“Mūziku izvēlas, ja bez tās nevar dzīvot, pārliecības dēļ!” Saruna ar budzinieku Tāli Gžibovski 0
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
21. jūlijā, sākās viens no vērienīgākajiem džeza mūzikas festivāliem Latvijā – “Saulkrasti Jazz”, kas vairāk nekā divdesmit piecas vasaras ar labas mūzikas noskaņu rada īpašu gaisotni pilsētvidē. Festivāla muzikālo saturu kopš pirmsākumiem veido arī viens no atpazīstamākajiem Latvijas bundziniekiem, Rīgas Doma kora skolas džeza mūzikas programmas vadītājs, Mūzikas akadēmijas docents Tālis Gžibovskis. Viņš pajoko, ka tagad pats spēlējot tikai par lielu naudu vai arī kopā ar kolēģiem, kuriem nevar atteikt.
Bostona, Losandželosa, Londona, Ņujorka, Rietumeiropa, Nīderlande, Igaunija, Latvija…, “Latvian Blues Band”, “Citi zēni”… Ar šādu pilsētu un valstu uzskaitījumu, iestarpinot pa zināmai mūzikas grupai, Tālis Gžibovskis, apstājoties pie sienas ar jauniešu fotoattēliem Rīgas Doma kora skolas Džeza nodaļā, aši uzbur priekšstatu par skolas absolventu tālākām gaitām.
Un ko atbildēt pretargumentam, ka par mūsu valsts naudu izskolotie spēlē citur un citiem pasaulē? Ka daudzi, izstudējuši ārzemēs, atgriežas Latvijā kā sava aroda meistari un lieliski pedagogi! Jautājums, pie kāda mūzikas pedagoga jūs vēlētos sūtīt mācīties savu bērnu – ar mazpilsētas vai pasaules pieredzi?
Tikmēr man tiek piedāvāts uzmest metamos kauliņus, un jau pēc brīža dzirdu: ņemiet trīspadsmito kociņu pāri no stenda augšas, lai demonstrētu mazo bungu solo… Aha! Lūk, kā es izvilktu eksāmena biļeti, ja būtu Gžibovska audzēkne. Starp citu, bungu komplekti ir mūziķa paša personiskais īpašums, tāpat kā varena bungu šķīvju kolekcija, bet pie sienas apskatāmi dāvinātie. Katram no tiem ir savs stāsts.
Uz viena, piemēram, lasāms “Paldies bundziniekam”. Tas ir Ivara Godmaņa šķīvis ar viņa parakstu. Bet bungas grupā “Mazie brāļi” spēlējis arī eksprezidents Valdis Zatlers. Un vēl kolekcijā ir šķīvis, ko Gžibovskim dāvinājis ekstra klases blūza monstrs no ASV B.B. Kings. Īpašs ir arī dāvinājums – bungu šķīvis no Volfganga Hafnera, kurš tāpat kā Mihaels Kitners, abi – vairākkārtēji “Saulkrasti Jazz” viesmākslinieki, bundzinieki no Vācijas, tagad jau ir Tāļa draugi…
Nesen Rīgas Doma dārzā džeza draugi drūzmējās, lai redzētu un dzirdētu slaveno bundzinieku Billiju Kobhemu. Taču man nāk prātā, ka pirmoreiz Latvijā Kobhems viesojās kādā no Saulkrastu festivāliem…
Jā, tas bija viens no tiem sapņiem, par kuru līdz pēdējam brīdim domāju, ka to nav iespējams piepildīt, jo mēs mitinājāmies uz dažādām planētām, un biļetes uz turieni vēl nebija sāktas drukāt. Šīs zvaigznes uzstāšanās Saulkrastos man bija viens no emocionālākajiem pārdzīvojumiem, kas pieredzēts festivāla pastāvēšanas laikā.
“Saulkrasti Jazz” nemainīga vizītkarte aizvien bija un, cerams, arī būs īpašā vēlme uzaicināt uz Latviju tieši sitaminstrumentu lielmeistarus. Katrā ziņā aizvien esam centušies sarūpēt atklāsmes prieku mūsu valsts džeza mūzikas gardēžiem.
Kādi vēl būs šīs vasaras festivāla spilgtākie akcenti?
Sakarā ar novadu reģionālo reformu mums nākusi klāt vēl viena brīvdabas estrāde – Pabažos.
Arī šovasar notiks “Baltijas bundzinieku līga”. Konkurss, kurā tiek noskaidrots spēcīgākais jaunais bundzinieks Baltijā. No Lietuvas, Igaunijas un Latvijas – pa diviem jauniešiem no katras valsts – pēc iepriekšējas atlases ierodas jaunieši vecumā līdz divdesmit pieciem gadiem un cīnās par galveno balvu, kas ir vai nu brauciens uz meistarklasēm Amerikā, vai arī tūkstoš eiro balva pirmās vietas ieguvējam.
Saulkrastu festivāls pieļauj ļoti plašu amplitūdu mūzikas izteiksmē. Dzirdēsim bigbendu “Mirage Jazz Orchestra”, kura vadību no leģendārā trompetista Gunāra Rozenberga pārņēmis trombonists Lauris Amantovs, kas izveidojies par nopietnu mākslinieku Latvijas džeza laukā.
Pēdējā festivāla diena būs visizvērstākā. Šādā sarīkojumā, protams, neiztikt bez bigbenda, jo bigbenda ēra ļoti spilgti raksturo vienu no lielākajiem džeza vēstures attīstības posmiem. To pārstāvēs Kauņas bigbends, kopā ar lietuviešu džeza dziedātāju Lauru Budreckīti sniedzot īpašu veltījumu Ellai Ficdžeraldai.
Un vēl krāšņajā noslēguma koncertā mūsu Andra Veismaņa vadītais Vidzemes kamerorķestris džeza un flamenko mūzikas žanros muzicēs kopā ar spāņu kvartetu un vienu no spožākajiem un izteiksmīgākajiem savas paaudzes saksofonistiem Kiko Berengveru. Festivāla vēsturē tik grandiozs notikums, ka simfoniskais orķestris spēlē kopā ar džeza mūziķiem, tiks piedzīvots pirmo reizi.
Jūs pats esat no Aknīstes…
Jā, dzimis sēlis.
Kā nākas, ka no visām skaistajām Latvijas pilsētām pie jūras par festivāla norises vietu savulaik kļuva tieši Saulkrasti?
Bet kāpēc lai tie nebūtu Saulkrasti? Turklāt mans kolēģis, festivāla direktors Raimonds Kalniņš dzīvo Saulkrastos. Sākām trijatā – Raimonds Kalniņš, Māris Briežkalns un es. Dažādu apstākļu dēļ Māris vēlāk sāka veidot savus muzikālos projektus (tagad rīko festivālu “Rīgas ritmi”. – Aut. piez.).
Saulkrastos sākām no nulles, nevienam no mums nebija mūzikas menedžera izglītības, viss izgrauzts caur pašu kļūdām, pašu necerētām veiksmēm, pašu lieliem rūgtumiem un gana nopietnu aizņēmumu maksāšanu, jo nevienam neesam gribējuši palikt parādā. Jebkurā gadījumā šis festivāls nav bizness, tas ir mūsu vaļasprieks un arī zināmā mērā misija.
Interesanti, ka divus no lielākajiem džeza un populārās mūzikas festivāliem – “Saulkrasti Jazz” un “Rīgas ritmi” – rīko sitaminstrumentālisti, pie kuriem pieder arī Māris Briežkalns?
Un mūsu festivāla direktors Raimonds Kalniņš arī! Var jau teikt, ka bundziniekiem ir mazliet savādāka psiholoģija. Varbūt arī lielāka drosme uzņemties atbildību un iniciatīvu. Bundzinieki atļaujas vairāk riskēt, nebaidoties no pragmatiskā – kas man par to būs? Un daudzu gadu desmitu laikā man izveidojies priekšstats, ka dažādu specialitāšu mūziķu vidū bundzinieki, vienalga – “klasiķi” vai populārās mūzikas spēlētāji, ir savā starpā draudzīgāki, bez nevajadzīgas skaudības.
Varbūt sava nozīme te tam, ka bundzinieki orķestrī sēž vairāk aizmugurē…
Labs vērojums – jo tālāk no skatuves priekšas sēdi, jo normālāks cilvēks esi (iesmejas). Arī festivāls radās kā bundzinieku nometne. Bija divdesmit pieci skolēni un mēs, trīs vīri, kas dažas dienas dalījāmies savos iespaidos un varēšanā.
Ap festivāla dibināšanas laiku sākās arī džeza mūzikas izglītības attīstība Latvijā.
Jā, Rīgas Doma kora skolā kopš tās dibināšanas 2005. gadā joprojām vienīgajā ir “tīra” džeza nodaļa. Pārējās draudzīgajās vai līdzīgajās apgūst vai nu mūsdienu ritmisko mūziku, vai mūsdienu mūziku un vēl kaut ko. Nihilistiskāk izsakoties, to var saprast no komercviedokļa.
Bet džezs ir improvizatoriskās mūzikas gramatika. Un pareizi ielikti pamati dod iespēju izpausties jebkurā citā populārās mūzikas žanrā. Gandrīz visi Rīgas Doma kora skolas absolventi – un šajos gados viņu ir 87 – absolūti lielākā daļa no viņiem piedalījušies mūsu festivāla nometnēs jeb meistarklasēs ar pasaulslaveniem mūziķiem.
Runājot par rezultātu, man gribētos ticēt, ka viena daļa jaunatnes kļuvusi krietni prasīgāka pret to, kāda mūzika apkārt skan un kā tā tiek spēlēta. Ja man kādreiz pajautā: nu kam vispār vajadzīga tāda izglītība populārajā mūzikā? – es atjokojot atbildu: lai vismaz Eirovīzija būtu kvalitatīvāka.
Šķiet, ka mūsu “Citi zēni” bija gana jaudīgi un iespaidīgi…
Par viņu neiekļūšanu finālā nav ko īpaši saskumt, jo tik liela daļa politikas kā Eirovīzijā nez vai ir kādā citā sarīkojumā. Ja piecas valstis finālā iekļautas automātiski, ārpus konkursa, tad komentāri laikam lieki.
Kāpēc jūs pats mīlat džezu?
Atšķirībā no visiem pārējiem stiliem džezā milzu loma ir improvizācijai. Tu vari būt klāt mūzikas brīnuma rašanās mirklī. Džezā nevari zināt ne to, kā konkrētā frāze skanēs pirmajā un kur nu vēl divdesmit pirmajā koncertā. Jā, ir partitūras rāmji, kuros jāiekļaujas, taču, kā viss notiek “iekšienē”, to nemaz nevar tik vienkārši izstāstīt. Bet izpildījuma brīvībai apakšā ir gadiem ilgs, milzīgs darbs, lai tu spētu jebkurā brīdī atvērties un ļauties improvizācijas valdzinājumam un burvībai.
Ir pasaulē atzīti džeza lielmeistari, kas to spēj fantastiski, bet arī mūsu valstī ir savi spējīgi, spēcīgi džeza mūziķi. Un mēs varam lepoties arī ar jaunajiem. Piemēram, Arta Jēkabsone, Rīgas Doma kora skolas absolvente, nākamajā gadā pēc uzvaras konkursā “Montreux Jazz Festival” jau spēlēja kopā ar džeza pasaules elites mūziķiem. Še kur viņi, kurus pazīstam kā pasaules grandus, un blakus – mūsu Arta, kuru arī sāk atpazīt pasaules elites mūziķi un kura var uzdrošināties konkursā dziedāt pašas komponēto skaņdarbu dzimtajā latviešu valodā! Šobrīd viņa dzīvo un strādā Ņujorkā, bet augustā atkal būs Latvijā.
Starp citu, Arta ir ne vien lieliska džeza dziedātāja, bet spēlē arī vijoli un klavieres. To audzēkņiem vienmēr atgādinu – normālam mūziķim jāmāk krietni vairāk nekā viens instruments. Savukārt kolēģiem saku, nevar būt tā, ka astoņus gadus jaunietis mācās pie tevis vienīgā gan vidusskolā, gan vēlāk – augstskolā. Ja četrus gadus viņš mācījies Rīgas Doma kora skolā, tad tev kā skolotājam jābūt pietiekami erudītam, lai iedotu vajadzīgos pamatus tālākajam. Jo nākamajā izglītības pakāpē – mūzikas augstskolā – šajā attīstības solī nepieciešami plašāki ūdeņi. Un, ja valstī tādas iespējas nav, tad jaunietim ceļš ārpus Latvijas.
Ja aizdodies prom, pasaulē var klāties labāk vai sliktāk, bet noteikti gūsi pavisam citas pieredzes, izjutīsi citu muzikālo vidi, vai tas būtu Eiropā vai Amerikā. Ja tur izdzīvosi, saglabājot savu identitāti, būsi liels ieguvējs. Tiem, kas izdzīvo šeit, arī jāiztur ļoti liela slodze. Varbūt tāpēc ik pa brīdim parādās viedoklis – vai jauniešiem tik daudz jāmācās? Varbūt atvieglināt programmas? Nē un vēlreiz nē!
Neesam tik daudz, lai strādātu pēc atvieglinātiem kritērijiem. Un, ja vēlamies pasaulē gūt panākumus, jābūt vismaz galvas tiesu pārākam par nākamo, kurš mūsu specialitātē ir aiz mums. Jo mūsdienās visur un vienmēr eksistē lokāls protekcionisms, vienmēr. Pēdējos četrdesmit gadus ar to esmu sastapies un esmu to pieredzējis.
Ja tu esi līdzīgs savā varēšanā, reti kad būsi pieprasīts. Bet, ja būsi nenosakāmi labāks, par kārtu labāks, tad tu tiec tālāk. Kāpēc? Tāpēc, ka tevī nav vairs tik daudz jāiegulda, tevi uzreiz tur, tajā vidē var tērēt. Un arī tev kaut kas atlec. Tāpēc ir svarīgi, ka, absolvējis mūsu Rīgas Doma kora skolu, vari pierādīt, ka esi varošāks, spējīgāks, izturīgāks. Un tad tev ir iespēja ar savu specialitāti nopelnīt sev arī iztiku.
Kāpēc jaunam cilvēkam mūsdienās izvēlēties mūziku?
Daudzi vecāki bērnam saka – kļūsti par juristu vai informācijas tehnoloģijas speciālistu, tur var vairāk nopelnīt. Tiesa. Taču, ja mācību vai studiju mērķis ir naudas pelnīšana nākotnē, tad nauda arī būs tas kritērijs, pēc kā tevi vērtēs un arī rēķināsies. Jautājums tikai, par kādu summu tevi varēs nopirkt. Mūziku izvēlas, ja bez tās nevar dzīvot, pārliecības dēļ.
Kā pats atradāt ceļu uz mūziku, džezu?
Savos muzikālajos pirmsākumos biju gana tālu no džeza, un tagad varbūt esmu kādu nieku tai sapratnei tuvāk. Bet viens no lielajiem pagriezieniem bija Raimonda Raubiško klātbūtne manā dzīvē. Tas bija kā elektrības slēdzis, kas radikāli mainīja visu uztveri. Arī mans kolēģis Raimonds Kalniņš savulaik spēlējis bungas grupā pie Raubiško.
Viņi ar to sastāvu savulaik bija Amerikā slavenajā “Lionel Hampton Jazz Festival” kā vieni no pirmajiem, kas tika ārpus Padomju Savienības. Toreiz aiz dzelzs priekškara par džezu zināja tik daudz, cik kāds pastāstīja, cik caur šo “režģi” varēja uzsūkt no citu pieredzētā. Ne velti Raubiško gadiem bija viens no toreizējās Padomju Savienības labākajiem tenora saksofonistiem. Starp citu, Raimonds Raubiško un Gunārs Rozenbergs ir divi vienīgie latvieši, kas iekļauti pasaules džeza mūzikas enciklopēdijā.
Tieši šogad aprit četrdesmit gadi, kopš 1982. gadā sākāt spēlēt “Eolikā”. Ne vienam vien acu priekšā atausīs “viens vienīgs zemeņu lauks” un iznirs “lielā zive, kas labsirdīga bija”…
“Eolika”, tāpat kā pirms tam “Modo,” man bija liels avanss, iespēja man, tolaik zaļam gurķim, darīt to, kas ļoti patika. Turklāt par to vēl regulāri, divas reizes mēnesī, maksāja naudu. Bija arī skatuves strādnieki, kas atšķirībā no pašreizējiem laikiem mūs, mūziķus, apkalpoja. Še kur, kociņi, spēlē!
Darījām pilnu muti, un bija gandarījuma sajūta. Šobrīd lielai daļai manu kolēģu mūziķu būtu zināms izbrīns: kā tas ir, divreiz dienā mēģinājumi? Tagad parasti – tā ātri, ātri, pirms projektiem sasteigti, saspiesti… Bet mūsu režīms gan “Eolikā”, gan “Modo” ar Zigmaru Liepiņu bija pavisam savādāks.
No rīta un vakarā mēģinājumi, koncertu skaits neiespējami liels. Reizēm to saucām par cehu, kas nodrošināja peļņu visai filharmonijai, kur toreiz darbojās Tovija Livšica vadītais kamerorķestris, Ausmas Derkēvicas un Imanta Cepīša vadītais Valsts koris un sieviešu koris “Dzintars”, simfoniskais orķestris, vēl deju ansamblis “Daile”… Tam visam daļa finanšu nāca no trim kolektīviem – “Modo”, “Eolikas” un “TipTop” koncertiem.
Arī paši nevarējām sūdzēties – piederējām vissavienības augstākās kategorijas kolektīviem, un par mums vairāk pelnīja tikai Alla Borisovna (Pugačova). Bet arī strādājām kā zirgi. Iedomājieties, kādam jābūt māksliniekam Latvijā, lai aizbrauktu nedēļas nogalē uz Preiļiem, kur iedzīvotāju skaits ir tāds, kāds tas ir, un vēl tajos laikos, un četri koncerti izpārdoti! Intensitāte tik nežēlīga, ka esmu pateicīgs “lielajam gudrajam”, ka viņš mani vēl saglabājis šajā pusē.
Arī dzīvesveids tāds, ka ne visi to diemžēl izturējuši. Gan uzņemšanas, gan pieņemšanas, gan pacienāšanas, gan uzcienāšanas. Viena liela daļa tam gājusi cauri. Kripatiņu no tā esmu pamēģinājis un kaut kā ļoti ātri aptvēris, ka nē. Jo… palika žēl sevis, un sajūta, ka gribas vēl kaut ko šajā dzīvē padarīt.
Vai varat atsaukt atmiņā spilgtākos pieredzējumus mūziķa karjerā?
Mēs ar Mārtiņu Braunu “Sīpolu” laikā spēlējām viņa “Mēness ciklu” jauno mūziķu konkursā roka festivālā “Lithuanika” Lietuvā. Kad beidzām spēlēt, zālē iestājās kapa klusums. Tā bija pirmā lielā trīsa. Un tad jau bez Mārtiņa festivālā “Liepājas dzintars” spēlējām “Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām”. Tā bija pēdējā “Sīpolu” atblāzma, īsts Nika (Matvejeva) gara lidojums.
Viena no tām reizēm, kad mūs neinteresēja konkursa vērtējums, jo pēc trīsdesmit piecām nospēlētajām skaņdarba minūtēm domājām, vai nu mūs tūlīt no skatuves aizvedīs uz izolatoru, vai vēl ļaus paklanīties publikai. Priekšnesuma konteksts bija visiem zināms, gana skaidrs, un interese publikā politiski sakāpināta.
Bija 1988. gads, un mūsu mutēs Vizmas Belševicas dzeja par latviešu tautu, nīcinātu zem svešiem karogiem. Man šķiet, ka arī šodien skaņdarbs skan tikpat aktuāli, ja ne vēl aktuālāk kā toreiz. Jo savā domāšanā un rīcībā diemžēl esam mīksti kā māls, kā strautiņš izlokāmies pat caur nieka krācītēm. Par maz vīru ar stingru stāju par savu zemi. Apetīti būt saimniekam Latvijā tā īsti nejūt. Vizma Belševica savā dzejā bija un ir liela gudriniece.
Vizītkarte
Tālis Gžibovskis
• Bundzinieks
• Dzimis 1956. g. Aknīstē
• Spēlējis grupās “Modo”, “Eolika”, “Sīpoli”, “Vecās mājas”, “Marana”
• Bijis orķestra mākslinieks teātrī
• Šobrīd Rīgas Doma kora skolas džeza mūzikas programmas vadītājs; docents Džeza mūzikas katedrā Latvijas Mūzikas akadēmijā
• Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (2020. gads)
