Nabadzības budžets jeb sadarbībā dzimusi diēta tautai 1
Autors: partijas ” Progresīvie” valdes loceklis Viesturs Kleinbergs.
Pirms pāris nedēļām, 17. oktobrī, arī Latvijā gandrīz nemanāmi tika atzīmēta Starptautiskā nabadzības izskaušanas diena. Eiropas Savienības mājā notika biedrības EAPN-Latvia (Latvijas PretNabadzības tīkls) organizēta diskusija “Nabadzība var skart ikvienu”. Tajā piedalījās Statistikas pārvaldes, Labklājības un Veselības ministriju ierēdņi, kuri klusi, nokārtu galvu uzņēma klātesošo dalībnieku neapmierinātību ar politiķu mazdūšību nabadzības izskaušanas jautājumos.
Politiķu, protams, nebija. Tipiski šai dienai, ka Latvijas politiķi, kā jau ik gadu, bija politkorekti, mēmi klusēja un šo tēmu sabiedriskajā telpā neaktualizēja.
Tas īpaši nepārsteidz, jo valdošie politiķi jau daudzus gadus klaji ignorē to, ka teju puse Latvijas iedzīvotāju dzīvo nabadzībā, uz nabadzības sliekšņa vai ļoti tuvu tam. Tā vien šķiet, ka sabiedriskajā telpā vienīgais, kurš šo jautājumu aktualizē un mēģina pacelt politiskajā dienas kārtībā, ir tiesībsargs Juris Jansons, kurš nu jau aktīvi draud deputātiem ar Satversmes tiesas spriedumiem.
Jā, nabadzības tēma nav “seksīga”, tāpēc labējam politiķim labāk to neskart.
Visiem “sadarbojoties”, netiek pildīti solījumi
Taču zīmīgi, ka tieši šajā Starptautiskajā nabadzības izskaušanas dienā Saeimā izskatīšanai ir nonācis nākamā 2020. gada budžets. Budžets, kuru paši politiķi nosaukuši par “sadarbības budžetu”. Budžets, kurā, visiem “sadarbojoties”, netiek pildīti solījumi pedagogiem un ārstniecības personām (šajā gadījumā pat tiek pārkāpts pašu pieņemts likums) par algas pieaugumu.
Budžets, kurā par prioritāti izvirzītajā veselības aprūpes jomā proporcionāli pret IKP paredzēto līdzekļu apjoms patiesībā samazinās, nevis pieaug. Budžets, kurš nelabo iepriekšējos gados pieļautās nodokļu reformas kļūdas, kas nevis mazina, bet arvien straujāk palielina nevienlīdzību Latvijā, kad turīgākie kļūst vēl turīgāki, bet nabadzīgākie vēl nabagāki – šajā rādītājā drīz ierindosimies pirmajā vietā Eiropā.
Budžets, kurā joprojām minimālā pensija nesasniedz pat 100 EUR mēnesī, kur nu vēl 128 eiro (trūcīgas personas statusu var saņemt personas ar ienākumiem līdz 128 eiro), kas liek ar izstieptu roku doties uz sociālo dienestu pēc palīdzības vairāk nekā 20 000 pensionāru. Un šādi par 2020. gada nabadzības budžeta projektu varētu uzskaitīt ilgi…
Kuram būs jāsavelk josta
Varētu jau “necepties”, jo nav taču vērts. Naudas visam nekad nepietiks, kā teica premjers Krišjānis Kariņš: “Tas nozīmē, ka ir jāatsakās no saldinātiem dzērieniem un kūkām, jāsāk ēst veselīgi un jāvingro.” To viņš savā uzrunā Saeimai it kā attiecina uz valdību, bet patiesībā tie, kuriem tās jostas būs jāsavelk un jāiet “vingrot” (domāts strādāt vēl kādā papildus darbā, lai pabarotu savu ģimeni), būs medmāsas un citi “parastie” cilvēki.
Varētu pieņemt un samierināties, ja jostas pievilktu visi, taču tā nav. Diemžēl gan šī, gan iepriekšējā “tehniskā” budžeta pieņemšanas dēļ nevienlīdzība tikai palielinās un līdz ar to arī netaisnības izjūta. Tagad, pirms mediķu piketa un akcijas “diena bez mediķa”, medijos parādās stāsti par atsevišķu ārstu lielajiem, pat gribētos teikt, grandiozajiem atalgojumiem. Iespējams, tas ir izdevīgi politiķiem, jo tādā veidā mazinās sabiedrības atbalsts protestiem.
Bet varbūt normatīvos vajadzētu paredzēt, ka straujākam algas pieaugumam ir jābūt tieši mazāk atalgotajos sektoros? Jo diez cik taisnīgi nav, ja slimnīcas valdes loceklim ar algu 7 000 eiro to palielina par 1000 eiro, bet medmāsai ar 700 eiro algu – par 100 eiro. Proporcijas atbilstošas, bet vai taisnīgas?
Šāda prakse diemžēl mūsu valstī ir vispārpieņemta un lielākajai sabiedrības daļai acīmredzot arī pieņemama. Arī pensiju indeksācija notiek tāpat, jo ar vienādu stāžu virs 40 gadiem tam pensionāram, kuram pensija ir virs 500 eiro mēnesī, šā gada oktobrī palielināja par 36 eiro, bet tam, kuram pensija ap 100 EUR, pielika nieka 7 eiro.
Un tas notiek situācijā, kad vairāk nekā 50 000 pensionāru saņem pensijas, kas mazākas par 200 eiro. Bet viens, kurš, visticamāk, tikai 1996. gadā veicis lielas iemaksas, var mēnesī saņemt vairāk nekā 19 000.
Redz, tie cilvēki, kuri, lai savilktu galus un pabarotu savu ģimeni, ir izvēlējušies (dažreiz piespiesti) strādāt mikrouzņēmuma nodokļu režīmā, ir slikti, jo pilnībā nepiedalās veselības aprūpes finansēšanā. Taču radīt valstij par 300 miljoniem eiro mazākus ieņēmumus no neiegūtajiem uzņēmuma ienākuma nodokļiem saistībā ar reinvestēto peļņu, kurai, cik man zināms, vienīgi Latvijā (cik neparasti) nav noteikti nekādi ierobežojumi, proti, ja uzņēmējs saka, ka uzņēmuma investīcija ir dārga villa vai Rembranta glezna, lai jau ir, – tas Saeimai un valdībai ir pieņemami. Un šādi piemēri atrodami vēl un vēl…
Atteikšanās no algas pielikuma ir spalvu spodrināšana
Un tad “Nacionālā apvienība”, lai spodrinātu savas spalvas, jau atkal ir gatava atteikties no algas palielinājuma deputātiem. “Dārgie” deputāti, jūsu nodomiem solidarizēties ar tautu varētu noticēt, ja savas algas, atbilstoši likumam, ar koeficientu piesaistītu minimālajai, nevis vidējai algai valstī. Tad, iespējams, tā nabadzības līkne nedaudz izlīdzinātos. Bet nē!
Toties valsts finansējumu partijām gan vajag strauji celt un atkal jau praktiski bez saprātīga ierobežojuma. Nepārprotiet! Es esmu par to, ka partijas ir jāfinansē no valsts budžeta, lai mazinātu to atkarību no sponsoriem, bet ne jau atkal tādā nesamērīgā apmērā.
Man auksti sviedri līst, kad iedomājos, cik troļļu “Saskaņa” varēs noalgot par 800 000 gadā un cik KPV.LV – labus sabiedrisko attiecību speciālistus un reklāmas laukumus par 500 000, lai ar savu populismu atkal cilvēkiem izskalotu smadzenes.
Varbūt tomēr vajadzēja palikt pie Tieslietu ministrijas sākotnējā aprēķina, cik tad vienai partijai vajadzētu gadā līdzekļu, lai savu darbību nodrošinātu. Bija aprēķini, ka kādi 190 000 eiro būtu gana. Nu labi – vēl 100 000 reklāmām.
Es saprotu, ka tuvojas valsts svētki un negribas sev bojāt garastāvoklī, un drīz arī jau Ziemassvētki, kad tik ļoti gribas būt jaukam un piedot visus pāridarījumus.
Taču, kad reiz mēs beigsim vienaldzīgi skatīties uz to, kā par cilvēkiem, kuri grib ar savu darbu godīgi nopelnīt pārtikušu dzīvi savām ģimenēm, vienkārši atklāti ņirgājas?
Pirms vēlēšanām visas partijas solīja nevienlīdzības mazināšanu un godīgu pārvaldību. Ir pagājis gads kopš Saeimas ievēlēšanas, un šajā sastāvā tiek pieņemts jau otrais budžets – nabadzības budžets. Kariņš sola soļot Ziemeļvalstu virzienā, bet darbos valdībā ciniskā vienaldzībā tapusi kārtējā diēta tautai.
