Mūziķis Juris Kaukulis savulaik strādājis par skolotāju: Nav jābūt slavenam, lai tu kļūtu par bērnu elku! 0
Mūziķi Juri Kaukuli un viņa izpildītās dziesmas zina daudzi, taču ne visi zina, ka viņš savulaik bijis arī pedagogs, 13 gadus strādājot mūzikas skolā. Par savu pieredzi Juris saka – nesauktu sevi par ideālu skolotāju, bet rezultāti bija labi. Savukārt, runājot par profesiju, viņš uzsver, ka skolotājiem ir jādod lielāka rīcības brīvība.
13 gadi skolotāja darbā
Esmu absolvējis izglītības iestādi, ko savulaik sauca Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu. Šāds diploms tolaik ļāva strādāt arī par pedagogu un es nonācu mūzikas skolā. Strādāju tur no 1993. līdz 2008. gadam. Papildus tam vienu brīdi biju arī ģitārspēles pasniedzējs pamatskolā “Rīdze”. Tad kādā brīdī sāku paralēli studēt, koncertēt, strādāt teātrī un sapratu, ka nespēju visu produktīvi savienot.
Negribēju zagt laiku bērniem, tāpēc no pedagoga darba atteicos.
Raugoties uz šo laiku un pedagoga profesiju, varu teikt, ka darbā ar bērniem visu nosaka skolotāja personība un izglītība. Tas ir noteicošais!
Nav jābūt slavenam, lai kļūtu par savu skolēnu elku
Ja skolotājs zinās, kā pieiet katram bērnam, skolēni no tā tikai iegūs. Es strādāju individuāli ar katru bērnu, tāpēc tas nenācās grūti. Apzinos, ka skolotājam, kuram klasē ir divdesmit un vairāk bērni, tas ir daudz sarežģītāk.
Skolotāja panākumu atslēga ir tajā, vai bērni pie viņa tiecās.
Jā, skolēni mani bija redzējuši TV, dzirdējuši dziesmas, tāpēc raudzījās uz mani citādāk, bet es uzskatu, ka nav jābūt slavenam, lai kļūtu par savu skolēnu elku.
Jautājums par pedagogu darbu nereti iet kopā ar jautājumu par atalgojumu. Varu teikt, ka tolaik alga nebija liela, taču šobrīd atalgojuma jomā izglītībā daudz kas ir mainījies. Bez tam alga arī nebija mana motivācija. Bija lieliski bērni, rezultāti un panākumi – Baltijas līmeņa konkursos klasiskās ģitāras kategorijā tika izcīnītas pat 2. vietas. Tas sniedza gandarījumu un motivēja, lai gan es sevi nesauktu par ideālu skolotāju.
Bērni visos laikos bijuši dažādi
Bērni, kā tolaik, tā arī tagad – ir dažādi. Ir centīgi, paklausīgi, un ir arī nepaklausīgi, bet nevajag novelt vainu uz audzināšanu vai vecākiem.
Ir jārada apstākļi, kuros bērnam ir svarīgs tas, ko viņš dara.
Lai mācības viņam kaut ko nozīmētu. Lai šo sajūtu radītu, es centos piedāvāt atšķirīgas lietas no tā, kas bija obligātajā programmā. Protams, tā nebija pilnīga revolūcija, bet, piemēram, populārās mūzikas apguve papildus klasiskajai programmai, kas bērniem ne vienmēr šķita saistoša. Paldies skolas vadībai, kad deva man šo rīcības brīvību, lai bērni mācītos mūziku ar prieku, nevis katru dienu mājās zāģētu gammu. Caur to vēlējos uzrunāt arī vecākus, lai viņi dzird savus bērnus, lai lūdz viņiem nospēlēt kādu gabalu, piemēram, ģimenes sanākšanās reizēs. Tas bērnam parāda – lūk, ģimenei ir svarīgi tas, ko tu dara.
Skolotājiem jādod lielāka rīcības brīvība
Uzskatu, ka arī citos priekšmetos skolotājiem ir jādod lielāka rīcības brīvība. Nevajag bezjēdzīgi skriet cauri obligātajai vielai, lai tikai pagūtu, lai tikai visu izrunātu – iespējams, ir punkti, kuriem vērts pievērst vairāk uzmanības, kur uzkavēties. Svarīgi ir ne tikai skolēnu rezultāti olimpiādēs, bet arī tas, vai tas noderēs dzīvē. Šobrīd skolēni un skolotāji nereti ir ļoti atsvešināti, priekšmeta apguve caur skolotāja personības prizmu, veicinātu personiskāku saskarsmi.
Atgriežoties pie pedagogu atalgojuma jautājuma, gribu teikt, ka visur jau nemaksā maz. Manā paziņu lokā ir daudz jauniešu, kuri raujas par skolotājiem. Arī populāru mūziķu vidū ir tādi, kuri paralēli strādā skolās un pasniedz mūziku, piemēram, mans grupas biedrs, mūziķis Artis Orubs strādā gan mūzikas skolā, gan Mūzikas akadēmijā. Protams, mūsu izglītības sistēmai ir, kur augt. Esmu daudz lasījis par Somijas piemēru, kas man ļoti simpatizē. Tajā visiem bērniem nav jāizpilda vienādas prasības un viņi netiek savstarpēji salīdzināti.
Skolotājam ir jābūt personībai
Katrs bērns ir svarīgs un pedagogam ir jāzina, cik daudz no katra var prasīt. Skolēns ir jāizjūt. Ja klasē ir 35 bērni, skolotājam ir jābūt personībai, pretējā gadījumā bērni dejos uz galvas.
Skolotājs atver logu uz gaismu, tā ir misija, ne tikai algas jautājums.
Strādājot par skolotāju, ne reizi neizjutu nievājošu attieksmi pret profesiju. Uzskatu, ka tā ir viena no profesijām, ar ko jālepojās. Tas nav viegls arods, pret skolotājiem jāattiecas ar cieņu, iespējams, pat jāļauj ātrāk iet pensijā. Ja skolotājs mīl savu profesiju, tas būs abpusēji – došana un saņemšana. Ticiet man, no bērniem var sagaidīt zilus brīnumus, un šo jēdzienu es domāju labā nozīmē. Ir skolotāji, kurus bērni atceras visu mūžu. Es, piemēram, nebiju stingrs, bet ļoti atvērts, domāju, ka tas arī sniedza rezultātus.
