Nabags ar doktora grādu 0
Latvijas zinātnieku vidē vērojama noslāņošanās – daļa strādā par Latvijas apstākļiem gana labu atalgojumu, bet citi nesaņem pat minimālo algu. Turklāt tāda situācija var būt pat viena zinātniskā institūta ietvaros: direktors pelna vairāk nekā 1000 latus mēnesī, kamēr jauns doktors saņem tikai ap 200 latiem.
Izglītības un zinātnes ministrijā apgalvo, ka zinātnieku vidējā alga Latvijā esot 500 lati, savukārt daudzi zinātnieki teic, ka vismaz pēdējos gados tādu darba samaksu nav saņēmuši.
Tie, kuri iztiek labi, tā dzīvo lielākoties uz ārvalsts finansējuma rēķina. Viņi bijuši gana konkurētspējīgi, lai saviem zinātniskajiem projektiem izcīnītu finansējumu, uz ko pretendē zinātnieki no visas Eiropas vai pat pasaules. Taču loģiski, ka ārvalstu donori dod naudu pētījumiem, kas ir interesanti pašiem ārvalstniekiem. Pētījumiem, kas būtu svarīgi Latvijas kontekstā, naudas bieži vien nav vai arī tās ir ļoti maz. Turklāt, ja valsts no zinātnes sektora sagaida inovācijas un sasniegumus, nav godīgi pašai šajā nozarē ieguldīt minimālu finansējumu un tikai gaidīt, lai zinātnieki “atved” uz Latviju ārvalstu naudu. “Gribam attīstīt zinātni uz Eiropas Savienības (ES) naudas rēķina. Kur paliek valsts ieinteresētība?” vaicā Latvijas Zinātnieku savienības valdes priekšsēdētājs Uldis Grāvītis.
Cik naudas Latvijas zinātnieki saņem kopumā, saskaitot valsts, starptautisko un privāto finansējumu, nav zināms. Tādu datu nav arī Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM), un ministrs Roberts Ķīlis sola rīkoties, lai nākotnē būtu lielāka skaidrība par reālo ainu zinātnes finansēšanā.
Eiropas labumi izsīkuši
Valsts finansējums zinātnei ļoti mazs ir pēdējos četrus gadus, un Latvija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kur zinātnes finansējums nesasniedz pat vienu procentu no iekšzemes kopprodukta. Vēl lielākā badā ir tikai Bulgārijas, Rumānijas un Kipras zinātnieki. Iepriekšējos gados situāciju gan glāba Eiropas Sociālā fonda, kā arī Eiropas Reģionālā un attīstības fonda piešķirtais finansējums dažādiem zinātnes projektiem.
Taču daudzi šo fondu finansētie pētījumi tagad beigušies un zinātnieki palikuši ar valsts atvēlēto finansējumu, kas daudziem ir gandrīz bada maize. Likums gan paredz, ka ik gadu zinātnes finansējums jāpalielina par 0,15 procentiem no IKP. Neraugoties uz to, šogad valsts budžetā zinātnei piešķirts vēl par pārsimt tūkstošiem latu mazāk nekā pērn.
Laikraksta “Izglītība un Kultūra” un Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) rīkotā diskusijā zinātnieki pauda neizpratni, kā tā var būt, ja reiz Latvijā ir strauja ekonomikas izaugsme.
Nu jau amatu pametušajam Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktoram Dmitrijam Kuļšam iepriekš nebija nekāda skaidrojuma par to, kāpēc tā ir noticis. Kad šo jautājumu uzdevu citām IZM atbildīgajām amatpersonām, atbildi nācās gaidīt gandrīz nedēļu. Un no atbildes tāpat nebija skaidrs, kāpēc finansējums samazināts. Vien atzina, ka to nav darījusi ne Saeima, ne Ministru kabinets, samazināts budžeta pieprasījums sagatavots jau IZM, kaut sākotnēji plānots prasīt vairāk. Cita starpā arī norādīts, ka 2012. gadā papildu naudu zinātnei valsts budžetā piešķīra, lai zinātniskajām institūcijām būtu nauda līdzfinansējumam starptautisku projektu īstenošanai. Līdz ar to IZM nemaz neuzskata, ka finansējums tiešām samazināts.
Beidzoties ESF un ERAF finansētajiem projektiem, šogad sevišķi daudz zinātnieki pieteicās finansējumam, ko konkursa kārtībā piešķir grantu veidā no valsts budžeta. Lēmumu, kam piešķirt naudu, pieņem Latvijas Zinātnes padome (LZP), kurā darbojas paši zinātnieki. Saņemti 350 pieteikumi. Šogad pirmo reizi pieteikumus izvērtējuši starptautiski eksperti, un tieši tas aizkavējis naudas sadali 2013. gada projektiem.
Tikai 31. janvāra vakarā LZP lēma par naudas sadalījumu. Vakar vienošanās panākta tikai par 40% finansējuma sadali. Lielākā daļa pieteikumu novērtēti ļoti pozitīvi, taču atvēlētā finansējuma pietiks, lai īstenotu tikai desmito daļu no tiem. Situāciju vēl skaudrāku dara tas, ka neizskaidrojamu iemeslu dēļ līdz dažām institūcijām nav nonācis pat bāzes finansējums.
Zinātnieki bažījas, ka Latvijā pavisam izzudīs daļa pētniecības nozaru. “Kurš uzņemsies atbildību par Latvijas zinātnes noplicināšanu?” vaicā Jūras ekoloģijas laboratorijas vadītāja Elmīra Boikova.
Darbs divas stundas un alga Ls 10
Kā finansējuma trūkums ietekmē zinātnieku algas? No tā sauktā bāzes finansējuma, ko valsts atvēl zinātniskās institūcijas uzturēšanai, daudzviet zinātnieka algai sanāk vien 60 līdz 75 lati, jo algas tiek maksātas pēc pārpalikuma principa. Vispirms jānomaksā elektrības, apkures rēķini. Taupa gan arī tam. Ir institūcijas, kur jau martā atslēdz apkuri. “Vai jūs varat iedomāties, kā tas ir: katru dienu nākt uz darbu un salt?” teic E. Boikova.
Pēc pārpalikuma principa nevar maksāt algas institūtu direktoriem. Vismaz ne LU, kur rektors nosaka universitātes pakļautībā esošo institūtu vadības algas. Tā LU Filozofijas un socioloģijas institūta direktorei Maijai Kūlei saskaņā ar amatpersonas deklarāciju 2011. gadā alga institūtā vien bija vairāk nekā 16 000 latu (kopā gadā). Profesore saka: ja tāda alga noteikta, tad tā arī jāsaņem, kaut arī tā ir desmitreiz augstāka nekā padotajiem doktoriem. Viņa gan arī atzīst, ka mazā finansējuma nevienmērīgā un ne vienmēr taisnīgā sadale rada noslāņošanos un aizvainojumu zinātnieku vidū.
Arī Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūtā daudzi zinātnieki patlaban pelna vien 80 līdz 100 latus mēnesī. “Cilvēkiem ir jāēd. Viņi ies meklēt citu darbu,” prognozē Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete.
Daudz labāka nav situācija eksakto zinātņu jomā strādājošajiem zinātniekiem. Jauna bioloģe (nevēlējās, lai tiktu minēts viņas vārds), kura tūlīt iegūs doktora grādu un kuras pētījums vēl nesen starptautiski augstu novērtēts, formāli ir pētnieces amatā, bet finansējuma trūkuma dēļ viņas noslodze ir divas stundas ar desmit latu algu. Kāpēc, kad ir šāda patiesībā nenoslodze, zinātniece netiek atlaista? Tāpēc, ka institūcija, kurā viņa strādā, vēl nesen saņēma ESF finansējumu kādam projektam un, lai šo finansējumu iegūtu, bija apņēmusies, projektam beidzoties, turpināt nodarbināt projektā iesaistītos zinātniekus.
Bieži dzirdēts, ka biologs esot perspektīva, nepieciešama profesija. Šāds atalgojums gan diez vai jauniešus pārliecinās studēt bioloģiju. Minētā jaunā zinātniece patlaban ģimenes apstākļu dēļ atlikusi lēmuma pieņemšanu par savu nākotni zinātnē. Taču četri doktori no divdesmit, ar ko kopā viņa darbojusies iepriekšējā projektā, devušies strādāt uz ārzemēm.
“Mēs “ražojam” jaunos doktorus ārzemēm,” secinājis arī Koksnes ķīmijas institūta pētnieks Jānis Rižikovs, kurš par situāciju savā institūtā teic, ka “ripojam pa kalnu lejā”. Labi dzīvo tikai tie, kam vēl ir iespēja strādāt ES finansētos projektos, kamēr citiem institūts vairs nespēj samaksāt par pilnas slodzes darbu.
Paldies vīram par uzturēšanu!
“Kāpēc zinātnieki ir vienīgie, kam, lai tiktu pie algas, jāpiedalās konkursā?” vaicā Ieva Garda-Rozenberga, kurai ir doktora grāds folkloristikā. Viņa vada pētnieku grupu LU Filozofijas un socioloģijas institūtā. Latvijas Zinātņu akadēmijas arodorganizāciju padomes priekšsēdētāja Māra Kazubierne piebilst: “Jaunie zinātnieki var atļauties zinātnē palikt tikai tad, ja laulātais labi pelna vai ja viņiem ir bagāti vecāki, kas uztur.” I. Gardas-Rozenbergas pieredze tieši to apliecina. Pagājušajā gadā viņas vidējie mēneša ienākumi bija 230 lati pēc nodokļu nomaksas. Tieši no valsts budžeta viņa saņēmusi 160 latus mēnesī. “Rēķinu, ka šogad mana alga būs tikai 60 lati mēnesī. Iztieku, tikai pateicoties tam, ka man ir vīrs, kurš pelna labāk un maksā rēķinus. Taču nav diez cik patīkami dzīvot uz vīra rēķina. Turklāt nevaram atļauties ne teātri, ne grāmatas, kas izglītotam cilvēkam ir gana sāpīgi,” stāsta pētniece.
No mazā atalgojuma vēl jāatlicina, lai aizbrauktu vismaz uz vienu starptautisku zinātnisku konferenci gadā. Nebraukt nevar, jo tad izkritīs no aprites un neviens vairs nekur neaicinās.
“Es gribu strādāt tieši šajā jomā. Nav cita institūta, kur būtu labāk un kur es varētu aiziet. Es nevaru kā grāmatvedis staigāt no firmas uz firmu un piedāvāt savus pakalpojumus,” teic jaunā zinātniece. “Katru gadu aug prasības pret zinātniekiem, bet sarūk finansējums.” Viņa stāsta arī par savu kolēģu pieredzi – viens dzīvo pie tantes, cits pie mammas pensionāres, jo ienākumi ir tik mazi, ka pieaugušiem, augsti izglītotiem cilvēkiem pašiem iztikt nav iespējams.
LIZDA speciāliste augstākās izglītības un zinātnes jautājumos Ilze Trapenciere neslēpj, ka ir tomēr jomas, kur arī Latvijā zinātnieki pelna labi – fizikā un cietvielu fizikā, ķīmijā. Taču daļa labi pelnošo zinātnieku labāka materiālā nodrošinājuma vārdā strādājot sestdienās un svētdienās. M. Kazubierne iebilst – arī cietvielu fiziķi nu kļuvuši nabagi. Kopumā labi pelnot mazāk nekā desmit procenti no 4000 Latvijas zinātniekiem.
I. Trapenciere min pat paradoksālu gadījumu, kad kāda zinātniska institūcija nesaņēma ES finansējumu tāpēc vien, ka institūcijā bija pārāk zemas algas. Bija nosacījums, ka vidējai algai jābūt vismaz 350 latiem, lai pretendētu uz šo finansējumu. Institūcijā vidējā alga bija 260 lati. Turklāt šādus nosacījumus finansējuma saņemšanai noteica tepat Latvijā pieņemtais Iepirkumu likums.
Daļa tikai “dirn”?
Ko dara zinātnieki, kam nav finansējuma projektam? Kā piepilda savu darba dienu? Ja nav projektu, no bāzes finansējuma nelielo algu zinātniekam maksā tikai par to, ka viņš ir zinātnieks. Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Organiskās ķīmijas tehnoloģijas institūta vadošais pētnieks Māris Turks spriež, ka strādāt tikai ar projektiem “tā ir tāda zinātniskā prostitūcija”. Tāpēc bezprojektu periodos zinātnieki veic pētniecību, vadoties no paša interesēm. Šajā periodā atklātais var noderēt kā iestrādes nākamajiem projektiem, kam prasīt finansējumu. Turklāt tad arī tiek rakstītas zinātniskās publikācijas, kam arī ir liela nozīme zinātnieka darba rezultātu izvērtēšanā. Atlaist zinātniekus, kamēr nav naudas projektiem, nevar, jo, piesakoties turpmākajiem projektiem, jāuzrāda darbinieki, kuri tajos strādās.
Citi zinātnieki teic: balstīšanās tikai uz projektiem nozīmē to, ka zinātnieki vairs nestrādā pie laikietilpīgiem pētījumiem. Tiešām nopietns pētījums var ilgt pat desmit gadus, bet finansējums attiecīgajam projektam iegūts vien uz trim gadiem. Tad nu viss tiek sasteigts, apgrābstīts.
No sarunām ar zinātniekiem var arī secināt, ka faktiski visi atzīst: Latvijā ir arī zinātnieki, kuri neko prātīgu nedara. Runājot par kolēģiem, tika lietotas frāzes “dirn savos institūtos”, “kaut ko tur pasintezē”, “neko jaunu neatklāj, bet pasniedz to kā grandiozu pētījumu”, “jēdzīgi pētnieki Latvijā ir tikai daži”.
Netiek pie ”milzīgās naudas”
Zinātnieki vēlētos, lai tā sauktais bāzes finansējums, ko piešķir visām reāli strādājošām zinātnes institūcijām un kas šogad būs no 916 (Jūras akadēmijas Pētniecības institūtam) līdz 2,8 miljoniem (LU un tās deviņiem institūtiem) latu vienai iestādei, būtu pietiekams ne tikai institūciju uzturēšanai, bet arī algām vismaz iztikas minimuma apmērā. Valsts bāzes finansējumā kopumā piešķir gandrīz astoņus miljonus latu, bet LZA akadēmiķe Baiba Rivža domā, ka vajag 36 miljonus “kā minimums”. Tā aprēķinājusi LZP. D. Kuļšs gan teic, ka tas esot tikai viedoklis un arī, piemēram, ziemeļvalstīs lielākā daļa finansējuma nāk no projektu naudas.
No D. Kuļša paustā var spriest, ka zinātniekiem nevajag paļauties tikai uz valsts finansējumu, bet meklēt arī citus investorus pētījumiem. Pašreizējo praksi, kad alga lielākoties tiek nopelnīta, uzvarot projektu konkursos, IZM acīmredzot negrasās mainīt.
Zinātniekiem ir argumenti, kāpēc piesaistīt finansējumu no citiem avotiem nav tik vienkārši. Piemēram, iegūt naudu pētījumiem no uzņēmējiem ne vienmēr ir iespējams, jo biznesa ļaudis bieži vien neizprot, kāpēc būtu jāfinansē pētniecība. Turklāt ne visās zinātnes jomās izpētītais vispār var dot pienesumu tautsaimniecībai un būt interesants biznesa ļaudīm. Tam sarunā ar mani piekrita arī R. Ķīlis.
Ja arī uzņēmēji finansē kādus pētījumus, viņu finansiālais ieguldījums tomēr nav tik liels, lai glābtu institūtu no nabadzības, tā par situāciju Koksnes ķīmijas institūtā izteicās J. Rižikovs.
Eiropas Savienībā darbojas 7. ietvarprogramma, kas arī finansē zinātnes pētījumus un kur, pēc D. Kuļša teiktā, varot dabūt “milzīgu naudu”, taču pie šīs naudas tikusi tikai neliela daļa Latvijas zinātnieku. IZM atzīst: Latvijas zinātniekiem jāceļ konkurētspēja, lai iegūtu šo naudu, un iecerētā zinātnisko institūciju izvērtēšana līdzēšot šo kapacitāti celt.
M. Turks stāsta, ka nemaz nav centies pretendēt uz šīs programmas finansējumu, jo, lai to saņemtu, vajag lielu administratīvo kapacitāti. Turklāt arī Eiropā valdot “čomu būšana” un, lai tiktu pie šī finansējuma, vajag kontaktus.
Kāpēc politologi nesūdzas?
Interesanti – kamēr daudzas valsts zinātniskās institūcijas ietvarprogrammas projektu konkursos saņem atteikumus, “Providus”, kas nemaz nav zinātniska institūcija un nesaņem no valsts bāzes finansējumu, kopā ar citu valstu pētniekiem strādā pie liela šīs programmas finansēta pretkorupcijas pētījuma. “Providus” pētnieks politologs Valts Kalniņš apstiprina, ka naudas ieguvei nepieciešami kontakti. Iepriekš konferencēs iepazīti zinātnieki uzaicinājuši viņu pievienoties šim projektam, un par naudas iegūšanu pašam nav vajadzējis cīnīties.
Ne V. Kalniņš, ne citi politologi, kuri taču arī uzskatāmi par zinātniekiem, publiskajā telpā par naudas trūkumu līdz šim nav sūdzējušies. Kāpēc tā? Jānis Ikstens, kurš cita starpā ir arī LU Sociālo zinātņu fakultātes Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors, skaidro, ka tā ir tāpēc, ka politologi “nekad nav lutināti ar milzīgiem LZP grantiem”. Viņi nav bijuši starp tiem zinātniekiem, kas treknajos gados saņēma dāsnu valsts finansējumu, līdz ar to būtiskas pārmaiņas savā stāvoklī nejūt. J. Ikstens uzskata, ka zinātnē tas ir “normālais lietu stāvoklis”, ka jācīnās par katru projektu, lai būtu finansējums. Atbalstu pētniecībai politologi cenšas iegūt gan ārvalstīs, gan pildot dažādus pasūtījuma darbus. Nauda tiek meklēta ne tikai ES ietvaros. Vairākus simtus tūkstošu eiro kādam pētījumam, piemēram, piešķīrusi Norvēģijas valdība. Arī dažādas valsts iestādes Latvijā pasūta pētījumus.
Vidējo pētnieka algu paša vadītajā institūtā J. Ikstens nevar nosaukt, jo “šomēnes tie varbūt ir 500 lati, bet nākammēnes nav nekā”. Zināmu finansiālo drošību politologi sasniedz, strādājot arī augstskolās.
To zinātniekiem iesaka darīt arī IZM amatpersonas. Taču ne visās jomās augstskolās ir brīvas mācībspēku vietas. Piemēram, I. Gardai-Rozenbergai tikt pie siltas vietas augstskolā nav izdevies.
Jūtams, ka R. Ķīlim sirds par mazajām zinātnieku algām nesāp – viņš uzskata, ka daļā zinātnes institūciju būtu nepieciešama štatu samazināšana. Zinātniekiem ļoti sāpējis viņa izteikums, ka nav ko visiem doktoriem sēdēt institūtos, lai iet tautsaimniecībā, proti, meklē darbu citur.
Savukārt I. Druviete uzskata, ka zinātnieku skaits jau tā ir kritiski mazs. Ja valsts vēlas sagaidīt izcilības zinātnē, tad jābūt bāzei, uz kuras tām izaugt. “Nevar no 100 zinātniekiem atstāt tikai desmit; tiem tad maksāt cilvēka cienīgu algu un cerēt, ka nu tik būs kvalitāte,” spriež I. Druviete.
Vērtēšanu prasa likums
IZM noslēgusi sadarbības līgumu ar Ziemeļvalstu padomi, un tuvākajā laikā tās pieaicināti ārvalstu eksperti veiks zinātnisko institūciju starptautisku izvērtēšanu. R. Ķīlis uzsver – starptautiska izvērtēšana jāveic saskaņā ar likumu.
I. Druviete teic, ka nevar ļaut zinātniskās institūcijas vērtēt tikai ārvalstu ekspertiem, kuri nepārzina vietējos apstākļus un nezina, ar kādu finansējumu mūsu zinātniekiem jāiztiek. R. Ķīlis nav gatavs atteikties no idejas par vērtētājiem tikai no malas un sola, ka ekspertiem visa informācija par zinātnes finansējumu Latvijā tiks sniegta.
Arī RTU Materiālu un konstrukciju institūta vadošais pētnieks Kaspars Kalniņš saka: “Prom vietējos! Visu mūžu vietējie vērtējuši vietējos.” Starptautisks izvērtējums būšot objektīvāks.
J. Ikstens toties uzskata: eksaktās zinātnes var vērtēt tikai ārzemnieki, jo “molekulas visās valstīs pārvietojas vienādi”, bet sociālās zinātnes gan diez vai var ļaut vērtēt ārvalstniekiem vieniem pašiem.
R. Ķīlis nepiekrīt, ka sociālajām un eksaktajām zinātnēm būtu jāpielāgo krasi atšķirīgi vērtēšanas nosacījumi, un piebilst – kamēr mūsu sociālo zinātņu pārstāvji regulāri uzsver savu unikalitāti, citās valstīs tieši sociālo zinātņu jomā zinātnieki rada visvairāk starptautiski citējamo publikāciju.
Zinātnieki bažījas, ka starptautiskā zinātnisko institūciju izvērtēšana iecerēta vien tāpēc, lai slēgtu vai apvienotu institūcijas, kas netiks novērtētas gana augstu.
Institūciju skaits samazināsies, un finansējumu zinātnei varēs nepalielināt. Faktiski valsts atkal varēs ietaupīt uz zinātnes rēķina. Taču jau tagad, kaut zinātnisko institūciju reģistrā ir vairāk nekā 100 institūcijas, bāzes finansējumu saņem vien 41, jo citas neatbilst kritērijiem.
K. Kalniņš uzskata: institūcijas var apvienot, lai valstī vienā zinātnes jomā nebūtu vairāki institūti. “Un tie institūti, kuru darbinieku vidējais vecums ir 70 gadi, varbūt beidzot jātaisa ciet,” viņš skarbi teic, atgādinot par vēl vienu problēmu – zinātnes novecošanos. Taču tieši pensionāri gatavi strādāt par mazu algu, jo līdztekus tai saņem arī pensiju. M. Turks pensionārus sauc par “laimi nelaimē”. Institūtam grūti attīstīties, ja tajā pārsvarā strādā gados cienījami ļaudis, bet “viņi vismaz nepīkst par zemām algām”. Salīdzinājumā ar citiem Organiskās ķīmijas tehnoloģijas institūtā vēl ir gluži labas algas – vidēji nedaudz zem 300 latiem.
Fakti No valsts finansējuma daudzviet zinātnieka algai sanāk vien 60 – 100 lati. Labāk dzīvo tie, kam ir iespēja strādāt ES finansētos projektos. Kopumā labi pelnot mazāk nekā desmit procenti no 4000 Latvijas zinātniekiem. Jomas, kur Latvijā zinātnieki pelna labi, – fizika un cietvielu fizika, ķīmija. Vienlaikus paši zinātnieki atzīst, ka Latvijā ir arī zinātnieki, kuri neko prātīgu nedara – tikai “dirn savos institūtos” un nav centušies kļūt konkurētspējīgi. Ne vienmēr iespējams iegūt naudu pētījumiem no uzņēmējiem, jo biznesa ļaudis bieži vien neizprotot, kāpēc būtu jāfinansē pētniecība, turklāt humanitārās jomas pētījumi lielākoties uzņēmējiem vispār nav interesanti. |
Viedokļi
Kā klājas jauniem, perspektīviem zinātniekiem, ko savulaik intervējusi “Latvijas Avīze”?
Kaspars Kalniņš, RTU Materiālu un konstrukciju institūta vadošais pētnieks: “Par finansiālo situāciju nevaru sūdzēties. Aktīvi darbojos un spēju piesaistīt naudu no Eiropas 7. ietvarprogrammas. Lai to izdarītu, jāparāda sava konkurētspēja. Gadās gan situācijas, ka ir pārtraukums starp projektiem, tad nākas izdzīvot uz veciem taukiem. Lai būtu projektu nepārtrauktība, tiešām jāstrādā ļoti smagi.
Tie, kuri runā un raud, ka nav finansējuma, bieži vien paši nemaz nav centušies kļūt konkurētspējīgi. Ja neviens neatbalsta tavu pētījumu, tad varbūt tas arī nevienam nav vajadzīgs. Man kā jaunajam zinātniekam šķiet nepatīkami, ka publiskā telpā izplatās viedoklis, ka zinātnieki ir sociāli atstumti.
Zinātnieki, kuri strādā kopā ar mani, vidēji pelna 16 latus stundā pirms nodokļu nomaksas, bet zinātniskie asistenti – sešus latus stundā. Valsts atbalsts savā ziņā veicina to, ka nozarē paliek vāji zinātnieki, kuri kaut kā velk dzīvību, arī ESF un ERAF finansējums savā ziņā kropļoja šo nozari, jo, lai šo finansējumu saņemtu, ne tik svarīgi, lai projekts būtu labs, bet gan atskaišu kalni, kas par to jāsaraksta. Valsts atbalsts nav loģiski strukturēts. Nav skaidrs, ko valsts grib sasniegt, finansējot zinātni.”
Māris Turks, RTU Organiskās ķīmijas tehnoloģijas institūta vadošais pētnieks: “Valsts finansējums zinātnei ir pārāk mazs. Jo sevišķi traks ir šā gada sākums, kad bāzes finansējums lāgā nav sadalīts un arī par grantiem nav skaidrības. Grūti plānot darbu. Apzinos, ka arī citur pasaulē zinātniekiem jācīnās par finansējumu. Taču būtu nepieciešams, lai projektu konkursi tiktu izsludināti biežāk, lai nebūtu pārrāvuma finansējumā.”
Anete Keiša, LU Bioloģijas fakultātes pētniece, promocijas darbā pētījusi, kā ģenētiski modificēt miežus, lai pasargātu tos no dažādām slimībām: “Oficiāli esmu ievēlēta par pētnieci LU Bioloģijas fakultātē līdz 2016. gadam, bet reāla finansiāla seguma šim amatam no valsts nav un algu būtu iespējams saņemt, tikai izcīnot finansējumu zinātnisko projektu konkursos. Esam iesnieguši granta pieteikumus šobrīd vienīgajam reāli eksistējošajam fundamentālās zinātnes konkursam, ko rīko LZP, tomēr ar ārzemju ekspertu piesaisti saistīto organizatorisko problēmu dēļ konkursa rezultātu paziņošana krietni kavējas. Turklāt cerības dabūt šo finansējumu ir tuvas nullei, jo pietiks naudas tikai nelielai daļai projektu. Turklāt konkursa noteikumi bija orientēti galvenokārt uz pieredzējušiem zinātniekiem. Piesaistīt pētījumiem finansējumu no uzņēmējiem arī ir praktiski neiespējami.
Manā jomā – augu ģenētikā, augu fizioloģijā – Latvijā praktiski nav uzņēmēju, kas varētu ko tādu atļauties, jo nepieciešamais ieguldījums no uzņēmēja tiek prasīts ap 30 000 latu trīs gados.
Kopumā pašreizējā situācija jaunajam zinātniekam ir iznīcinoša – sākt savu patstāvīgu pētījumu ir praktiski neiespējami, Latvijas un ES finansējums ir orientēts uz pieredzējušiem zinātniekiem. Zinātnisko institūciju izvērtējumu var veikt atkal un atkal, bet, ja tik un tā nav finansējuma, ko piešķirt pat tiem, kas ir labākie, tad kāda tam jēga? Ārzemju ekspertu viedoklis gan ir nepieciešams, jo Latvija ir pārāk maza, lai izvairītos no objektivitāti traucējošām savstarpējām konkurences vai draudzības attiecībām.”
