Mūžsenā kārdinājuma slazdā. Recenzija par izrādi „Vecās dāmas vizīte” Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī 2
Autors: Maija Svarinska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra izrādes “Vecās dāmas vizīte” darbība izstrādāta gandrīz perfekti, tomēr traģiskā kauna izjūta netiek akcentēta.
Šajās dienās Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī notika šveiciešu dramaturga Frīdriha Dirrenmata (1921–1990) lugas “Vecās dāmas vizīte” pirmizrāde. Tās autora vārds ir plaši pazīstams mākslas pasaulē: viņš ir ne tikai populāru dramaturģisko darbu, piemēram, “Romuls Lielais”, “Fiziķi” un “Vecās dāmas vizīte”, autors, bet arī rakstījis romānus, esejas, strādājis par režisoru un dzīves pēdējos gados nodarbojies ar glezniecību. Vēl piebildīšu, ka viņa lugas joprojām tiek iestudētas daudzu pasaules valstu teātros, arī Latvijā, kur šī pati luga tikusi uzvesta 2016. gadā Liepājas teātrī.
Zīmīgi, ka F. Dirrenmata slavenākajām lugām ir raksturīga groteska, kas žanra ziņā būtībā ir traģifarss. Ne jau nejauši viņa darbus bieži salīdzina ar absurda drāmu. Bet pats autors savus daiļdarbus mēdza dēvēt par traģiskām komēdijām, apgalvodams, ka, rakstot par drūmām un skarbām lietām, tā sakot, grieķu nevainīgo kori aizstājot ar vainīgo kori, var veiksmīgāk izdibināt cilvēka patieso būtību, rādīt pasauli tādu, kāda tā ir.
Lugu “Vecās dāmas vizīte” M. Čehova Rīgas krievu teātrī iestudējusi Indra Roga – režisore, ar kuru “Latvijas Avīzes” lasītāji, manuprāt, nav īpaši jāiepazīstina. Viņa ir viena no patiesi ievērojamām un interesantām mūsu māksliniecēm, kas ražīgi strādājusi Nacionālajā teātrī, bet nu jau ilgāku laiku intensīvi darbojas Valmieras teātrī, kas tagad, kā zināms, plūc laurus.
I. Rogas izrādēm raksturīga sarežģīta struktūra, jo paralēli galvenajai darbības līnijai viņa savērpj sazarotu attiecību tīklu, kas veido fonu un vienlaikus raksturo laikmetu un vidi. Šādā stilā tapusi arī šī F. Dirrenmata lugas izrāde, konkrētāk sakot, režisore tiekusies darbības attīstības gaitā sasniegt kulmināciju īstajam traģifarsam. Cilvēka dzīves traģifarsam, kas raksturīgs itin visām paaudzēm, jo nav atrisināts šī konflikta pamatu pamats – naudas vilkme.
Bet aizsākas izrāde, tā sakot, ar totālas nabadzības pieteikumu. Mūsu priekšā pelēka sāniski sagāzusies sena cietokšņa siena, gluži kā Liepājas kara ostas fragments. Tāds kā draudīgs trūkuma vai galējas noplicinātības tēls, ko radījis scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis. Principiāli, ka šis itin kā kritienā sasvēries mūris vienlaikus ir arī lieliska skatuviskās darbības vieta: personāžs te var gan parādīties, gan nozust, bet, ja vajag, var arī uzdejot.
Tomēr dejas, kuru ir daudz, galvenokārt notiek skatuves viducī. Horeogrāfe Inga Raudinga izrādi apveltījusi ar bagātīgu deju izlasi, kuras iespaidīgumu veicina arī komponista Kārļa Lāča vērienīgais dziesmu klāsts, vizuālās saspēles azarts un tērpu kaleidoskops, ko radījusi kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone. Ja vēl piebildīšu, ka izrādē piedalās 28 dalībnieki – gan aktieri, gan koristi, gan muzikanti, gan bērni –, droši vien piekritīsiet, ka šis fakts jau vien liecina par izrādes režisores ieceres mērogu.
Jā, Indra Roga analogi dramaturga idejai uzvedusi izrādi, kas diemžēl tā vai citādi ir mūždien aktuāla. Naudas dēļ cilvēks ir spējīgs uz jebkuru nodevību. Uzsvēršu, ka šīs tēmas sižets ir ļoti vienkāršs. Meitene, ko jaunībā nodevis mīļotais vīrietis, kļuvusi par miljardieri, atgriežas dzimtajā mazpilsētā, lai tās iedzīvotājus apdāvinātu ar miljoniem un tādējādi panāktu, ka viņi publiski soda, tas ir, nogalina to, kuru kādreiz mīlējusi. Citiem vārdiem, ieved viņus kārdināšanā, liekot saradoties ar ļauno. Nevēlos sīkāk analizēt notikumus un iedziļināties sižetā. Jāredz pašiem.
Tādēļ, ka darbība izstrādāta gandrīz perfekti, ļaujot tajā kaut vai tikai uz īsu brīdi pazibēt dažādos gadsimtos pazīstamām personām, piemēram, Einšteinam (interesanti, vai viņam arī bijušas naudas problēmas). Manuprāt, svarīgi akcentēt, ka tēlotāju ansamblis strādā patiešām iedvesmīgi. Reizēm skatiens neviļus gluži vai iestrēgst kādā diezgan otršķirīgā personā, jo aktieri no tiesas rada tēlus, kuros gribas ieskatīties un ar interesi novērtēt to satvaru.
Bet galvenā uzmanība, protams, pievērsta vadošām lomām. Visas aprakstīt pat nevaru, to tiešām ir daudz. Piemēram, Aleksandrs Maļikovs, kas izteiksmīgi spēlē ārstu. Atceros, kā šis aktieris mani apbūra izrādē “Hamlets”, kur radīja mūsdienu pasaulē apbrīnojami atpazīstamu tēlu.
Vai, teiksim, pieaicinātais latviešu aktieris Mārtiņš Upenieks, kas atveido savdabīgu skolotāja tēlu. Tikpat iespaidīgs ir gan Anatolija Fečina mācītājs, gan Jevgeņija Čerkesa policists. Ne mazāk interesanta ir arī Alfrēda Illa sieva, ko ataino Alla Sigova. Nē, šis mans uzskatījums neder. Nav vāju, paviršu aktierdarbu, ir tik tiešām saturīgi tēli.
Dabiski, ka līdzīgus komplimentus man gribas izteikt arī galveno lomu atveidotājiem. Domāju, ka pirmām kārtām tos pelnījusi Dana Bjorka – ļoti talantīga aktrise, kas šajā izrādē spēlē bijušo jaunavu Klāru, kas tagad ir miljardiere Klāra Cahanasjana. Taču šoreiz vēlos uzsvērt ne tikai viņas apdāvinātību, bet jo īpaši to, ka viņa ir personība.
Ne jau nejauši viņa vada teātri, un ne jau nejauši Čehova teātris ir izmainījies savā būtībā, kļūdams par Eiropas teātri, kam nav šķēršļu, lai attīstītu pilnasinīgu eiropeisku kultūru, kurā nebūt nav tik svarīgi, vai par pamatu izvēlēta krievu vai latviešu, vai kādas citas valsts autora luga. Tādēļ tagad arī latviešu šajā teātrī ir daudz. Tomēr žēl, ja tas atbaida tos, kas sevi uzskata par putinistu krievijas patriotiem.
Galvenais D. Bjorkas partneris šajā izrādē ir Rodions Kuzmins. Viņa Ills ir tas pats vīrietis, kas jaunības gados nodevis Klāru, bet tagad apjauš nāves draudus. Psiholoģiski smalki un pārliecinoši aktieris izdzīvo Illa likteni, atainodams vīrieti, kurš nebūt ne uzreiz aptver, kādēļ šeit īsti ir ieradusies Klāra, bet sapratis pieliek visas pūles, lai nepieļautu viņas nodoma īstenošanos.
Toties Klāras iecere sakņojas pārliecībā, ka vietējie iedzīvotāji, saņēmuši miljonus, piekritīs un izpildīs viņas pieprasīto sodu. Iznākumā ļaužu savstarpējais cīniņš starp alkām būt bagātiem un vienlaikus pasargāt draugu no nāves beidzas ar divām uzvarām. Ills, pārdzīvojis iekšējo divkauju pats ar sevi, piekrīt samierināties ar nāves spriedumu. Bet otra uzvara gribot negribot paliek iedzīvotāju ziņā: ja reiz pats piekritis, tad tur vairs neko nevar līdzēt – nauda ir mūsējā.
Gudra luga. Turklāt, kā jau teicu, tiek spēlēta ar iedvesmu. Tomēr nevaru nepiebilst, ka man izrādē pietrūka traģēdijas. Režisore I. Roga, manuprāt, mazliet pārspīlējusi farsa lietojumu, situācijas traģismu dāsni atšķaidot ar deju un dziesmu brašulību. Tādējādi notiekošā traģiskā puse ir palikusi ēnā. Aktieris R. Kuzmins lieliski satvēris šo traģisma stīgu. Bet kāpēc skatītājiem netiek dota iespēja iedziļināties šajā izrādes tēmā? Varbūt tādēļ, ka netiek akcentēta traģiskā kauna izjūta, jo, uzlūkojot ar naudu piebāzto maku, mūsos allaž sāk kņudēt tik pazīstamā labsajūta.
UZZIŅA
Frīdrihs Dirrenmats, “Vecās dāmas vizīte”, iestudējums Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī
Režisore: Indra Roga, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, horeogrāfe Inga Raudinga, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, tulkotājs Nikolajs Otens un Ludmila Čornaja, izrādes vadītāja Inga Grams.
Lomās: Dana Bjorka, Ivans Streļcovs, Oļegs Teterins, Mariano Cronopio, Mihails Širjajevs, Vadims Grosmans, Rodions Kuzmins, Jeļena Sigova , Nataļja Smirnova , Ņikita Osipovs, Volodimirs Gorislavecs u. c.
Nākamā izrāde: 13. janvārī.
