Nabadzība ir ļoti kaitīga mentālajai veselībai. Saruna ar pusaudžu psihoterapeitu Nilu Konstantinovu 25
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs sociālajā tīklā “Twitter” nesen nokļuva viedokļu krustugunīs, kad skeptiski izteicās par pubertātes blokatoriem, ko ārsti mēdz izrakstīt jauniešiem, kam ir dzimumidentitātes problēmas. Kāpēc šādu jauniešu kļūst aizvien vairāk, un kā viņiem palīdzēt? Ko darīt ar “grūti audzināmajiem” pusaudžiem? Kāpēc sabiedrība pēdējā laikā tik asi diskutē par dažādām tēmām un ir tik ļoti sašķēlusies? Par to šajā sarunā.
Jau kovida laikā sabiedrība bija ļoti sašķēlusies, asi konfrontēja par vakcinācijas jautājumiem. Tagad tikpat asi strīdi ir par citām tēmām, piemēram, dzimumidentitātes problēmu risināšanu. Kāpēc esam tik uzvilkti?
N. Konstantinovs: Domāju, ka šī konfrontācijas tieksme augusi jau ilgus gadus, tagad tikai tas sāk izpausties spilgtāk. Bet sācies tas ir vēl pirms kovida, un ne jau tikai Latvijā. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs tas ļoti spilgti izpaudās, jau sākot no vēlēšanām, kurās uzvarēja Donalds Tramps.
Tam ir dažādi iemesli. Viens no tiem: trūkst platformu sakarīgām sarunām. Mēs neradām vietas, kur dažādiem cilvēkiem sakarīgos veidos izpaust savu viedokli.
Piemēram, kovida pandēmijā netika rasts sakarīgs veids, kā viedokļiem izpausties.
Līdz ar to veidojas divas ļoti noslāņojušās puses, kas nevis ieklausās otrā viedoklī, bet mēģina to tikai apkarot, izsvītrot, izņemt to no mediju telpas vispār, tādējādi veidojot asu konfrontāciju. Līdzīgi ir arī ar citām tēmām. Mūsdienās tas rada sliktas blaknes, jo nevar nevienu viedokli izsvītrot – sociālajos tīklos tik un tā satiksies visi viedokļi.
Tā kā trūkst sarunu, tad veidojas konfrontācija.
Kādām būtu jābūt šīm vietām, kur veidotos sakarīgas diskusijas?
Kaut vai masu medijos jāļauj izpausties daudziem un dažādiem viedokļiem. Taču es pats esmu bijis daudzās diskusijās, kur visiem dalībniekiem ir viens un tas pats viedoklis. Realitātē nekāda diskusija nesanāk, kaut tā ir nosaukta. Tāpēc, lasot medijus, mēs reti uzzinām kaut ko jaunu, faktiski jau iepriekš zinām, kādas atbildes intervētie sniegs. Medijos reti parādās konfrontējoši un izaicinoši viedokļi.
Šķiet, medijiem šobrīd ir svarīgāk nevis parādīt daudzveidīgus viedokļus, bet gan pārliecināt sabiedrību par kaut ko. Attiecībā uz karu tas ir saprotams, ka par šo tēmu nav ko daudz diskutēt, bet šī vienpusība medijos parādās ne tikai attiecībā uz karu.
Vēl šo konfrontēšanu soctīklos rada tas, ka mazākums, Latvijas gadījumā tie varētu būt kādi desmit procenti vai pat mazāk, uzspiež sabiedrībai savu dienas kārtību, par ko diskutēt. Šis mazākums ir relatīvi jaunāki cilvēki ar liberāliem uzskatiem, kuriem ir lielāka piekļuve līdzekļiem, resursiem, medijiem, politiskajai videi, un tad ir liela sabiedrības daļa, kam ir pretējs viedoklis, bet viņi nav tik aktīvi sabiedriskajā telpā.
Līdz ar to dienas kārtību un tēmas, ko sabiedrība apspriež, nosaka samērā neliela sabiedrības grupa, kas ir pārliecinoši un mērķtiecīgi aktīva publiskajā vidē, kaut arī pārējiem šīs tēmas nav tās aktuālākās.
Kuras būtu tēmas, kas lielai sabiedrības daļai nav aktuālas, bet tiek pasniegtas kā vienīgā vai lielākā Latvijas problēma?
Piemēram, dzimumu maiņas procedūras. Kaut absolūtam vairākumam sabiedrības tā nav pirmā aktualitāte, tā pēkšņi ieguvusi milzīgu svaru un nozīmi, turklāt diskurss kļuvis ļoti saasināts. Domāju, ka diskusijas par šo tēmu sociālajos tīklos nebūt neatspoguļo sabiedrības reālo situāciju un attieksmi.
Jā, pārsteidz diskusiju apjoms un tonis. Reāli bērnu un jauniešu dzimumidentitātes problēmas skar ļoti mazu sabiedrības daļu, bet daudzi diskutē par šo tēmu tā, it kā būtu personīgi aizskarti.
Sabiedrības reakcija tiešām ir saasināta, bet to varētu skaidrot ar to, ka bērni kā tādi ir ļoti lielai sabiedrības daļai. Un cilvēki domā gan par to, ko par šīm lietām bērniem stāsta, piemēram, skolā, gan par to, ar kādām grūtībām pubertātes laikā saskarsies viņu pašu bērns.
Turklāt Latvijas sabiedrība kopumā ir neiecietīga. Ne tikai pret transpersonām, bet kopumā. Tāpēc jau skolās ir lielas mobinga problēmas, ka sabiedrība ir neiecietīga pret jebkādām dažādībām, kas atšķiras no vairākuma. Neesam vienlīdzīga un iekļaujoša sabiedrība.
Mums vajadzētu būt iecietīgiem, bet tajā pašā laikā tas neatceļ to, ka mums ir tiesības paust kritisku viedokli.
Runājot par dzimumidentitātes jautājumu diskusijām, tā tomēr ir plašāka tēma par to, kā mēs audzinām bērnus vai kādā veidā atbildam uz bērnu un pusaudžu grūtībām. Tas ir būtisks jautājums, un mums jāsaglabā iespēja būt kritiskiem pret viedokļiem, kas nesakrīt ar mūsu pārliecību. Bezkritiska kādas nostājas pieņemšana ilgtermiņā nenāks par labu.
Realitātē ir tā, ka kritiska viedokļa paušanai sekas ir agresīvi uzbrukumi no pretējās nometnes.
Pats to pieredzēju, kad paudu kritisku attieksmi pret 18 gadu vecumu nesasniegušu bērnu bioloģisko dzimumidentitātes maiņu. Piemēram, pret pubertātes blokatoru lietošanu. Uzskatu, ka sabiedrība un bērnu vecāki tiek maldināti, iesakot lietot šos preparātus. Tiek teikts, ka tas dod bērnam laiku padomāt, vai tiešām viņš vēlas mainīt dzimumu.
Taču patiesībā 96 procenti bērnu, kas sāk lietot pubertātes blokatorus, pēcāk izvēlas hormonterapiju, tātad turpina dzimuma maiņu. Neko viņi nav pārdomājuši. Ja neturpina bioloģisko dzimuma maiņu, tad parasti tam ir medicīniski iemesli: organisms nepanes šos preparātus.
Tāpat tiek solīts, ka tā ir atgriezeniska procedūra, ka pubertātes blokatori nerada ilgtermiņa izmaiņas organismā. Man kā psihoterapeitam tas nekādā ziņā nešķiet loģiski, jo zinām, cik ārkārtīgi svarīgs bērna attīstībā ir laiks. To sevišķi labi redzējām pandēmijas laikā, kad bija milzīgas sekas tam, ka bērni pusgadu, gadu bija noturēti izolācijā.
Tātad nevar apgalvot, ka, uz diviem gadiem apturot bērna augšanu, nekādā veidā netiks ietekmēts viņa ķermenis un smadzenes, viņa personības attīstība. Pubertāte vispār ir centrālais notikums cilvēka attīstībā, tāpēc nav pamata uzskatīt, ka tam nebūs sekas.
Tāpēc pat visliberālākās valstis, kā Somija un Zviedrija, sāk ierobežot pubertātes blokatoru izmantošanu, norādot, ka nav drošu datu par to ilgtermiņa ietekmi. Latvijā gan šobrīd to jauniešu skaits, kuri lieto šādus preparātus, nav liels, cik zinu, četri bloķē pubertāti un vienam ir hormonterapija.
Bet kā palīdzēt nepilngadīgajiem, kuri uzskata, ka neatbilst savam bioloģiskajam dzimumam?
Esmu konsultējis aptuveni simt pusaudžu un ģimeņu, kas saskārušās ar šādām problēmām. Neesmu redzējis nevienu gadījumu, ko nevarētu risināt bez ķirurģiskas vai farmaceitiskas iejaukšanās. Bērni ir dažādi, un vajadzības ir dažādas. Ir bērni, kas jūtas daudz labāk, ja vecāki un citi apkārtējie sauc viņu vārdā, ko bērns izvēlējies, ļauj nogriezt matus, valkāt citādas drēbes.
Pētījumi parāda: ja ģimenē ir atbalstoša vide, ja viņu nenosoda un nepazemo, šāds bērns jūtas emocionāli stabili.
Taču tas, kā palīdzēt šādiem bērniem, ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē ir kontraversāla tēma. Ir klīnikas, kas ļoti reklamē dzimuma maiņu. Amerikas Savienotajās Valstīs bijuši pat gadījumi, kad piecus sešus gadus veciem bērniem veic sociālas tranzīcijas. Šobrīd to sāk ierobežot.
Attiecībā uz pubertātes blokatoru un hormonterapijas izmantošanu Anglijā pat bijušas tiesas prāvas, kurās jaunieši, kam 16–17 gadu vecumā bija sākta bioloģiskā tranzīcija, pēc nepilniem desmit gadiem iesūdzēja tiesā ārstus, kas to veikuši. Gan tāpēc, ka viņi bija pārdomājuši un sapratuši, ka tā nav lieta, ko viņiem īstenībā vajadzēja, gan tāpēc, ka šo medikamentu ietekmē bija kļuvuši neauglīgi vai piedzīvojuši citas veselības problēmas.
Britu tiesa novērtēja šo jauniešu prasības par pamatotām, atzīstot arī, ka nepilngadīgs bērns nevar sniegt piekrišanu dzimuma maiņai. Tieši tāpat kā pusaudžiem neļaujam lietot alkoholu, nēsāt ieročus vai bez vecāku piekrišanas taisīt tetovējumus. Pusaudža smadzenes vēl tikai attīstās, viņiem ir grūti prognozēt nākotni, pat to, kādi viņi būs nākotnē.
Saskaņā ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas datiem Latvijā pieaugot bērnu skaits, kam piemīt dzimumidentitātes traucējumi. 2015. gadā bērnu psihiatru redzeslokā nonākuši tikai trīs šādi bērni, bet 2020. gadā jau divdesmit. Kāpēc?
Izskaidrojuma šobrīd nav, un domāju, ka viena izskaidrojuma nekad arī nebūs, jo ceļi, pa kuriem jaunieši nonāk līdz dzimumidentitātes problēmām, ir ļoti dažādi. Piemēram, daļai šo jauniešu ir autiskā spektra problēmas. Autismam raksturīga neapmierinātība un fiziska nepatika pret savu ķermeni.
Bet vai šo pieaugumu nevarētu veicināt arī tagad plašā pieejamā informācija par šo tēmu, kas mudina vairāk domāt par to, kas es patiesībā esmu? Vai arī kāds bara efekts, sekošana autoritātēm? Zinu ģimeni, kuras meitu jau sauc puiša vārdā, un viņas jaunākā māsīca arī sāk domāt, ka varbūt piedzimusi nepareizajā ķermenī. Vai arī tā ir iedzimtība?
Pētījumi neliecina, ka tas varētu iedzimt. Lielākajā daļā gadījumu dzimumidentitātes traucējumi sākas tikai pusaudzībā. Ir gan arī gadījumi, kad dzimumidentitātes traucējumi parādās jau mazotnē, bet tas ir tikai puišiem, un šajos gadījumos ir dažas teorijas, kas saistās ar mātes grūtniecības laiku.
Taču psihiskajā veselībā ir tāda parādība, ko saucam par sociālo lipīgumu.
Ja nonāksim telpā, kur visi jūtas ārkārtīgi depresīvi, mēs arī tā sāksim justies.
Mēs zinām, ka mentālas slimības neizplatās pa gaisu kā vīruss, tomēr zināmā mērā pusaudži viens no otra aplipinās. Tas tāpēc, ka pusaudžiem ļoti svarīga ir grupas identitāte. Līdzīgi kā viņi kļūst par metālistiem, skeiteriem, viņi viens no otra pārņem arī citas lietas.
Piemēram, ir kāda klase, kurā pat četras bioloģiskās meitenes jūtas kā zēni. Sākumā tās bija divas labākās draudzenes, pēc tam pienāca klāt vēl divas klasesbiedrenes. Statistiski tas ir neiespējami, ka vienā klasē varētu būt četri šādi gadījumi.
Tajā pašā laikā es negribētu teikt, ka kādam no šiem pusaudžiem dzimumidentitātes traucējumi ir kaut kāda iedoma: tam apakšā parasti ir reālas identitātes problēmas; bieži vien viņiem ir vēl kādas mentālās veselības problēmas. Ciešanas un grūtības, ar ko šie pusaudži saskaras, ir pavisam reālas, un dzimuma maiņa ir veids, kā viņi mēģina tās risināt.
Kāpēc dzimumidentitātes traucējumi biežāk skar meitenes, par to arī šobrīd nav viena neapstrīdama skaidrojuma. Taču zināms, ka meiteņu pubertāte ir sarežģītāka un viņas jūtīgāk uztver izmaiņas, kas notiek viņu ķermenī.
Arī pašnāvība ir ārkārtīgi lipīga.
Ja kādā skolā pusaudzis jau ir izdarījis pašnāvību, ir ļoti liela iespēja, ka tas notiks atkal.
Šādā skolā ir daudzkārt augstāks risks nekā skolās, kur tas nav noticis.
Vēl viena aktuāla problēma: ko darīt ar tā sauktajiem neērtajiem bērniem. Valdība nesen aizvēra iestādi grūti audzināmiem pusaudžiem, kas atradās Naukšēnos un kur tika konstatēti dažādi pārkāpumi. Esat skeptiski izteicies par darba grupu, kas lemj, ko darīt ar šādiem pusaudžiem.
Skaidrs, ka turpināt strādāt tāpat kā līdz šim Naukšēnos nevarēja. Taču slēgt šo iestādi no Izglītības un zinātnes ministrijas puses bija absolūta bezatbildība. Jā, iestāde nestrādāja labi, bet, ja nav alternatīvas, vajadzēja domāt, kā iestādi uzlabot, nevis palaist agresīvos pusaudžus brīvā vaļā.
Sākt veidot kaut ko no nulles būs daudz grūtāk, nekā uzlabot to, kas ir. Un gandrīz visi tie cilvēki, kas strādā darba grupā, strādāja jau iepriekšējā darba grupā, kas neizdomāja neko citu kā tikai aizslēgt Naukšēnus. Tajā darba grupā ir vairāk nekā 30 cilvēku no visām iespējamām iestādēm, un katrs saka kaut ko savu: viens pauž, ka šādi pusaudži jātur slimnīcā, cits – ka jāatstāj ģimenēs, cits saka vēl kaut ko. Rezultāts no šīs darba grupas tiek gaidīts tikai nākamā gada beigās.
Tātad gadu valsts dzīvos bez jebkāda risinājuma?
Mums ir un būs pusaudži, kas uzvedīsies vardarbīgi, agresīvi, būs pusaudži, kurus nekad nevarēs integrēt parastā skolā. Šie pusaudži rada reālu apdraudējumu: viņi ne tikai zog un laupa, viņi var arī nogalināt. Absolūtā vairumā tie ir pusaudži, kas nāk no ārkārtīgi smagas vides; tā primāri ir sociāla problēma.
Tātad tie pirmkārt ir bērni no nabadzīgām ģimenēm vai ģimenēm, kurās vecākiem ir kādas atkarības?
Gan, gan. Nabadzība vispār ir ļoti kaitīga mentālajai veselībai. Protams, gadās arī, ka bērns no labas ģimenes sāk uzvesties ļoti, ļoti slikti. Tomēr, ja bērnam ir laba ģimene, vecāki meklē risinājumus un šie bērni parasti izkuļas.
Tāpat vienmēr būs bērni, kam mācību vai uzvedības grūtību dēļ skolā vajadzēs īpašu atbalstu.
Taču ir jārada vide, kur gan vardarbīgie pusaudži, gan arī tie, kam skolā ir grūtības, var pilnvērtīgi attīstīties un sasniegt savu potenciālu.
Runājot par bērniem, kas skolā uzvedas vardarbīgi, esat piedāvājis arī savus risinājumus. Piemēram, mobilās psihologu brigādes, kas ierodas skolā, kur ir šāda problēma. Kā šī ideja virzās uz priekšu?
Šobrīd nekā, jo jāgaida, kad apstiprinās jaunu izglītības un zinātnes ministru. Taču šādas brigādes veiksmīgi strādā Igaunijā, kaut kas līdzīgs ieviests arī Lietuvā. Bez tām nevar iztikt, jo nav iespējams katrai skolai nodrošināt psihologu uz pilnu slodzi, turklāt skolu psihologi bieži vairāk koncentrējas uz mācību traucējumu novēršanu, nevis uzvedības problēmām. Šāda brigāde spēj paskatīties uz situāciju no malas, tādējādi labāk pamanot un novēršot riskus.
Saeima, pieņemot grozījumus Izglītības likumā, lēma, ka vardarbīgie skolēni tomēr nav izslēdzami no klātienes mācībām, taču noteica, ka vecākiem skola jāinformē par veselības problēmām, kas var ietekmēt mācību procesu. Kā vērtējat šo normu?
Tā ir muļķīga, jo domāju, ka to tāpat nepildīs. Jo, ja bērnam ir nopietnas mentālās veselības problēmas, skola, to uzzinot, visticamāk, šo bērnu nemaz neuzņems.
Pēc gadījuma, kad Liepājā tika sadurta skolotāja, tieši tas tika uzsvērts, ka skola par meitenes veselības problēmām nezināja. Ja zinātu, visticamāk, neuzņemtu.
Ja tomēr uzņemtu, nav skaidrs, ko skola darītu citādi, ja zinātu par diagnozi.
Tāpēc domāju, ka skolai nav jāzina bērnu mentālās veselības diagnozes, jo vienai un tai pašai diagnozei izpausmes mēdz būt ļoti dažādas. Nav tādu diagnožu, kas kādu automātiski padarītu bīstamu citiem. Bērni var arī izaugt no šīm diagnozēm.
Protams, par Liepājas gadījumu ir jādomā, kas nogāja greizi. Manuprāt, greizi jau bija tas, ka pirms tam meitene ilgstoši bija mājmācībā.
Problēma ir arī tā, ka pusaudžiem ar smagām problēmām nav daudz un labu atbalsta pakalpojumu. Valsts apmaksā psihologus bērniem ar vieglām grūtībām un tad uzreiz ir psihiatriskās slimnīcas, bet nav speciālistu, kas ikdienā ambulatori strādātu ar pusaudžiem, kam ir smagas problēmas.
Valsts nodrošina psihologu ne ilgāk kā trīs mēnešus, taču šādiem pusaudžiem ar to nepietiek, jābūt ilgai sadarbībai. Nepietiek arī ar to, ka viņi aiziet pie psihiatra, kas izraksta zāles! Tas katrā ziņā nav labs veids, kā strādāt ar pusaudžiem. Ir vajadzīgs gan psiholoģisks, gan arī sociāls atbalsts: ne tikai viņiem pašiem, bet arī viņu vecākiem.
Kaut tika atzīts, ka arī ilgās attālinātās mācības kovida dēļ atstājušas iespaidu uz daudzu jauniešu mentālo veselību un sekmēm, arī tas, šķiet, nekādā veidā netiek risināts.
Tā izskatās. Tas varētu būt saistīts arī ar samilzušajām problēmām izglītības sistēmā kopumā. Proti, ja jābaidās, ka nebūs vispār skolotāju, tad nav iespēju domāt par to, kā jūtas skolēni. Tomēr citās valstīs par kovida sekām domā vairāk, un tur novēro būtiskas izmaiņas gan skolēnu sekmēs, gan uzvedībā.
Ja risinājumu nebūs, tas nebūs godīgi pret bērniem, kas tikuši traumēti. Vasarā sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministriju un projektu “Pumpurs” organizējām nometni, kurā jauniešiem atkal mācīties būt kopā ar citiem, taču ar vienu nometni nepietiek, bet nav dzirdēts, ka ministrijai būtu plāns tās turpināt. Protams, var organizēt privāti, bet tad izmaksas ir uz vecāku pleciem.
Skaidrs, ka daļa jauniešu tiks galā paši, bet būs arī tādi, kuri kovida laika izolācijas dēļ nesasniegs savu maksimumu mācībās, tālākajā karjerā un dzīvē kā tādā.
Nevarētu gan teikt, ka valstij nav naudas pusaudžu mentālajai veselībai. Ir miljonus vērta programma, lai novērstu riskus, ko uz veselību atstāj tehnoloģiju lietošana, kā arī citas. Jautājums, vai šīs programmas dod atdevi.
