Atis Klimovičs: Nāciet uz Zemessardzi! 9
2017. gads pagājis ar paaugstinātu finansējumu valsts drošībai un ne tikai ar to vien. Vēl ticis daudz spriests, komentēts un analizēts, kas sevišķi bija pamanāms lielo Krievijas un Baltkrievijas militāro mācību “Zapad-2017” laikā septembrī. Viena galvenā secinājuma šķietami nebija, liekot uzmanīgiem vērotājiem pašiem izšķirties starp viedokli, ka nekas īpašs tas neesot un tās esot krievu tiesības trenēt savus karavīrus savā teritorijā, un pilnīgi pretējo uzskatu, ka tik pamatīgas uzbrukuma mācības jāuztver ļoti nopietni.
Jaunie apstākļi ar pastiprināto uzmanību valsts aizsardzībai atstājuši iespaidu uz profesionālo karavīru un Aizsardzības ministrijas darbu, un tas pats sakāms arī par “neprofesionāļiem” – lielu daļu zemessargu. Viņi atzīst, ka mācības kļuvušas intensīvākas un aizraujošākas. Uzlabojusies arī apgāde. Būtisks ir šo astoņu tūkstošu zemessargu noskaņojums, un par motivācijas trūkumu viņi nesūdzas. Šie cilvēki zina, kam viņi gatavojas, kādēļ ir gatavi “pazaudēt” zināmu laiku savām ģimenēm, hobijiem un naudas pelnīšanai. Viņi arī zina, kas velkams mugurā un darāms nestundā.
Bet pārējie? Ko par to domā viņi? Varbūt vērts ieklausīties Latvijas bruņoto spēku komandiera Leonīda Kalniņa teiktajā, kas apliecina jaunas vēsmas. Bruņoto spēku vadība labprāt redzētu Zemessardzē ne vien divas trīs, bet pat piecas reizes vairāk cilvēku. Šādā veidā faktiski ļauts noprast, ka valsts aizsardzība iegūtu no tāda ievērojama papildinājuma. Tātad karavīru daudzumam tomēr ir nozīme. Būtiski, ka aizsardzības resors esot spējīgs ne tikai apģērbt un ekipēt, bet arī apmācīt tik lielu skaitu karavīru. Pēc mūsu bruņoto spēku komandiera teiktā, ar izšķiršanos par pievienošanos Zemessardzei tiek dots skaidrs signāls, ka esam atbildīgi par savu valsti un gatavi to aizstāvēt. Tieši tas ir svarīgi, jo nepieciešams ne tikai baudīt labumus – brīvību, kārtību un pilnvērtīgu atpūtu, bet arī no savas puses nodrošināt tā visa pieejamību.
Līdz šim neviena alianses dalībvalsts, tostarp ietekmīgākās, ar ASV priekšgalā, neko nav mums uzspiedušas. Nav pieprasījušas arī palielināt bruņoto spēku daudzumu. Vienlaikus tā jau kļuvusi par aksiomu, jebkura zinoša militārpersona piekritīs, ka šeit pats galvenais spēks, protams, ne tehnikas ziņā (Latvijai nav iznīcinātāju un bumbvedēju), ir latviešu karavīrs – šīs valsts pilsonis. Labi informēti mūsu bruņoto spēku pārstāvji zina, kādu palīdzību nepieciešamības gadījumā ir gatavi sniegt Latvijas sabiedrotie. Tas šos cilvēkus noteikti papildus pārliecina par viņu darba jēgu un nepieciešamību pēc tā.
Gads Latvijas bruņoto spēku komandiera skatījumā aizvadīts aktīvi – ļaujot šeit dzīvojošiem un arī citu valstu pilsoņiem noprast, ka alianses gatavība sevi aizsargāt nav tikai vārdi. Nepieciešams saprast, ka atturēšanas stratēģija nozīmē savu spēju attīstīšanu un demonstrēšanu, lai potenciālajam agresoram nerastos vilinājums veikt nepārdomātas un provokatīvas darbības.
