Diāna Jance: Nācija no tūkstoš skabargām 2
Autors: Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sestdien, 11. novembrī, Latvijā un it visur citur pasaulē, kur vien piemin 1919. gada Latvijas valsts visgrūtāko cīņu dienu, iedegsim svecītes un lāpas.
Toreiz nepilnu gadu vecās Latvijas valsts nesen nodibinātie bruņotie spēki ar Rīgas līcī izvietoto franču un britu kuģu artilērijas atbalstu pēc gandrīz mēnesi ilgušām cīņām Pārdaugavā sakāva Pāvela Bermonta-Avalova komandēto un Rīdigera fon der Golca atbalstīto Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju.
Kā rakstīts Latvijas Nacionālo bruņoto spēku mājaslapā, laiks no 1918. gada 18. novembra – Latvijas Republikas proklamēšanas dienas – līdz 1919. gada 11. novembrim – Rīgas atbrīvošanai no iekarotāju karaspēka – uzskatāms par vienu no sarežģītākajiem Latvijas vēsturē: “Lai gan 1918. gadā tika pasludināta Latvijas neatkarība, valstī vēl aizvien atradās vācu un krievu karaspēks un tikai 1919. gadā, kad Latvijas Brīvības cīņu laikā iekarotāji tika padzīti no Rīgas, kļuva skaidrs, ka valsts ir atguvusi un nostiprinājusi savu neatkarību.”
Dzejnieks Kārlis Skalbe Latvijas bruņoto spēku cīņu pret vāciešu un krievu kopīgi izveidoto Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju jau 1919. gadā simboliski salīdzinājis ar Andreja Pumpura eposā “Lāčplēsis” aprakstīto un arī Daugavas krastos notikušo Lāčplēša cīņu ar Melno bruņinieku, bet Latvijas bruņoto spēku karavīru cīņas sparu nodēvējis par Lāčplēša garu.
Latvijas starpkaru brīvvalstī iedzīvotāji, godinot kritušos varoņus un lepojoties ar savas valsts brīvību, 11. un 18. novembra vakarā māju logos aizdedza sveces. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas un pat vēl pirms tam – 1988. gada 11. novembrī, baznīcu zvaniem skanot, Rīgas pils Svētā gara tornī pirmo reizi pacēla sarkanbaltsarkano karogu, aizsākās skaistā tautas tradīcija veidot svecīšu mūrus, toreiz vispirms noliekot svecītes pie Rīgas pils mūra.
Tikpat skaisti tumsā svecīšu un lāpu gaisma plīvo arī citviet, piemēram, šogad Kuldīgas novada Vārmes iedzīvotāji vakara krēslā aicināti ar lāpām un svecītēm kopīgi veidot gaismas ceļu un tās nolikt gājēju takas malā, tāpat arī Preiļu novada centrā iedzīvotāji lāpu gājienam aicināti pulcēties pie Romas katoļu baznīcas un veidot kopīgu gaismas ceļu.
Līdzīgi arī Valmieras novada Burtnieku pagastā viņi aicināti iedegt svecītes pie piemiņas akmeņiem, Lāčplēša ordeņa kavalieru atdusas vietām un pat pie pagastu pārvaldēm, lai “mazās uguns liesmiņas vieno novada iedzīvotāju domas un cerības”. Un vēl un vēl – arī Emburgā, Rucavā, pat Adelaidē, Toronto un Čikāgā. Iespējams, aizdegta svece vai vismaz domas par to 11. novembrī mirdz ikvienā mājā, kur vien mīt kāds, kuram dārga Latvija.
Domājot par mūsu tautas Lāčplēšiem, dzejnieks Kārlis Skalbe pirms vairāk nekā simt gadiem brīdināja: “Bet, kad sīkas ķildas mūs saplosa skabargās, tad man liekas, ka mūsu uzdevums ir vēl grūtāks. Mums jātop par nāciju no tūkstoš skabargām. Tagad, kur tautas liktenis tiek svērts, mums katru stundu vajag turēt priekš acīm skaidrus mērķus, lai mēs varētu organizēt tautas gribu. Bet vai mēs zinām, ko gribam, un vai mēs priekš tam esam atraduši tik skaidrus un vienkāršus vārdus, ka mēs katram latvietim tos varam pasacīt?”
Uzsveru – mums jātop par nāciju no tūkstoš skabargām. Īpaši vienotai tautai jābūt grūtos laikos, lai mūs nesašķeltu sīkas ķildas un sīki pārpratumi. Arī – svētku laikā, jo, piemēram, ja Latvijā svin Lāčplēša dienu, tad citviet, piemēram, Amerikā, latvieši, tātad tie paši “mēs”, svin Lāčplēšu dienu. Svinam gan līdzīgi – godinot latviešu karavīrus un mūsu pašu apziņu, ka esam stipra, lepna un gudra tauta.
Kāda skolēna domrakstā par eposu “Lāčplēsis” reiz bija rakstīts: “Lāčplēsis burtiski bija pilnīgi apmulsis.” Vai svinam un godinām tautas varoņeposa “Lāčplēsis” piemiņas dienu? Nē, godinām par varonību apbalvotos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus, mūsu Lāčplēšus, visus tos, kuri dažādos laikos gājuši cīņā par Latviju!
