Kāpēc NA nevēlas uzņemties iekšlietu grožus? Saruna ar Dzintaru Rasnaču 14
Ar Nacionālās apvienības Saeimas deputātu Dzintaru Rasnaču sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Neliela atkāpe, lai paskaidrotu, kāpēc vēlējāmies runāt tieši ar jums. Kā zināms, šā gada pavasarī notika Krimas pievienošana Krievijai, ko Latvijā īpaši aktīvi atbalstīja partija “Krievu savienība”. Atbalsts nebija tikai vārdos, bet arī darbos – sadarbības līgums ar vadošo Krimas partiju, dažādi braucieni un paziņojumi. To pavadīja arī apgalvojumi krievvalodīgajā presē, ka vairākums Latvijā dzīvojošo krievu atbalstot Krievijas politiskās darbības Ukrainā. Redakciju interesēja, kā uz šiem notikumiem reaģēs valdība un vispirms, protams, tās ministrijas, uz kurām tas tiešā veidā attiecas, – Ārlietu un Iekšlietu. Ārlietu ministrs paskaidroja, ka, viņaprāt, tam nevajadzētu pievērst uzmanību. Iekšlietu ministrs nedarīja neko, un arī viņa viedokli mums uzzināt neizdevās, jo pieteiktajai intervijai Kozlovska kungs neatsaucās ilgstošās aizņemtības dēļ. Kā vēlāk uzzinājām, kritiska attieksme pret iekšlietu ministra darbību ir arī Nacionālajai apvienībai, par ko intervijā avīzei pavēstīja jūsu kolēģe Ināra Mūrniece. Viņa toreiz arī sacīja, ka Kozlovskim nevajadzētu palikt amatā un NA būšot savs kandidāts. Kā vēlāk noskaidrojās, šis kandidāts esat jūs, Rasnača kungs! Šobrīd tiek veidota jauna valdība, un it kā būtu īstais brīdis kaut ko mainīt, taču Iekšlietu ministrija sarunās pat netiek pieminēta. Kā tā? Vai partija mainījusi savu nostāju vai varbūt Ināra Mūrniece bija izteikusies neapdomīgi?
– Par iespējamajiem ministru kandidātiem Nacionālā apvienība informēja gan pirms 11., gan pirms 12. Saeimas vēlēšanām, un tā ir taisnība – abas reizes es tiku nosaukts kā iekšlietu ministra kandidāts. Es arī būtu gatavs uzņemties šos pienākumus, taču te būtu jārunā par partijas prioritātēm. Mums noteikti ir interese turpināt darbu tajās jomās, kuras partijas pārstāvji vadījuši līdz šim un kur jau ir iestrādes. Tā vispirms ir Kultūras ministrija, Tieslietu ministrija, kā arī Vides un reģionālās attīstības ministrija. NA, protams, būtu visas tiesības prasīt Iekšlietu ministriju, taču tad kādu no iepriekšminētajām ministrijām, visticamāk, nāktos atdot koalīcijas partneriem. Saeimas vēlēšanās NA gan palielinājusi ietekmi, taču būsim godīgi: mūsu “muskuļi” – 17 deputātu vietas parlamentā – vēl nav tik lieli, lai spēlētu vadošo lomu valdības veidošanas sarunās.
Tas gan nenozīmē, ka mums būtu jāklusē par tiem jautājumiem, kas mūs neapmierina Iekšlietu ministrijas darbībā. Es domāju, ka ir pilnīgi nepieņemama ministra izvairīšanās no plašsaziņas līdzekļiem, ko Rihards Kozlovskis šos gadus ir veikli piekopis. To var ļoti vienkārši mainīt – Ministru kabineta iekārtas likumā jāieraksta tā pati norma, kas Saeimas deputātu ētikas kodeksā – ministram jābūt atsaucīgam attieksmē pret sabiedrību un plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem. Ja kāds ministrs to nepildītu, atbildību varētu prasīt no premjera.
Arī runājot par Krimas notikumiem un to atbalsīm Latvijā, domāju, ka ministra rīcība noteikti varētu būt aktīvāka. Iesākumā būtu nepieciešams plašāks vērtējums: gan par plašsaziņas līdzekļiem – vai tajos nav saskatāma kara propaganda, gan par Krievijas “tautiešu” organizācijām, arī par amatpersonām. Ja būtu šāds vērtējums, varētu lemt par tālāko rīcību, ieskaitot ierobežošanu vai pat darbības aizliegšanu. Domāju, ka, salīdzinot ar situāciju vēl pirms dažiem gadiem, šobrīd ar Kremļa politikas atmaskošanu Latvijā veicas daudz labāk. Mums, piemēram, ir Anda Kudora vadītais Austrumeiropas politikas pētījumu centrs, kas saņēmis arī valsts finansējumu.
