Muzikoloģe Daiga Mazvērsīte: “Neesmu tas cilvēks, kam patīk izrādīties vai gūt popularitāti” 3
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
Pazīstamā muzikoloģe, grāmatu autore un Latvijas Radio raidījumu vadītāja Daiga Mazvērsīte sevi dēvē par akadēmisku pētnieci, viņas erudīcijas pilnajos stāstos gan literāru darbu, gan radio raidījumu formā nav ne miņas no “sausa” zinātniskuma – tie allaž ir aizraujoša lasāmā un klausāmā viela. Pati Daiga par savas dzīves misiju sauc Latvijas populārās mūzikas vēstures iemūžināšanu – ceļot gaismā vairāku savulaik populāru mūziķu dzīvesstāstus, jau tapušas astoņas grāmatas, kam gada nogalē pievienosies darbs par Margaritu Vilcāni. Tikmēr kopš oktobra Latvijas Radio 2 ēterā Daiga Mazvērsīte jaunā autorraidījumā “Nošu atslēga” turpina ieskatīties latviešu populārās mūzikas vēsturē, iepazīstināt ar tās radītājiem un atklāt arī pa kādai vēl nezināmai tās lappusei.
Daiga, mēs tiekamies brīdī starp diviem jūsu grupas “19 gadi pirms sākuma” koncertiem – mākslas telpā “Noass” un festivālā “Skaņu mežs”. Kāda sajūta ir dzīvajā spēlēt pirms 30 gadiem radītu avangarda mūziku?
“Skaņu mežā” mūs gan pieteica kā new wave (jauno vilni), bet toreiz mūs dēvēja visādi, neviens īsti nevarēja pateikt kaut kādu žanru. Kad 1988. gadā, vēl pirms “Līviem”, uzstājāmies Rietumberlīnē milzīgā festivālā “Transmission”, tur mūs klausījās cilvēki no Vācijas un teica – tā taču nevarot būt padomju grupa, mēs izklausoties pēc “grunge” ansambļa no Ņujorkas. Mans pienesums šajā grupā gan ir tikai taustiņu spēle – “19 gadi pirms sākuma” tomēr bija un ir Ingunas (Rubenes) autorgrupa līdzīgi kā Mārtiņam Braunam “Sīpoli” vai Jānim Lūsēnam “Zodiaks”.
Šobrīd es grupā drīzāk pildu pienākumu, jo neesmu tas cilvēks, kuram būtu vēlēšanās izrādīties vai būt uz skatuves un gūt popularitāti.
No vecā sastāva ir palicis “Dzelteno pastnieku” Viesturs Slava un Inguna, kā arī viņas brālis Nils Īle. Ir pievienojušies arī trīs jaunieši, ko Inguna sastapa Hardija Lediņa gada ietvaros – Jānis Pelše, Einārs Latiševs pie bungām un Roberts Brants pie basa. Nesaskatu mūsu muzicēšanai milzu attīstības perspektīvas, tomēr labprāt spēlēju, ja aicina. Man nekad nav bijusi vēlēšanās taisīt grupas, komponēt – dalība grupā drīzāk ir viena no daudzajām manas dzīves fatālajām nejaušībām. Savulaik Inguna padzirdēja, ka es tāda esmu, lai gan spēlēju tikai obligātās klavieres, kā visi konservatorijas studenti. Atceros, kādā 1988. gada janvāra sestdienā satikāmies, jo viņa gribēja uzstāties Hardija Lediņa rīkotajā izstādē “Kurmis alā” Aizrobežu mākslas muzejā. Viņš taisīja objektus no celtniecības putām, tolaik neredzēta materiāla – ideja šķita aizraujoša. Sarunājām brīvos “Pastniekus”, jo Ingus Baušķenieks tolaik sāka solo karjeru – samēģinājām, nodragājām. Bija doma vienreiz nospēlēt, un viss.
Bet tad pēkšņi, trīsdesmit gadus vēlāk, Beļģijas ierakstu izdevniecība “Stroom” vēlas izdot jūsu vinila plati!
Tas ir kaut kas gluži neticams! Pārsteigums, ka pirmo tirāžu izpirka un pasūtīja vēl otru, par ko pārsteigums vēl lielāks. Šovasar izdevniecība pat plānoja mūsu koncertus Lielbritānijā un Viļņā, bet pandēmijas dēļ tie izpalika. Jāatzīst gan, ka koncertdzīves šobrīd nav man – tas ir noiets etaps. Uz brīdi, dzīvajā klausoties vienus vai otrus tā laika mūziķus, gan rodas sirreāla sajūta, un tu pēkšņi tiec izjūtās atmests atpakaļ ārprātīgajā jaunībā ar alkoholu, cigaretēm, negulētām naktīm, un tad saproti, ka tas laiks ir pagājis un tu esi vecs.
Mūziķe un muzikoloģe – kategorijas, kas nereti cīnās pretējās frontēs. Kā ir būt abās?
Ar lepnumu varu atbildēt tiem, kuri komentāros raksta – kritiķi kritizēt prot, bet vai paši kaut ko var? Uzsitu sev uz pleca – varu gan! Iespējams, tāpēc esmu kļuvusi iejūtīga, īpaši pēc darba radio, kur nākas klausīties ļoti dažādu mūziku. Reizēm varbūt ir jāiekož mēlē, kad gribas pateikt kādu skarbāku vārdu par vienu otru mūziķa veikumu.
Avangarda mūzika pašas daiļradē, bet latviešu vieglā jeb estrādes mūzika kā ilgstoša pētniecības interese, kas iznākumā iemiesota astoņās grāmatās un neskaitāmos radio raidījumos. Kā abas intereses sadzīvo?
Kad sāku rakstīt, 1986. gadā biju roka apoloģēte. Daži pat ir aizrādījuši, ka esmu nodevusi savus jaunības ideālus. Uz to atbildu – lai man parāda cilvēku, kurš pirms 30 gadiem domāja tāpat kā tagad. Pat Raimonds Pauls ir mainījis savus stilus! Tolaik man patiešām visa padomju estrāde likās nemoderna, sausa un tukša. Likās, vajag zāģēt roku. Pati sāku spēlēt “19 gadi pirms sākuma”, draudzējāmies ar “K. Remontu”, “Auroru” un Ritvaru Dižkaču, Baušķeniekiem un Hardiju Lediņu, bija topā “Ģenerālis Burts”.
Kā cilvēkam, kuram tajā laikā bija diezgan liels un izteikts ego, man bija svarīgi turēties pretī sistēmai.
Ģērbos citādi, biju pamanāma uz ielas. Mūzika nāca līdzi videi automātiski, tu nevarēji palikt malā. Fanoju par “Zodiaku”, “Jaunu Mēnesi” un Zigfrīdu Muktupāvelu, kad viņš kailām krūtīm plēsa vijoli. Tas bija mans vētru un dziņu laiks. Paiet laiks un tu redzi, ka šīs lietas neattīstās. Tas pats “Jauns Mēness”, kuri sākumā bija “U2” un “Police” fani, aizgāja uz folkroku. “Līvi” sāka spēlēt šlāgerus, bet “Jumprava” – izjuka.
Tad sāku ieklausīties tajā, kas ir dzīvs, silti cilvēcisks. Strādāju radio, dzīvo orķestri, nemiksēto skaņu, kur nebija no smakas no elektronikas vai samākslotības, sāku uztvert kā kaut ko jaunu un svaigu. 90. gadu otrā puse mūsu populārajā mūzikā iezīmējās ar milzīgu lētās deju mūzikas vilni – Jāņu častuškām, Ziemassvētku karaoki, cilvēki ar vienu sintezatoru izdeva astoņas kasetes. T
ajā haosā tu sāc gūt mierinājumu, klausoties kaut ko jauku, nostalģisku kā Zigfrīdu Račiņu vai Māru Krievkalni.
Sāku meklēt dziesmas, ko zināju no bērnības, taču radio tās neskanēja, jo nebija digitalizētas. Biju tas cilvēks, kas sāka pārdzīt dziesmas no magnētiskajām lentēm datorā. Sāku meklēt dažādas detaļas un sajūsmināties par cilvēcisko siltumu, ko 90. gadu beigu mūzikā nesaklausīju. Neviltotu prieku sagādāja vienīgi Mārtiņš Freimanis ar “Tumsu”, jo tur sadzirdēju ko līdzīgu.
Bet mūsdienu mūzika? Dēls (Kārlis Zenne) muzicē pašreiz aktuālajā grupā “Singapūras satīns”.
Mana gaume ļoti atšķiras no tā, kas ir topos, – pašreizējais meinstrīms šķiet garlaicīgs, jo visbiežāk ir sajūta, ka to esmu jau dzirdējusi. “Satīns” man patīk – viņi ir gudri čaļi, kuri prot iepīt tekstā sava laika aktualitātes kā to savulaik darīja, piemēram, “REM”. Man vispār mūziķos patīk inteliģence, un “Singapūras satīns” saprot, par ko dzied, nevis paņem kaut kādus tukšus vārdus un nevar paskaidrot to jēgu, kā man ir gadījies ar dažiem solistiem.
Jūsu veidoto mūzikas raidījumu sērijai nule pievienojusies “Nošu atslēga”. Kas ir tās uzmanības centrā?
Šobrīd ik darba dienu veidoju raidījumu “Zelta graudi”, un klausītāji ir jautājuši, kāpēc aktuālos mūziķus intervē un padara par zvaigznēm “Muzikālā banka”, bet nav interviju ar vecajiem mūziķiem. Esmu pārliecināta, ka pieredzējušiem mūziķiem, tādiem kā Ainars Virga vai Ēriks Kamarūts, ir ko teikt, taču viņiem nav piemērotas tribīnes. Tad nu es mēģinu kopā ar šiem māksliniekiem atrast pamatojumu, kāpēc šī vecā mūzika ir aktuāla. Piemēram, šā rudens jubilāra Ainara Mielava personā varu izskatīt visu pēdējo 30 gadu Latvijas mūzikas vēsturi. Jaunieši nezina, ka “Piekūns skrien debesīs” videoklipu kādreiz radīja MTV. Nākamajā raidījumā jautāšu “Carnival Youth”, kāpēc viņi dzied vecās kino dziesmas. Lai arī man viņu koncertā nebija garlaicīgi, žēl, ka viņus ne tik ļoti interesē šie cilvēki, kas šo mūziku ir radījuši. Man šķiet, mūzika izaug no personības – no vides un laikmeta, kad tā radās.
Pavasarī iznāca jūsu rakstītās Latvijas estrādes mūzikas vēstures triloģijas “Melnbaltās dziesmas” pirmā daļa. Cik drīz sekos nākamā?
Jau nodota izdevējam! Ironiski, bet paldies kovidam, ka varēju to pabeigt – strādāju ar milzīgu degsmi no marta līdz aprīlim. Šis man bijis ļoti ražīgs laiks. Vasarā pabeidzu grāmatu par Margaritu Vilcāni – vēlējos, lai tā iznāktu viņas 80. jubilejā. Top arī liels, Margaritai veltīts jubilejas pasākums, kas decembrī notiks Lielajā ģildē. Ojāra Rubeņa kā producenta vadībā būs muzikāli priekšnesumi, tāpat būs aplūkojami viņas skatuves tērpi un klausāmi Edmunda Freiberga atmiņu stāstījumi. Tad atliek vēl trešā “Melnbalto dziesmu” grāmata, un tad es varētu doties pensijā, jo lielo formu rakstīšana nogurdina. Kā pētniece Latvijas estrādes mūzikas vēstures rakstīšanu uztveru kā savu misiju un pienākumu, jo neviens cits to manā vietā nedarīs, tomēr, rakstot grāmatu, tu mazliet pārvērties par zombiju. Radinieki tevi nepazīst, galva pilna domu, tu nerunā ne par ko citu kā par Mārtiņu Freimani vai Margaritu Vilcāni, bet dēli un mamma tajā laikā grib pusdienas. Šobrīd es gribētu vienkārši dzīvot – apciemot piemirstos draugus, atpūsties.
…
Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?
Kārtīga. Disciplinēta. Patīk laikus iet gulēt.
Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez litra ūdens.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Grāmata par Jāni Zāberu.
Labākā izklaide?
Piekrītu savam pasniedzējam, profesoram, muzikologam Nilam Grīnfeldam – atpūta nav nekā nedarīšana, atpūta ir darba nomaiņa.
