Mūziķis Jānis Krīvēns: “Mēs gribam, lai publika ārdās, gribam mētāt vidējo pirkstu un iet pret sistēmu!” 0
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”.
Jāni Krīvēnu jeb Krivenchy populārās mūzikas cienītāji pazīst kā reperi un grupas “Singapūras satīns” dalībnieku. Par sevi Jānis saka – runātīgs čalis no Ziepniekkalna, kuram galva allaž pilna nedzirdētu ideju. Dažas no tām jau īstenotas – uz viņa podkāstu “Pēdēja pilīte” ierodas pat Valsts prezidents, Jāņa radītais un vadītais populārais “YouTube” raidījums “Pāļa bazārs” ir pirmais Latvijā, kurā sarunu biedrs tiek izaicināts uz draudzīgu vārdu dueli pie stiprāka dzēriena glāzes. Tikmēr televīzijas skatītāji Jāņa sulīgos komentārus dzird ik svētdienu šovā “Balss maskā”.
Tu pats sevi sauc par reperi. Kā īsti ir – reperi ir mūziķi?
Jā. Reperi arī domā savas melodijas, daudzi no viņiem paši rada dziesmu muzikālās “apakšas”. Es, piemēram, visas melodijas domāju pats. Ir taču muzikanti un mūziķi – muzikanti spēlē kāzās “umpapā”, bet mūziķi izdzied savu dvēseli, sacer savas dziesmas, savas lirikas. To pēdējo dara arī reperi. Īstenībā viņi ir vieni no vistalantīgākajiem liriķiem pasaulē. Lirikas ir tieši tas, ko viņi prot vislabāk. Ir daudz gadījumu, kad tieši reperi raksta dziesmu vārdus slaveniem popmūziķiem vai rokmūziķiem. Reizēm īstajiem mūziķiem negribas pieņemt, ka reperi īsā laikā ir kļuvuši populāri un pieprasīti.
Tavā gadījumā pirmais bija paša interese par repu, jeb tā parādījās tikai tad, kad pienāca žanra ziedu laiki?
Reps ir mana sirdslieta, un pilnīgi noteikti tāds tas bija vēl pirms repa uzvaras gājiena. Māsa man uz desmito dzimšanas dienu uzdāvināja Eminema disku, un tas bija “wow”! Nopriecājos – izrādās šitā arī var! Tad tu audz savā mikrorajonā – manējais ir Ziepniekkalns –, tu sāc klausīties arvien vairāk. Latvijas mikrorajonu kultūra zināmā mērā ir līdzīga Amerikas mikrorajonu kultūrai. Dabiski, ka tādā vidē jauniem, viegli ietekmējamiem zēniem reps kļūst par sirdslietu. Es sāku rakstīt kaut kādas lirikas 16–17 gadu vecumā. Un tad tas aizgāja. Riktīgi aizgāja!
Kāpēc reps ir tik populārs? Rokmūziķi ir pastumti malā un mazliet apvainojušies.
Nav jau īsti pastumti malā. Man šķiet, ka vecajiem, īstajiem rokmūziķiem reperi nenormāli patīk. Tāpēc, ka reperi ir vienīgie, kuriem vēl ir nospļauties. Reperi ir jaunie rokstāri, jo mūsos ir tāds pats maksimālisms. Pārējie ir pārāk glancēti.
Ārzemēs ne tik ļoti, bet Latvijā mūziķi baidās pazaudēt auditoriju.
Es, piemēram, dziesmā varu pateikt kādu lamuvārdu, un tas ir normāli, jo man ir vienalga – klausies vai neklausies. Vai to var izdarīt Dons vai Busulis?
Nē. Jo viņi zina, ka tādā veidā var palikt gan bez konservatīvākas publikas, gan bez bērnu auditorijas. Bet, ja gribi Latvijā taisīt naudu ar mūziku un dzīvot no tās riktīgi labi, tu nevari tā darīt. Bet mēs gribam provocēt, nevis dziedāt ar fonogrammu sēdošai, sapucētai publikai Dzintaru koncertzālē. Mēs gribam, lai publika ārdās, gribam mētāt vidējo pirkstu un iet pret sistēmu. Konservatīvajai auditorijai to ir grūti pieņemt un ir uztraukums – nu, kā jūs šitā varat, jūs taču bērni klausās!
Pastāv uzskats, ka “Singapūras satīns” ir grupa tīņiem.
Mēs paši brīnāmies, no kurienes ir tāds priekšstats. Aizej uz mūsu koncertu klubā “First” – tur nebūs neviena, kam ir mazāk par 20 gadiem. Klubos vispār nelaiž tīņus iekšā. Mūsu lielākā auditorijas daļa ir no 22 līdz 28 gadiem. Otra lielākā – līdz 35. Tikai trešā lielākā ir jaunāki par 20. Man šķiet, ka tīņi vispār nesaprot, par ko mēs repojam.
Jūsu grupā ir vesels pulks, ja nemaldos, astoņi. Kā tādā bariņā rodas dziesmas?
Dažādi. Citreiz kāds uztaisa apakšu jeb bītu, bet kādam ienāk prāta rēcīga ideja, un tiek nolemts, ka būtu labi uzrakstīt dziesmu par to. Citreiz kāds uzraksta kaut ko mājās pats savā nodabā. Es esmu no tiem, kas raksta mājās, jo bariņš novērš uzmanību. Mēģinām viens otru visu laiku pārspēt – vai nu asprātībā, vai prikolos – tā ir tāda veselīga konkurence. Jo visi beigās grib uztaisīt labu dziesmu.
Kas ir “blingi” – vārds jūsu dziesmas nosaukumā?
Tas ir hiphopa slengs un nozīmē dārglietas vai juvelierizstrādājumus – ķēdītes, pulksteņus. Es gan pats ar rotaslietām neaizraujos, man nepatīk tās super pārspīlēti lielās ķēdes un pulksteņi, jo tās novērš uzmanību no tevis. Manuprāt, rotaslietām jābūt tādām, kas tevi papildina.
Iedomājies, es te sēdētu ar metru biezu kubiešu ķēdi ap kaklu. Kā mēs vispār runātu?
Pirmkārt, tas izskatītos jocīgi, un, otrkārt, tā būtu par smagu.
Hiphopā dārgi vizuļi ilgu laiku bijuši arī labas peļņas simbols. Latvijā ar šo var labi nopelnīt?
Vairs gan ārzemēs tas nav tik ļoti modē, kā tas bija, piemēram, pirms gadiem 20, kad puiši izpaudās neprātīgi. Protams, šeit ar mūziku var nopelnīt labi, izņemot šo gadu. Naudu, kas ienāk par mūzikas straumēšanu, liekam kopējā “Satīna” fondā – grupas vajadzībām, transportam, videoklipiem.
Šajā vasarā koncertdarbība bija teju pārtraukta, festivāli, kuros grozās lielie pūļi, atcelti. Kā jūs pārdzīvojat šo laiku?
Vasaras nogalē bija tīri labi, jo palaida grožus vaļīgāk. Festivālos Latvijā gan neko īsti nevar nopelnīt, jo latviešu mūziķiem tajos īpaši daudz nemaksā. Nezinu, kāpēc tā – varbūt nerespektē latviešu māksliniekus pietiekami. Festivāli ir vairāk tāds “pīārs” un tusiņš. Man šķiet, tagad būs daudz ārtelpu koncertu arī rudenī. Vai tad nevaram divos grādos ārā pastāvēt? Īpaši, ja ģitāra nav jāspēlē. Gada sākumā uzstājāmies Jelgavā Ledus festivālā. Nežēlīgi auksts, bet tur – cilvēku jūra!
Ko darāt, ja publika neievēro distancēšanos?
Tā ir lieta, kas ir uzlikta uz papīra, bet reāli nav iespējama. Mēs mazliet paklaigājām sākumā par diviem metriem, bet tad atmetām ar roku – ja tur ir astoņi simti cilvēku, kuri visi ir krietni iereibuši, tas nav iespējams. Cilvēku gaiņāšana galu galā ir organizatoru atbildība.
Kamēr mūziķi gaida lielos koncertus, svētdienās skatāmies uz tevi šovā “Balss maskā”. Man šķiet, tu varētu būt diezgan izvēlīgs pret šoviem, kuros piedalīties. Kāpēc piekriti šim talantu šovam?
Sākumā nepiekritu! Tāpēc, ka man besī dziedāšanas šovi – tie parasti ir garlaicīgi. Bet tad ilgstošāk parunāju ar producenti, un viņa mani pielauza. Un par to beigās esmu riktīgi priecīgs. Tā man ir ļoti vērtīga pieredze – gribēju paskatīties, kā īsti ir tur, televīzijā, ar tādu “production” līmeni. Pārmaiņas pēc šeit arī nav viss Raimonda Paula repertuārs, te ir pops, reps, roks.
Tev galu galā ir pašam savs sarunu šovs. Kāpēc iztaujā cilvēkus reibumā?
Alkohols ir sociālais lubrikants. Un es nedaru neko tādu, ko nedarītu 90 procenti mājsaimniecību savā ģimenē – es esmu savas vides produkts, nevis nodzirdu nāciju. Vienīgā atšķirība – man ir kameras. Tāpēc arī cilvēki to raidījumu uzņem tik fantastiski.
Piedzeraties pa īstam?
Vienmēr. Tāpēc jau šis koncepts ir tik interesants. Citādi mums ir pilns garlaicīgu sarunu šovu, un līdzšinējā veidā šis formāts ir sevi izsmēlis. Jau ar podkāstu “Pēdējā pilīte” uztaisīju podkāstu bumu Latvijā, bet “Pāļa bazārs” ir pilnīgi jauns koncepts, kāda nav nekur pasaulē. Varbūt tirgošu franšīzi.
Tev ideju netrūkst. Kas būs nākamais – repa solo projekts?
Nē! Gribu savu ceļošanas šovu. Dievinu ceļošanu. Gribētu, lai nākotnē tā kļūst par manu profesiju. Gribētu braukt uz Meksiku, Kubu, Dienvidameriku, man ļoti patīk Vidusjūra. Vecumdienās gribētu māju kaut kur Spānijas nekurienē.
Aiz garlaicības nonīktu…
Kāpēc? Sēdi, lasi, attīsti sevi, raksti grāmatas…
… iemācies repot angliski…
Tam gan es neticu. Tad tas ir jādara perfekti, bez jebkāda akcenta, un arī tad tu nevienam pasaulē īsti nebūsi vajadzīgs. Štatos ir vismaz tūkstotis čuvaku, kas to dara labāk par tevi, un tev ir jābūt īpašam brīnumbērnam, lai izbāztu galvu virs ūdens līmeņa. Protams, mums ir ļoti maziņš tirgus, bet kas ir labāk – ja esi skudra karaļvalstī vai karalis savā sētā? …
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Čakls. Provokatīvs. Ekscentrisks.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Podkāsts ar Valsts prezidentu Egilu Levitu. Man, kurš nav žurnālists vai ietekmīgs medijs, sarunai piekrita pats prezidents!
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez kafijas. Esmu no tās atkarīgs.
Labākā izklaide?
Sports – bokss un skriešana.
