“Nācās izsaukt policiju, jo ļaunprātīgi kāds sabojāja apkures pievadu mājai” – Rūta Judze dalās ar stāstu par pēdējā laikā piedzīvoto 138
Pērnā gada nogalē sabiedrība aktīvi sekoja līdzi notikumiem Judžu ģimenē. Mārcis un Rūta bija sākuši publiski komentēt savu šķiršanos, savus viedokļus pauda arī citi cilvēki, kuri viņus pazīst.
Bet viss sākās ar Rūtas Judzes ierakstu sociālajos tīklos, kas izpelnījās plašu rezonansi.
Šobrīd Rūta savā “Facebook” kontā ir nomainījusi uzvārdu un ir pirmslaulību uzvārdā – Rūta Gorkša. Viņa publicējusi aktuālās pārdomas par situāciju.
Vispirms viņa pauž pārsteigumu par to, cik viņu ģimenes stāsts izpelnījās plašu rezonansi: “Ir sajūta, ka jau gandrīz mēnesi ir nolaupīts mans Facebook konts. Un nolaupīta arī pati es. Nebūtu varējusi iedomāties pat mazu daļu no tās rezonanses, ko izraisīja mana atklātība. Apraka mani nesagatavotu kā sniega lavīna un kaut kādā mērā arī paralizēja. No dažādajām emocijām un reakcijām jutos kā karuselī, jo vienaldzīgo manam publiskajam izmisuma solim laikam bija maz.”
Cita starpā esot izskanējuši apgalvojumi, ka savu tekstu iepriekš Rūta nemaz neesot rakstījusi pati. Viņa to noliedz. Viedokļu esot daudz, bet neviens no tiem nemainot viņas pašas reālo pieredzi.
Rūta arī stāsta, ka saņēmusi neskaitāmas vēstules, tostarp no sievietēm, kuras piedzīvojušas līdzīgas vai pat identiskas situācijas. Dažas no viņām joprojām meklējot spēku aiziet.
“Ar savu atklātību es izraisīju kodolsprādzienu, izsaucot jaunus pazemojumus, melus, puspatiesības, draudus un kārtējos mēģinājumus mani padarīt par traku. Klasiski. To visu – gan vienpersoniski, gan grupā. Lai efektīgāk. Mēģinu neitrāli vērot šo absurdo domu – jo vairāk es pazemošu un apmelošu savu sievu un bērnu mammu, jo tīrāks, svētāks un nevainīgāks es kļūšu… Nesaprotu. Ja pirms tam ilgu laika periodu tikai mācījos stāvēt līdzīgiem notikumiem pāri, tad nu man bija gaismas ātrumā jāpaceļas pāri visam. Neticami, taču te nu es esmu – pavisam jaunā līmenī. Neatgriezeniski cita.”
Sieviete uzskata, ka notikušais ir tikai sekas kaut kam, par ko vajadzēja runāt jau sen. Klusēšana kopumā ir radījusi pārāk lielu toksisku attiecību īpatsvaru sabiedrībā, kas ar sistēmas palīdzību tikai vairojas.
“Mana publicēšanās uzskatāmi parādīja, kāpēc lielākais vairums klusē. Viņi baidās. Un arī aiziet no vardarbīgām attiecībām nespēj tieši šī paša iemesla pēc. Mans piemērs ļāva iegūt ieskatu, kas tādā gadījumā draud. Upurim negrib ticēt. To raksta arī sievietes, kas man uztic savus stāstus – bieži vien viņām netic pat tuvākie radinieki. Arī manā lokā pirms tam neticīgo netrūka, bet nu to ir lērums. Nezinu, kur radusies augsne neticēšanai, bet mūsu sabiedrībā tā ir dominējoša.”
Rūta saka lielu paldies visiem, kas viņai noticēja. Bet kritizē, ka sievietēm līdzīgās situācijās īsti nav iespēju saņemt reālu atbalstu. Viņa pati sākotnēji pat neesot saņēmusi nekādu atbildi no centra “Marta”.
“Ko tad es tā reāli esmu ieguvusi? Es vairs nejūtos viena savā pieredzē. Un esmu ieguvusi arī respektu pret sevi no instancēm, kurās vēršos. Piemēram, pa šo laiku man jau nācās izsaukt policiju, jo manas prombūtnes laikā ļaunprātīgi kāds sabojāja apkures pievadu mājai. Policija iedziļinājās situācijā atsaucīgi un cieņpilni – kā tam arī būtu jābūt. Žēl tikai, ka līdz tam bija jānonāk caur publisku izmisuma saucienu. Šobrīd praktiski izjūtu, ka tiek ņemts vērā vardarbības fakts un piedāvāti risinājumi. Ļoti ceru, ka ne man vienai, bet arī citiem līdzīgiem gadījumiem pieiet nopietnāk un uzmanīgāk.
Savukārt bērni Ziemassvētkos pēkšņi tika atstāti man kopā ar aukstumu mājā. Visa noslēgumā seko pilnīga pazušana no mūsu apvāršņa.
Kad mani pārņem mana neveselīgā vainas apziņa, es atveru teorijas materiālus par sociopātiem, lasu tos un kļūstu mierīga. Dzīvoju savu dzīvi tālāk. Viss reiz pāries. Kā labais, tā arī sliktais.”
