Svētku gājiens – ar gavilēm, trāpīgām uzrunām un 3,6 km ātrumu stundā 1
Piedaloties 45 000 dalībnieku, kas pārstāvēja 1902 kolektīvus, XXVI Vispārējo latviešu dziesmu un XVI Deju svētku gājiens vakar izvērtās patiešām grandiozs. Ziedēja rozes un madaras meitu vainagos, vējā plīvoja kuplie brunči, acis priecēja lepnie un staltie puiši un vīri tautastērpos, skatītāji no sirds uzgavilēja kā dancotājiem, kuri daļu no 1,8 kilometru garā ceļa veica raitā deju solī, tā koriem, kuri uzrāva tādus lustīgus meldiņus kā “Bēdu, manu lielu bēdu, es par bēdu nebēdāju!”.
Ar Latvijas valsts himnu “Dievs, svētī Latviju!” un valsts augstāko amatpersonu sveicieniem dalībniekiem un skatītājiem gājiens sākās pie Brīvības pieminekļa, turpinājās pa Brīvības ielu un noslēdzās īpašā svētku dalībniekiem izveidotā kvartālā Skonto stadionā.
Amatpersonu uzrunas bija trāpīgas un spēka rituālā iederīgas. Valsts prezidents Raimonds Vējonis sacīja, ka caur laikiem un paaudzēm Latvija nesusi tai pašu dārgāko – dziesmu, deju un brīvību: “No biedrībām un koriem reiz sapulcējās tauta, un ar pirmo Dziesmu svētku gājienu uz savu valsti devās nācija.”
Arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece atgādināja, ka neatkarīga Latvija dibināta ar dziesmu un ar to valsts atguva arī brīvību. “Dziesma mūs vienmēr turējusi kopā visos laikos, devusi spēku un rādījusi ceļu rītdienā. Dziesma bija mūsu vairogs padomju okupācijas laikā, kad izrādījām pretestību svešai varai. Ar dziesmu nodevām savu garīgo mantojumu mūsu bērniem un bērnu bērniem, un ir skaidrs, ka mūžu mūžos būs dziesma un mūžu mūžos būs Latvija.” Lai līksmas sirdis, gaišas domas un stingra mugura! – vēlēja kultūras ministre Dace Melbārde. “Lai darām dižus Dziesmu svētkus, un tie darīs dižus mūs. Lai darām dižu mūsu Latviju, un tā darīs dižus mūs.” Valsts augstākās amatpersonas kopā ar virsdiriģentiem, Goda virsdiriģentiem, deju virsvadītājiem un Goda virsvadītājiem devās gājiena priekšgalā, lai ieņemtu vietas goda tribīnē Stabu ielā pirms Skonto stadiona, no kurienes sveica visus kolektīvus.
Gājienā pirmie devās vidzemnieki, sekoja kurzemnieki, tad Zemgales, Sēlijas un Latgales brašākie dziedātāji, dancotāji, pūtēju orķestru un folkloras kopu, un amatierteātru dalībnieki. Jau pašā vakarā gājienam pievienojās diasporas deju kopas un kori un visbeidzot – Rīgas kolektīvi.
Atbilstīgi koordinatora Reiņa Druvieša aprēķiniem, ar ātrumu 3,6 km stundā, 1,8 kilometrus ikviens veica pusstundā. Tie dalībnieki, kuri atbildīgi par diviem vai vairākiem kolektīviem dažādās Latvijas vietās, arī gājiena maršrutā devās divreiz. Viņu vidū – arī mūsu kolēģis, “Latvijas Mediju” grāmatvedis Andis Lēnmanis, kurš Carnikavas novadā vada vidējās paaudzes deju kolektīvu “Arnika” un vecākās paaudzes deju kolektīvu “Tacis”. Otro reizi viņš gāja kopā ar Limbažu novadu, kurā Andrim ir četrkārtīgs “Jampadracis” – B, C, D un F grupas. Vēl Andis māca mazos dejotājus no 1. līdz 12. klasei. To visu var pagūt, ja dzīvo ritmā: dienā – darbs, katru vakaru un brīvdienās – otrs darbs. “Bērni aug, dejo un dzied,” priecājas Andis. “Un, ja bērni dzied un dejo, tad būs arī pieaugušo svētki!” Viņaprāt, labi, ka repertuārā atkal ir Alfrēda Spuras “Rīga dimd” – to redzēsim gan stadionā, gan Mežaparkā Noslēguma koncertā.
“Igaunija! Igaunija!” – skatītāji uzgavilē brīdī, kad garām iet dejotāji no Veclaicenes. Jā, tie ir igauņu dancotāji no Hānjas ciemata, kuri savulaik nosprieduši – gribētos izbaudīt latviešu Dziesmu un deju svētkus! Bet kā to izdarīt, ja biļetes vienmēr grūti dabūt? Jādejo pašiem! Sākumā šī doma šķitusi joks. Bet tad ar Veclaicenes tautas nama vadītājas Maijas Rozītes ziņu “pierakstījušies” kā šī pagasta dancotāji, iemācījušies repertuāru, uzšuvuši tērpus, piedalījušies skatēs un – sapnis īstenojies. Dejotājs Aigars Tūsiss man saka, ka Latvijā negaidījuši tik lielu ievērību. “Nākamgad Igaunijas svētkos piedalīsimies kā dejotāji no Latvijas!” viņš smej.
“Esam atbraukuši ar saulainu noskaņojumu, jo Liepājā, no kurienes šorīt izbraucām pulksten astoņos, spīdēja saule,” saka Liepājas folkloras kopas “Vēlava” dalībniece Velga Lāce. Sēlijas kolektīvu vidū – Jaunjelgavas deju kolektīvs “Kodoliņš”, kam šie jau desmitie svētki, un pirms trim gadiem nodibinātais “Kodols”, kam – pirmie.
Kupls ir diasporas dziedātāju, dejotāju un folkloristu pulks – no ASV, Austrālijas, Austrijas, Brazīlijas, Krievijas, Vācijas, Zviedrijas, Ukrainas un daudzām citām pasaules malām. Luksemburgas kora “Meluzīna” dziedātāja Valda Liepiņa uz jautājumu, par ko visvairāk šodien domā, teic: “Ejot gājienā, prātā ienāca spēcīgas atmiņas par 1990. gada svētkiem, kad pirmo reizi trimdas latviešiem bija iespēja dziedāt lielajā svētku kopkorī. Tas bija fantastiski. Šie Dziesmu svētki, kas notiek tieši mūsu valsts simtgadē, ir īpaši, un šoreiz mūsu arī ir daudz vairāk. Gājienā eju ar īpaši gaišu un cerīgu noskaņojumu. Domāju, katram dalībniekam gribas savas kopas un savas valsts kultūru parādīt no labākās puses, taču pāri visam gribas, lai mūsu tautas pārstāvji Saeimā un valdībā novērtētu tautas lielo spēku, gaišumu un apgarotību. Un tieši no tā smeltos ne tikai spēku, bet gan gaišumu un tīru dvēseli, ejot uz vēlēšanām simtgadē. Jo ārpus Dziesmu svētkiem tieši šī gaišuma, tīras dvēseles, patiesuma un darītgribēšanas mums šobrīd tik ļoti trūkst. Vēlēšanas nav mazāk svarīgas kā šie Dziesmu svētki! Šodien, ejot gājienā, piedomāju arī pie tā, lai 6. oktobrī mūs vienotu tikpat gaišas, pozitīvas un vienotas domas un ieceres.”
