Māris Antonevičs: Avīze izplūst žēlabās par Ukrainā karojoša algotņa bēdīgo likteni – esot vainīga Latvijas valsts 27
Pretēji padomjlaiku dzejolītim, kurā darbaļaudis izsaka lielu pateicību partijai (Komunistiskajai, protams) par to, ka pagājusi ziema un pienācis pavasaris, mūsdienās par ierastu lietu kļuvusi valsts vainošana dažādās nebūšanās. Arī tādās, kur lielākā daļa atbildības būtu jāuzņemas pašam vainotājam. Nesen interneta vietnē “Twitter” vairāki asprāši sacentās, kurš izdomās absurdāko iemeslu, par ko vainot valsti. Piemēram: “Atkal gulta nav saklāta? Vaino valsti!” Vai arī: “Sastrīdējies ar sievu? Vaino valsti!”, “Gāž kā no spaiņa, bet lietussargs mājās? Vaino valsti!”
Bet jokus pie malas. Janvārī interneta medijos parādījās ziņa par kādu bojāgājušo Doņeckas “tautas republikas” teroristu algotni no Latvijas. Netika slēpts arī vārds un uzvārds – kāds Radions Kušnirs. Par šo cilvēku internetā atrodama diezgan skopa informācija, bet kaut kas tomēr ir. Pāris bildes, kur viņš sporta zālē demonstrē savu miesu, acīmredzot īsti nespēdams atrast tai izmantojumu. Vienā foto viņš jau ir ķiverē un ar ieroci rokās. Vēl ir kāds dzejolis, ko viņam veltījusi kāda “krievu pasaules” ideju pārņemta dzejniece. Tas arī viss. Vairāk par R. Kušniru noskaidrojusi avīzes “Vesti segodņa” redakcija, kas no tā sataisījusi Dikensa “Olivera Tvista” stila bēdu stāstu par nabadzīgu sētnieces dēlu, kurš tēvu nav redzējis, bet pēc mātes saslimšanas kopā ar brāļiem nokļuvis bērnunamā. Pēc pilngadības sasniegšanas gan saņēmis no pašvaldības mitekli sociālajā namā, taču nav varējis atrast ilgstošu darbu. Iespēja nopelnīt tad laikam bijis iemesls, lai dotos uz Ukrainu piedalīties karadarbībā, jo nekādi ideoloģiski apsvērumi no šā stāsta neizriet. “Vesti” žurnālists gan izvēlējies citu pamatojumu, uz ko norāda raksta nosaukums: “Valstij viņš izrādījās nevajadzīgs!” Brauci uz svešu zemi slepkavot cilvēkus, bet tevi nošāva? Vaino valsti!
Problēma tomēr ir ne tikai žurnālista interpretācijā, jo, lai gan R. Kušnirs par teroristu, visticamāk, nekļuva piespiedu kārtā, tomēr bija kādi, kas viņu atrada, pierunāja un noorganizēja nokļūšanu Austrumukrainā. Lūk, par to gan Latvijas valstij un tās specdienestiem ir tiešākā atbildība. Nojausmas, no kurienes vējš pūš, var rasties, piemēram, papētot viņa draugu un paziņu loku tādās interneta saziņas vietnēs kā “Vkontakte” un “Facebook” – vairākas tur atrodamās personas Drošības policija droši varētu dēvēt par saviem “klientiem”. Jautājums tikai, vai ir izdarīts viss, lai šādi potenciālie kaujinieki nenonāktu Dobasā, bet cietuma kamerā kopā ar vervētājiem.
Tagad par Latvijas interneta portālu “zvaigzni” kļuvis Beness Aijo, kurš izlielījies, cik viegli, bez mazākajiem traucējumiem nokļuvis Ukrainā. Un tas par spīti tam, ka Latvijā puisis apsūdzēts par publisku aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu un tiesa viņam bija liegusi pamest valsti. Kā izrādījās, tā nav problēma.
Tiesa, no drošības iestāžu puses tas var būt arī nežēlīgs aprēķins. Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (Nacionālā apvienība) 18. novembra uzrunā sacīja: “Ukraiņi aizstāv arī mūsu neatkarību, un Latvijas pienākums ir viņus atbalstīt.” Tas, protams, bija domāts ģeopolitiskās kategorijās, taču var izmantot arī primitīvāku pieeju – lai jau tie šaubīgie “krievu pasaules” aizstāvji no Latvijas brauc uz Ukrainu un tur arī paliek. Ukraiņi par viņiem pienācīgi “parūpēsies”, bet mēs izteiksim morālu un politisku atbalstu, kā arī milzīgu pateicību par to, ka viņi cīnās ne tikai savā, bet arī mūsu vietā.
