Vai ekonomiski grūtos laikos dāvanas tiek pirktas mazāk? 0
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Liktos, ka tieši ekonomiski vissmagākajos gados, kad atgriežamies pie pārmaiņu gadu paradumiem ar drastiskiem siltuma un elektroenerģijas taupīšanas pasākumiem. Kad tiek samazināta temperatūra telpās gan valsts un pašvaldības iestādēs, gan lielā vairumā mājokļu spiežot gan vecu, gan jaunu dzīvot vēsākās telpās ar visām no tā izrietošām neērtībām un pat nopietnām sekām veselībai. Laikā, kad 11 cilvēku dzīvības prasījusi inficēšanās ar legionellu, kuras teju vienīgais avots mūsu sadzīvē ir karstais krāna ūdens dušā, ja tas nav gana karsts.
Būtu tikai loģiski iedomāties, ka šis nu gan būtu īstais laiks atteikties no Ziemassvētku dāvanām. Un gribētos ticēt, ka informācijas pieejamība un salīdzinoši laba izglītība pat vidusmēra cilvēkam visās Rietumu valstīs nozīmētu, ka mītu par Ziemassvētku dāvanām kā senu kristiešu tradīciju spētu atmaskot pat pamatskolēns.
Vai šogad Ziemassvētkos radiem, draugiem un paziņām pirkāt dāvanas?
Turklāt mūs vedina visos iespējamajos veidos mazināt patēriņu, brīdinot, ka citādi neatgriezeniski iet bojā ne tikai arvien jaunas dzīvnieku sugas, bet arī zemeslodes klimats. Rīgas dome mudina “Centrālo administrāciju” mēnesi dzīvot bez gaļas konferenču bufetes galdos, lielveikali audzina saudzēt dabu, neņemot maisiņus. Viena otra ģimene ar reliģisku fanātismu iepērkas veikalos, kuru preces sabērtas lielās grēdās un pircējs atmēra sev vajadzīgo līdzpaņemtā burkā vai kokvilnas maisiņā.
Neviens nevēlas būt Grinčs
Tomēr pienāk Ziemassvētku laiks, un, pat nemeklējot tam racionālu pamatojumu, sākas dāvanu pirkšanas trakums. Netrūkst piemēru pat tam, ka, jo grūtāki laiki, jo lielāka ir kāre dāvināt. Un neviens nevēlas būt tas amerikāņu Ziemassvētku kino varonis – zaļais vientulis Grinčs, kas tur ļaunu uz sava dzimtā ciema iedzīvotājiem, tādēļ pamatīgi nopūlas tiem samaitāt Ziemassvētku garu.
Kā piedziedājums gadu no gada dreijātajām Ziemassvētku dziesmām lielveikalos izskan dažādu baznīcu, retāk citu vairāk vai mazāk redzamu ļaužu mudinājums tērēt mazāk. Mazāk! Bet ne atteikties no dāvināšanas vispār. Bez jebkāda pamatojuma un elementāra atskata vēsturē ir radusies sajūta, ka dāvanas (arī ziedojumi) Ziemassvētkos pauž dziļas rūpes gan par tuvajiem, gan pavisam svešajiem. Ja nu vēlas atstāt ļoti inteliģentu iespaidu, tad dāvanu papildina ar paša vai bērnu zīmētu kartīti, nodrukā savus svētku apsveikumus vai kā līdzīgi.
Skaistajiem uzsaukumiem domāt par svarīgo un mūžīgo, nevis skriet pēc dāvanām, vēl vairāk samazinot laiku tuvajiem, līdzi nāk arī atklāta liekulība. Tā pati prātīgi runājusī slavenība drīz vien palielās, ka to vai otru (protams, ļoti patiesu un sirsnīgu) dāvanu saņēmusi Ziemassvētkos.
“Lego” konstruktori un citas rotaļlietas, drēbes, elektronikas izstrādājumi, ceļojumi un, protams, mūžīgie pledi, adītās zeķes un cimdi. Tie pēdējie gan galvenokārt vecākiem ģimenes locekļiem, kurus, protams, interesē tikai siltums. Sakritības pēc pūkainā dāvana mēdz maksāt arī lētāk par jaunu mobilo tālruni. Būtu, protams, arī tādu nopirkuši, bet “diemžēl, viņa knapi tiek ar to pašu podziņtelefonu galā”. Pārsteidzoši labi Ziemassvētku garu uztur pat dārgāka alkohola pudeles.
No kurienes šāda tradīcija?
Dāvanām nav nekāda sakara ar Ziemassvētkiem un to vēsturi! Vieni cenšas sazīmēt tradīcijas sākotni triju ķēniņu vai Austrumu gudro veltēs, taču šīm veltēm ne tikai nav nekāda sakara ar Ziemassvētkiem, bet tās arī dāvina tikai Jēzus bērnam. Tā pat nav dāvināšana mūsu izpratnē, bet gan vienlaikus laicīgā ķēniņa, kā arī garīgas personas statusa apliecināšana. Tādēļ zelts, vīraks un mirres. Zelts – laicīga ķēniņa statuss, vīraks – garīga vai dievišķa persona, bet mirres izmantoja balzamēšanai. Tā ir nāve, bez kuras nav iedomājama Kristīgās baznīcas solītā augšāmcelšanās un jaunā dzīvība. Marijas un Jāzepa apdāvināšana nevienam nav prātā. Tāpat arī Jāzeps nesteidz kaut kur atrast vienalga ko iedāvināt Marijai.
Protams, Ziemassvētku tradīcija nerodas Kristus dzīves laikā, tādēļ arī nav jēgas pēc tās lūkoties Evaņģēlija vēstī. Tad nu cenšas atsaukties uz Svēto Nikolaju. Lai gan Svētais Nikolajs bija īsta, vēsturiska persona – pirmo gadsimtu kristiešu bīskaps kaut kur mūsdienu Turcijas teritorijā, viņa stāsts nav saistīts ar Ziemassvētkiem. Vēstures pētniekiem interesantāks šķiet pat cits gadījums, kad bīskaps ar tupeli triecis pa degunu kādam herētiķim. Arī par šī stāsta patiesumu strīdas, taču pašam Svētajam bijis lauzts deguns (to apliecina rekonstrukcija, kas izveidota, analizējot viņa mirstīgās atliekas). Tas vedinot uz secinājumu par viņa visai karstasinīgo dabu.
Lai tur vai kā, diezin vai viņš būtu kļuvis par svēto, kura vārdu piesauc Ziemassvētkos, ja būtu ar savu labo darbu gaidījis tikai to vienu vakaru gadā. Ja bērnam nepieciešami apavi, tad nevar un nedrīkst gaidīt Ziemassvētkus! Jā, ievērojot kristīgo morāli, dāvinātājam jāpaliek pēc iespējas nezināmam, viņš nedrīkst dāvināt, lai gūtu sabiedrības cieņu vai atzinību, taču gaidīt nedrīkst. Bērns salst.
Tāpat, ja jūsu vecākiem un vecvecākiem ir vajadzīgas siltas zeķes, sagšas, sildītāji, tad neesiet liekuļi. Negaidiet Ziemassvētkus, bet vienkārši pērciet un dodiet tad, kad tas nepieciešams. Savukārt Ziemassvētkos nedāviniet neko! Līdz pavisam nesenam laikam Ziemassvētkos dāvanas saņēma tikai bērni. Jā, protams, izņēmuma kārtā, atceroties par kristieša pienākumu un Ziemassvētku garu (ar atsauci uz pazīstamo Čārlza Dikensa stāstu) der pārliecināties, ka jūsu darba ņēmējiem ir iespēja svinēt šos svētkus. Gan šos, gan jebkurus citus. Ja nav, tad viņi nestrādā, bet vergo, un, ja esat labs cilvēks, tad pienāks diena, kad jūs sāks mocīt sirdsapziņa. Tādu pašu stāstu, kāds tika sarakstīts par Ebenaizeru Skrūdžu, kuru sāk vajāt viņa mirušo laikabiedru gari, varētu sarakstīt par jebkuru citu skrūdžu arī Jāņos, Lieldienās, Pirmajā skolas dienā un patiesībā jebkura gada dienā.
Lai gan latviešu literatūra ir visai jauns fenomens pasaules literatūras vēsturē, taču vērīgam prātam atradīsies ko lasīt un brīnīties, cik maz izcelti, ja vispār tiek minēti, Ziemassvētki 19. gs. stāstos. Vēl mazāk tajos dzirdēsim par apdāvināšanos. Un ne tādēļ, ka bijām pagalam trūcīgi. 19. gs. beigās un gadsimtu mijā parādās gan turīgi latvieši pilsētās, gan laukos, tā saucamie lauku barūnas. Ziemassvētkos nobrauc uz baznīcu, Ziemassvētkos mielojas. Ziemassvētkos dzied dziesmas un viesojas viens pie otra. Ja nu kam tiek papildu dāvana, tad tie ir bērni. Taču tādus pašus ciemakukuļus tiem viesi dāvināja arī citās ciemošanās reizēs – dažādus saldumus, nazīšus, krāsainus vilciņus, lakatiņus un citus niekus.
To, kas lieks, nevajag pirkt
Bērnam ir vajadzīgas rotaļlietas. Tādas pirka tirgus dienās un citās reizēs, kad nobrauca uz pilsētu vai lielajiem tirgus plačiem. Un tādu reižu gada laikā bija gana daudz. Formula arvien tā pati, kas ar vilnas zeķēm vai spiediena mērīšanas aparātu vecākiem: tie jāpērk, kad tie nepieciešami. Bet to, kas lieks, nevajadzētu pirkt un dāvināt ne Ziemassvētkos, ne jebkurā citā reizē.
Pat nedaudz simboliski, ka pēdējā laikā Ziemassvētku dziesmas vairs nedzied, bet atskaņo instrumentālus izpildījumus. Taču arī, kad vārdi skan, mēs spītīgi pārlecam atgādinājumam, ka Ziemassvētkos vienīgais, kas svarīgs, ir svētku noskaņa un cilvēks pats: “jūs, bērniņi, nāciet ar priecīgu prāt” vai “saņem mūs pašus par dāvanu sev”.
Gadsimtiem sena svētku tradīcija kļuva par lielisku reklāmas materiālu 20. gs. sākuma lielajiem tirdzniecības uzņēmumiem. Resnais Santaklauss ziemeļbriežu vilktā pajūgā no Ziemeļpola – iznīcina jebkādu saistību ar garīgumu. Pārspīlēto tēriņu karnevāls ar katru desmitgadi turpina pieņemties spēkā. Pārāk bieži nākas dzirdēt arī par tiem, kas šiem svētkiem ņem kredītus. Labi, ja vēl tos izdodas nomaksāt bez paliekošām sekām sev un ģimenei, kaut būtībā tas nozīmē, ka turpmākos mēnešos nāksies taupīt uz tiešām vajadzīgām lietām, tostarp savu un tuvinieku veselību.
Tikai no cilvēkiem pašiem būs atkarīgs, vai Ziemassvētki kādreiz atkal būs sirsnīgi sirdssiltuma un gaišuma svētki, kādus tos izmisīgi vēlam viens otram dažādos, galvenokārt elektroniskos, apsveikumos vai nogurdinošas dāvināšanas dienas, pēc kurām paliek tukšs konts un varbūt pat rūgtākas mieles.
