes tiesai ir ļoti specifiska un šaura kompetence. Mēs esam likumu tiesa.
