Lai do mažors nebūtu “līdz baltajām pelītēm”. Kas paredzēts plānotajās izmaiņās mūzikas un mākslas skolās 2
Gandrīz 160 mūzikas un mākslas skolu ar vairāk nekā 28 000 audzēkņu – tik plaša šobrīd Latvijā ir profesionālās ievirzes kultūrizglītības sistēma.
Nenoliedzami, viena no mūsu lielākajām bagātībām, kurai pateicoties aug gan ieinteresēti un izglītoti kultūras baudītāji, gan izcilības, kas daudzina Latvijas vārdu pasaulē, gan tūkstošiem Dziesmu svētku procesā iesaistīto.
Vēl padomju laikos iedibinātajā sistēmā šobrīd tiek ieguldīti līdzekļi no trim pusēm –
pašvaldībām kā dibinātāja, valsts (20 miljoni eiro no Kultūras ministrijas (KM) budžeta pašvaldību un privātu izglītības iestāžu pedagogu atalgojumam un sociālajām iemaksām saskaņā ar valsts pasūtījumu) un vecāku kabatas.
Tomēr – vai tā darbojas efektīvi un atbilstoši šā brīža darba tirgus prasībām? Kam būtu jāmainās, lai nepazaudētu daudzajos gados sasniegto? Kāpēc aizvien biežāk redzams, ka bērniem nav prieka acīs par mācībām šajās skolās?
Lai strādātu pie izmaiņām profesionālās ievirzes kultūrizglītībā, Kultūras ministrijā tika izveidota darba grupa, un nu tā piedāvā pirmos priekšlikumus sabiedriskajā apspriešanā visos Latvijas reģionos.
Ko un kā mainīt mūzikas un mākslas skolās?
“Kultūrzīmju” redakcijā par to diskutēja kultūras ministrs NAURIS PUNTULIS, KM valsts sekretāres vietnieks kultūrpolitikas jautājumos un darba grupas profesionālās ievirzes kultūrizglītības sistēmas pilnveidei vadītājs ULDIS ZARIŅŠ, Latvijas Nacionālā kultūras centra direktores vietnieks kultūrizglītības jautājumos ANDIS GROZA, Latvijas Mūzikas izglītības iestāžu asociācijas pārstāve, Birzgales mūzikas skolas skolotāja LĪGA PAUKŠTE, Cesvaines Mūzikas un mākslas skolas direktore INTA STIENE, Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skolas direktore JŪLIJA STRODE, Zanes Ludboržas mūzikas skolas dibinātāja un vadītāja ZANE VANCĀNE, Pāvula Jurjāna mūzikas skolas direktors un Kultūrizglītības izglītības iestāžu direktoru padomes priekšsēdētājs VIESTURS MEŽGAILIS.
Sarežģītais balansa jautājums
A. Bormane: – Vispirms jautājums kultūras ministram Naurim Puntulim: stājoties amatā, noformulējāt savas trīs galvenās prioritātes – atalgojums, koncertzāle un kultūrizglītība. Kādi bija galvenie apsvērumi, kas līdzās tam, ka pats esat mūzikas profesionālis, jūs pamudināja to izvirzīt kā prioritāru?
Nauris Puntulis: – Uzlabojumi kultūrizglītībā noteikti nav mana kaprīze, un tam ir divi iemesli. Pirmais – neraugoties uz to, ka lielāko daļu savas mākslinieka karjeras esmu pavadījis profesionālā mākslas iestādē, ļoti augstu vērtēju un apzinos to nozīmi nācijas pastāvēšanā, ko mums sniedz amatiermāksla un plaši pieejama kultūrizglītība, kas gan ne vienmēr tiek pienācīgi novērtēts.
Tāpēc zināju, ka kultūrizglītība būs mana prioritāte.
Signālus par šajā sfērā nepieciešamiem uzlabojumiem saņēmu nevis no vecākiem vai audzēkņiem, bet tieši no praktizējošajiem kolēģiem, mūziķiem, kuri šajā sistēmā strādā.
Starp tādiem ir iztrūkums dažādās instrumentu grupās, arī tas, ka aizvien grūtāk kļūst uzturēt jauno mūziķu kvalitāti. Taču iecerētās izmaiņas pilnīgi noteikti nav nekas tāds, ko varētu saukt par reformu.
Par kultūrizglītības sistēmu mūs varētu apskaust vairākums rietumvalstu,
un tajā ir arī liela daļa no padomju mantojuma, lai arī cik noliedzošs pret to es būtu visās citās sfērās. Bieži tas vairāk saistīts ar emocionālo – to, ko pazīstam ar vārdu “entuziasms”, taču ir skaidrs – kā valsts nevaram paļauties tikai uz entuziasmu, ko redzam mūsu labākajās mūzikas skolās.
Tādēļ apzināti vēlējos Kultūras ministrijas darba grupu, kas izstrādāja uzlabojumus kultūrizglītības jomā, veidot tā, lai tajā būtu tikai daži ierēdņi, bet 80% mūzikas un mākslas skolās praktizējošu mācībspēku un it sevišķi tādu, kuriem ir ļoti skaļi, nereti diskutabli viedokļi savā nozarē.
– Komponists Platons Buravickis intervijā “KZ” nesen teica: “Būtu vērtīgi, ja mūzikas skolotāji strādātu auditorijas audzināšanai, nevis tikai virzītu uz mūzikas vidusskolu vai mūzikas akadēmiju, bet arī iepazīstinātu ar mūziku un iemācītu to mīlēt.” Kāds ir plānoto izmaiņu fokuss tieši saistībā ar profesionālās ievirzes kultūrizglītības mērķiem?
N. Puntulis: – Arī tas bija viens no maniem darba grupai ceļamaizē dotajiem uzstādījumiem – ideāls balanss starp izcilību un pieejamību. Tomēr, neraugoties uz to, ka mums jānodrošina kvalitāte un izaugsmes iespējas, ir jāaudzina arī kvalitatīvs klausītājs.
Uldis Zariņš: – Sabiedrība, tostarp audzēkņu vecāki bieži īsti neizprot profesionālās ievirzes kultūrizglītības specifiku – ka tās mērķis ir radīt ataudzi profesionālajā mūzikā, mākslā un dejā, dot iespēju spert pirmos soļus bērniem, kuri nākotnē kļūs par mūsu talantiem, izcilībām, mūzikas, mākslas un dejas pedagogiem.
Bet ne tikai – apzināmies, ka arī pieejamība ir tikpat svarīga, jo pirmajā klasē jau neviens vēl nezina, cik katrs bērns būs talantīgs un cik liela viņam būs interese. Līdz ar to ir
nepieciešams nodrošināt, lai pirmajā klasē šo izglītību sāk apgūt pēc iespējas plašāks audzēkņu skaits.
Turklāt dabiskais atbirums pa ceļam ir nenovēršams un īstenībā pat veselīgs, jo no tā veidojas kulturāli izglītotie klausītāji.
– Jautājums vienīgi – kurš par to maksā?
– Tas, protams, ir atslēgas jautājums. Mēs darba grupā saskatījām, ka ir precīzāk jānosaka šīs izglītības mērķis un balansa nepieciešamība starp izcilību un pieejamību.
Jo klausītājus veido ne tikai profesionālās ievirzes kultūrizglītība, bet arī vispārizglītojošās skolas ar mūzikas un mākslas priekšmetiem, kuru saturs tagad arī mainās, tāpat paralēli pastāv interešu izglītība.
Tomēr secinājums, pie kā nonācām ļoti ātri, – nedrīkstam profesionālās ievirzes kultūrizglītību degradēt līdz interešu izglītības pulciņiem.
Standartam ir jābūt augstam, kā arī ļoti precīzi nodefinētam, ko no bērniem beigās sagaidām, –
lai viņi pēc iespējas gludi aizietu uz nākamajiem izglītības līmeņiem. Skaidrs, ka šai izglītībai ir jāatšķiras ar savu kvalitāti, prasībām, tas nav pulciņš, kur vienu dienu aizved peldēt, otru muzicēt.
– Kādas par to ir pedagogu praktiķu domas? Mežgaiļa kungs intervijā Latvijas Radio reiz teica: “Ja bērns mācās mūzikas skolā, tas nenozīmē, ka nākotnē viņam par katru cenu jābūt profesionālam mūziķim, bet tas, ko mūzikas skola iemāca – just atbildību par to, ko dari.”
Viesturs Mežgailis: – Nenoliedzami, ka mūzikas izglītībai ir vairākas pievienotās vērtības, un, manuprāt, jāuzsver, ka mums pēc būtības ir jāatšķiras no interešu izglītības.
Nezinām, kas ar bērnu notiks pirmajā klasē un arī – 4. vai 5. klasē, tomēr mūsu atbildība ir tā, ka, esot šīs sistēmas sastāvdaļa, saglabājam iespēju, ka mazais uz skolu atnākušais brīnumbērniņš būs konkurētspējīgs.
Ja viņš kādā brīdī “saindēsies” ar to, kas ir mūzika, un aizies tālāk pa profesionālo ceļu, tad viņš būs konkurētspējīgs gan vidējā, gan augstākajā izglītībā.
Jo nav jau receptes, pēc kuras varētu pateikt, no kurienes rodas izcilība.
Ja mēs to zinātu, tad sen jau zinātu arī to, ko vajag un ko nevajag uzņemt. Sistēmā vienmēr būs atbirums, un no tā nevarēsim izvairīties, tomēr tas drīzāk pat liecina par tās kvalitāti – ja saprotam, ka ar audzēkni mūsu ceļiem jāšķiras, tomēr esam viņam devuši ieskatu par to, ko nozīmē šis darbs un atbildība.
Braukājot ar akreditācijas komisijām pa visu Latviju, esmu secinājis, ka bērni ir vienādi talantīgi visā Latvijā – mūsu uzdevums ir viņus atvērt un parādīt viņiem iespējamu plašāku pasauli, kurā viņi varētu iekļauties.
No otras puses, uzkāpjot uz skatuves, bērns ir spiests atbildēt par sava darba rezultātu.
Mēs pārāk maz lepojamies ar to, ko mūsu bērni var, –
lai gan jau daudzus gadus esmu šajā sistēmā, arī tagad ir satriecoši aiziet uz koncertu, kur mazie knīpas un knauķi spēlē skolas simfoniskajā orķestrī.
Nav jāspēlē Ivanova 6. simfonija vai Jurjāna “Latvju dejas”, bet tas, ka viņš spēj nospēlēt kādu vieglu tautasdziesmas pārlikumu kopā ar orķestri, ir ārkārtīgi daudz, un par to, ko spēj izdarīt, mūzikas skolu audzēkņi ikreiz būtu pelnījuši stāvovācijas.
Un vēl viena lieta, kas arī ir šīs sistēmas kvalitātes rādītājs, – Dziesmu svētku estrāde mums ir pilna. Tomēr viennozīmīgi arī, ka sistēmā ir nepieciešami uzlabojumi. Manuprāt, šobrīd ir izvēlēts gana pareizs ceļš.
Inta Stiene: – Piekrītu, ka sistēmā joprojām daudzās skolās ir spēkā programmas prasības, kuras atceros no 1958. gada.
Manuprāt, jaunajiem pedagogiem, kas izglītojušies pēdējo 30 gadu laikā, atnākt uz skolu, kur piedāvā strādāt ar programmām, kuras nav daudz mainījušās kopš padomju laikiem, un strādāt ar mūsdienu bērniem nav iespējams.
Mēs šobrīd savā skolā esam pielāgojuši programmas, kā to ieteikuši speciālisti pēdējo desmit gadu laikā,
rēķinoties ar ģimeņu interesēm, kuras uzzinām anketējot. Piedāvājam profesionālo vai attīstošo programmu.
Nevaram atļauties rīkoties tāpat kā lielpilsētā, kur bērniem ir iespēja apgūt mūzikas instrumentu spēli arī interešu pulciņos. Mazajā novadā visi interešu izglītībai piešķirtie līdzekļi tiek izlietoti deju, koru, amatniecības u. c. nodarbībām.
Mūzikas skolām, kuras ignorēja piedāvājumu izveidot 10V programmas vai pārveidot grūtās solfedžo programmas, daļēji apvienojot ar mūzikas literatūras programmu, beidzot nāksies atzīt, ka informāciju tehnoloģiju ienākšana audzēkņu dzīvē un augstās prasības pēc kvalificētiem māksliniekiem ļoti maina mūsu skolu uzdevumus mūsdienās.
Piekrītu, ka jāatzīst un reāli jānodrošina iedzīvotājiem visas Latvijas teritorijā iespēja apgūt mākslu izglītību ne tikai profesionālajā, bet arī attīstošajā līmenī par daļēju valsts dotāciju. Atbalstu arī ieteikumu rast iespēju vairāk atbalstīt reto un valsts orķestriem nepieciešamo instrumentu spēles apmācību.
Jūlija Strode: – Mēs savukārt esam liela skola, viena no lielākajām Latvijā, un mums ir ārkārtīgi plašs programmu spektrs (22), varam to vienlīdz kvalitatīvi piedāvāt visu, arī šobrīd retāk sastopamo (alts, kontrabass, arfa, oboja, fagots, tuba, trombons) instrumentu apmācībā.
Skolotāju reto instrumentu programmās gan nav daudz, bet tomēr ir pa vienam katrai programmai,
un arī uzņemot cenšamies, lai šajās programmās nonāk bērni. Veidojam bāzi skolas orķestriem, vidusskolas klasēm, bet tālākā perspektīvā – arī visai nozarei kopumā, kur šo reto instrumentu speciālistu trūkst arvien vairāk.
– Vai tik lielā skolā vienmēr izdodas būvēt izglītības procesu ap katra bērna spējām un interesēm?
– Kultūrizglītība jau pēc būtības ir orientēta uz to, ka katrs bērns tiek apmācīts individuāli, un visi skolotāji spēj reaģēt uz viņa vajadzībām. Pat solfedžo grupas ietvaros tas ir iespējams, jo grupas nav lielas – vidēji 10 bērni –, lai gan nesaku, ka tas būtu vienkārši.
Pirms dažiem gadiem nonākusi direktores amatā, domājot, ko skolas darbā varētu uzlabot, izvēlējos daudz vairāk komunicēt ar vecākiem par to, ko visai ģimenei īsti nozīmēs tas, ka bērns sāks mācīties mūzikas skolā.
Ir bijis tā, ka pēc sapulces vecāki man pienāk klāt un saka: jā, esam ļoti priecīgi, ka izturējām lielo konkursu uz jūsu skolu, taču, noklausoties skolas prasības, tomēr neparakstīsim līgumu, jo nevaram uzņemties šādu atbildību.
Mēs skolā uzskatām, ka nav nekādu brīnumu.
Ir tikai trīsstūris – skola, audzēknis un vecāki. Un darbs, pienākumi. Katram šajā trīsstūrī, kur viss ir saistīts, to jāvar godīgi izdarīt, un tad būs arī rezultāti.
Runājot par labu skolotāju trūkumu, ar to sastopamies arī mēs, centra skola, nav tā, ka daudzi piesakās uz vakancēm un grib nākt uz šādu grūtu, atbildīgu darbu.
Salāgojot prasības
– Runājot par mācību programmām, pat no nozares profesionāļiem dzirdēts, ka teorijas apguve mēdz būt pārāk drakoniska. Savukārt vecāki teic, ka galvenais būtu, lai skola bērnos iedzen nevis abstraktu teoriju, bet gan raisa spēles prieku, ieinteresētību kultūras procesos. Vai kaut kas no šā visa būs ietverts jaunajos mācību plānos?
Andis Groza: – Valstiski būtu jāskatās uz divām lielām prioritātēm – pēctecības nodrošināšana un valsts pasūtījuma sistēmas pilnveide, balstoties uz darba tirgus pieprasījumu.
Ja runājam par mākslas skolām, mums ir jāseko līdzi informācijas tehnoloģiju attīstībai.
Vienlaikus ir svarīgi nostiprināt pēctecību nodrošinošos priekšmetus – individuālās instrumentu spēles vai zīmēšanas un gleznošanas nodarbības u. c., radot pārliecību, ka audzēkņi tiks sagatavoti pienācīgā līmenī.
Tas, kas mums rada bažas, ir jautājums par šā brīža mūzikas izglītības programmām attiecībā uz sešgadu īstenošanas posmu –
tās veidot kā astoņgadīgas programmas tā, lai audzēknis, kas pabeidzis astoto klasi līdztekus mācībām vispārizglītojošā skolā, būtu iespējami tuvu virzībai uz profesionālo vidējo izglītību.
Šobrīd skolās tiek īstenotas divas – gan sešgadīgās, gan astoņgadīgās – izglītības programmas un līdz ar to reizēm rodas problēmas ar solfedžo mūzikas stundām, kur ir gan vienas, gan otras programmas audzēkņi. Jautājums, cik šādā situācijā iespējams strādāt diferencēti.
– “Pirmais posms nozīmē muzikālo un māksliniecisko spēju attīstību, izglītotas personības veidošanu, bet otrais posms – audzēkņu sagatavošanu izglītības turpināšanai profesionālās vidējās izglītības līmenī,” jūs teicāt 4. oktobrī, tiekoties ar Latvijas Pašvaldību savienību. Kas šajā izpratnē domāts ar pieejamību 1. līmenī un pilnu programmas apguvi – otrajā?
– Pieejamība vispirms saistās ar izglītības iestāžu plašo tīklu, kā arī ar to, lai pirmajās klasēs tiktu uzņemts maksimāls bērnu skaits. Izcilība veidojas, audzēknim izejot cauri šim sešu vai astoņu gadu ciklam.
V. Mežgailis: – Vēlos noņemt iemeslu uztraukumam – biju tas, kurš darba grupā lika apstiprināt, ka nerunājam par divu posmu, bet gan par vienu veselu programmu, kas šobrīd tiek salāgota tā, lai tajā tiktu iekļautas patiešām visas reāli attiecināmās izmaksas.
Rūpējoties par to, lai, piemēram, audzēknim, trešajā klasē pārceļoties no vienas skolas uz cita reģiona skolu, viņam izvirzāmās prasības būtu salāgojamas. Šobrīd šajā ziņā valda liela dažādība.
Tomēr do mažors tāds pats ir arī Āfrikā,
un, ja trešajā klasē gribam zināt gammas ar divām zīmēm, tad tās būtu jāzina gan Ventspilī, gan Daugavpilī, gan, piemēram, Staicelē.
– Jau minētais komponists Platons Buravickis intervijā “KZ” retoriski vaicā: kāpēc jāliek bērnu mūzikas skolās sliktas atzīmes un jābiedē ar solfedžo?
U. Zariņš: – Darba grupas mērķis ir pārskatīt Ministru kabineta noteikumus par profesionālās ievirzes izglītības iestāžu finansējumu.
Tas ir instruments, ar ko ministrija var regulēt pasūtījumu.
Taču ļoti ātri nonācām pie secinājuma, ka vispirms jārunā par mācību programmām – kādas ir proporcijas starp priekšmetiem, programmu garums u. c. Tomēr jautājumu par mācību priekšmetu saturu mēs nevaram atrisināt Kultūras ministrijā pie galda.
Tāpēc nākamajā plānošanas periodā raugāmies uz investīciju programmu, lai pārskatītu priekšmetu saturu, izstrādātu mācību līdzekļus, mācītu pedagogus – arī, lai to pašu solfedžo, nepazaudējot kvalitāti, nākotnē mācītu vieglākā, atraktīvākā veidā.
Līga Paukšte: – Prakse un teorija mācību procesā viena otru papildina. Mūzikas teorija audzēkņiem ir vēl kā viena svešvaloda. Sastopamie mūzikas termini, zināšanas, prasmes nevar paspēt apgūt tikai specialitātes stundās.
Pagājušajā mācību gadā Latvijas Nacionālajā kultūras centrā reizi mēnesī pulcējās darba grupa, kuras sastāvā bija teorijas priekšmetu skolotāji gan no profesionālās ievirzes mūzikas skolām, gan mūzikas vidussskolām, gan Mūzikas akadēmijas, kas analizēja situāciju un vienojās par pamatzināšanu un prasmju apjomu, kas būtu nepieciešams, stājoties mūzikas vidusskolās.
Tām jābūt vienādām ar mūzikas skolu beigšanas prasībām.
Taču, ņemot vērā audzēkņu sastāvu, arī teorijas apguves process katrā skolā var būt atšķirīgs.
Piemēram, Birzgales mūzikas skolā teorijas stundu specifika ir tāda, ka vienā grupā kopā mācās sešgadīgās pūšamo un sitamo instrumentu nodaļas un astoņgadīgās klavieru nodaļas audzēkņi. Šajā situācijā pedagogam īpaši jāpielāgojas reālajām iespējām.
V. Mežgailis: – Atzīmes jau nav problēma, mēs varam solfedžo vispār ņemt ārā no mācību programmas un radīt “traumu” arī ar pussolfedžo.
Visu laiku atduramies pret to, kāds ir pedagogs, kurš ar to strādā.
Mana svētākā pārliecība ir, ka neviens bērns neatsakās no pamatotām prasībām un izdara brīnumu lietas, ja zina, kā un kāpēc. Tas ir pedagoga virsuzdevums – jo viņš var novest bērnu līdz “baltajām pelītēm” ar to pašu slaveno do mažoru.
Šajā gadījumā runājam par personālijām, nevis par saturu vai arī par to, vai tas aizņem trīs vai četras stundas. Arī es, līdzīgi kā Jūlija, komunicēju ar vecākiem, esmu pat ņēmis vecāku aiz rokas un vedis ārā lasīt skolas nosaukumu, akcentējot pēdējo vārdu “skola”.
Taču arī pedagogiem jāņem vērā, ka ar bērniem šobrīd nepieciešama cita komunikācijas valoda, nevar kā agrāk, padomju laikos, pateikt – tagad liec metronomu un spēlē uz astoņdesmit seši.
Tagad tas pats jāpasaka citādi – atver viedtālruni, atrodi aplikāciju “metronoms” un mēģinām sasniegt mūsu mērķi.
Z. Vancāne: – Priecājos, ka savu profesionālo izglītību esmu ieguvusi vēl padomju laikos Daugavpils mūzikas vidusskolā. Jaunie pedagogi ir ļoti mīļi un jauki, bet nesniedz atbilstošu rezultātu, jo mūzikas vidusskolās viņiem vairs nemāca ne metodiku, ne pedagoģiju. Uzskatu, ka pedagoģija vidusskolās tomēr ir jāmāca kā atsevišķs priekšmets. Akordeona spēli viens pedagogs māca tikai manā skolā, jo nevienam vairs nevar uzticēt.
– Vai pašām skolām būs arī iespēja variēt nosacījumu rāmī?
Andis Groza: – Būs skaidri zināmas katra mācību gada un visas izglītības programmas noslēguma prasības, līdz ar to starp 1. un 8. klasi ir lielas iespējas izvēlēties, kur un ko vairāk akcentēt.
Ceļā uz mācību punktiem
– Vai ir skaidrs, kā rīkoties, lai administratīvi teritoriālās reformas izraisītās centralizācijas dēļ nemazinātos mūzikas un mākslas skolu skaits? Aptaujas liecina, ka starp iemesliem, kādēļ bērni neuzsāk mācības kultūrizglītībā, būtiskākie ir apsvērumi, kas saistīti ar skolu attālumu no dzīvesvietas.
A. Groza: – Arī šobrīd ir izglītības iestādes, kurām ir mācību punkti, un tās ļoti labi strādā – piemēram, Jelgavas novadā. Skolu atvēršana vai slēgšana gan nav atkarīga no Kultūras ministrijas, bet no pašvaldības.
N. Puntulis: – Protams, tas būs pašvaldību lēmums, bet pilnīgi droši no Kultūras ministrijas puses varam apsolīt – nekad nebūsim tie, kas ierosinās kādu skolu slēgt vai samazināt, bet gan pēc iespējas vairāk saglabāt.
Inta Stiene: – Ja Cesvaine tiks pievienota Madonas novadam, kurā ir liela mūzikas un arī mākslas skola, mums nāksies pierādīt mūsu skolas nozīmīgumu, lai iegūtu pašvaldības finansējumu skolas ēkas un administrācijas uzturēšanai.
Iespējams, paliksim kā lielākas skolas apmācības vieta Cesvainē, kā ir bijis jau iepriekš.
Taču tas neļaus Madonas skolotājiem, kuri šobrīd strādā arī mūsu skolā, saņemt atbilstošu atalgojumu, jo tiks pārsniegts atļautais stundu skaits vienā skolā. Tad mūsu vijoļspēles un flautas spēles audzēkņu izglītošana vairs nebūs iespējama.
V. Mežgailis: – Es no šīs reformas ieteiktu mēģināt gūt kādu labumu. Ja, piemēram, Madonā ir izcils trompetes spēles skolotājs, kurš tur nodarbināts ar pieciem skolēniem, un Cesvainē ir izglītības programmas īstenošanas punkts, tad, atrodoties vienā novadā, viņu var nostrādināt ar trim skolēniem Cesvainē, diviem Dzelzavā utt.
Kuldīgas mūzikas skolā bija spiesti aizvērt sitamo instrumentu klasi tikai tāpēc, ka nevarēja dabūt speciālistu, jo ir tikai pāris audzēkņu. Sadarbībā ar tuvējām pašvaldībām, to varētu mainīt.
Jau tagad ir skolas, kas neatkarīgi no teritoriālās reformas un birokrātiskiem šķēršļiem sadarbojas un veido savas grupas un orķestrus.
L. Paukšte: – Jau tagad daudzi pedagogi strādā vairāk nekā vienā mūzikas skolā vai kādas mūzikas skolas vairākos mācību punktos. Birzgales Mūzikas skolas mācību punkts atrodas 20 km attālajā Ķegumā.
Vairāki pedagogi pie mums brauc no 70 km attālās Rīgas.
Tā nav tikai mūsu ikdiena. Lielākā daļa pedagogu veic lielus attālumus, lai nokļūtu savās darbavietā. Tie ir papildu izdevumi, ar kuriem pedagogam jārēķinās. Turklāt, lai paspētu nokļūt vairākās adresēs, nepieciešams arī savs personiskais transports.
Un tomēr, domājot par mūzikas izglītības pieejamību, daudz labāk ir pedagogiem braukt pie audzēkņiem, nevis otrādi. Lieliski būtu, ja lielākajās Latvijas pilsētās būtu savi profesionālie orķestri. Tad nebūtu jāmēro lielie attālumi līdz mūzikas skolām un darbs tajās dotu papildu ienākumus. Bet tāda situācija pagaidām ir utopija.
Labai skolai – vairāk naudas?
– Ar iepriekšrunāto cieši saistīts ir jautājums par plānotajām izmaiņām dotācijas piešķiršanas principos un kritērijos. Uz ko paredzēts fokusēties – vai palielinās minimāli nepieciešamo audzēkņu skaitu skolā; vai ņems vērā izglītības līmeņu pēctecību; vai vairāk dos prioritāro instrumentu apguves programmām u. c.?
N. Puntulis: – Ļoti ceram, ka šīs izmaiņas jeb uzlabojumus izdosies veikt esošā budžeta ietvaros. Noteikti nedomājam par budžeta samazinājumu, tomēr, ņemot vērā, ka kultūrizglītībai kopumā aiziet vairāk nekā 50 miljoni eiro – vairāk nekā trešdaļa no kultūras budžeta (t. sk. profesionālās ievirzes kultūrizglītībai pašvaldību un privātās izglītības iestādēs 2020. gadā – 19 987 607 eiro) –, nevaram būt tik optimistiski, lai cerētu uz lielu pieaugumu.
Pamatmērķis ir visu paveikt esošā budžeta ietvaros vai ar ļoti nelielām korekcijām.
Esmu arī no nozares dzirdējis bažas, ka uzlabojumi uzsākti ar mērķi ietaupīt naudu, lai to novirzītu citām nozarēm. Pilnīgi droši – tā tas nav.
U. Zariņš: – Tie smaguma punkti, uz kuriem varētu novirzīt kādu – budžeta vai struktūrfondu – papildfinansējumu, varētu būt pedagogu kvalifikācijas pilnveidošana un mācību satura uzlabošana, pilnveidojot šo sistēmu kopumā.
Mērķtiecīgi būtu stimulēt skolas strādāt pie prioritārajiem mācību priekšmetiem, fokusējoties uz iztrūkstošo instrumentu grupām.
V. Mežgailis: – Vajadzētu beidzot pateikt kritērijus, kā laba skola var dabūt iespējami vairāk finansējuma. Ir skolas, no kurām regulāri ir pienesums profesionālajai videi un augstākajai izglītībai. Un ir skolas, kuras n-tos gadus to nedod.
Tagad, dalot finansējumu, ir viens vienīgs kritērijs – kā skola izpilda prasības pret valsts konkursa otro kārtu. Bet, ja no skolas desmit gadu laikā neviens nav pat mēģinājis iet uz mūzikas vidusskolu, tas jau liek aizdomāties.
I. Stiene: – Manuprāt, pēctecības kritēriju nevajadzētu ņemt vērā, piešķirot valsts dotāciju skolām, jo tas nav atkarīgs tikai no skolas.
Izšķirošā ir situācija darba tirgū valstī šajā jomā, attiecīgās pilsētas sociālā vide un ģimenes vērtības un izvēle.
Ja vēlas salīdzināt, cik audzēkņu turpina mācības tālāk, tad to varētu darīt proporcionāli absolventu skaitam. Tad rādītāji nešķistu tik slikti, kā tika minēts.
Ļoti liela negatīva nozīme ir tam, ka netiek piešķirta skolotāja kvalifikācija mūzikas vidusskolā, kas būtu pietiekama, lai Latvijas mūzikas skolu tīklu uzturētu un mēs ar savu identitāti veiksmīgi konkurētu citu ES valstu vidū.
Slikts kritērijs ir arī obligātais valsts konkurss.
Tas degradē valsts konkursa statusu, izrāda neuzticību pašu valstī izglītotajiem skolotājiem, uzspiež audzēkņiem sacensties savā starpā, izliek rezultātus publiskai apskatei arī tiem, kuri to nevēlas.
Audzēkņiem obligātā kārtā jāsacenšas ar tiem, kuru ģimenes tendētas uz izcilību un panākumiem, regulāri piedalās dažādos konkursos un piekrīt rezultātu publiskošanai.
Valsts konkurss no “obligātās skolas līmeņa pārbaudes” būtu jānošķir. Lai pēc būtības mainītu sasniedzamo līmeni profesionālās ievirzes izglītības skolā (kuru katrs izprot citādi), skolās būtu jāmaina arī vērtēšanas 10 ballu sistēma, lai vērtētu profesionāli tendētos audzēkņus, izslēdzot 4–6 balles, kas ir zem “labi”.
Šobrīd nav pamata runām par zemo līmeni, ja atļautais vērtējums ir 4–10 balles un nav nodalītas programmas pa līmeņiem.
Būtu jāmaina arī skolotāju algu noteikšanas sistēma. Tā pašreiz ir vienāda ar vispārizglītojošo skolu skolotājiem, kuri specialitāti apgūst daudz īsākā laikā. Tādējādi skolotāju darbs tomēr balstās uz senu tradīciju un jau minēto entuziasmu.
Vislabākos rezultātus var sasniegt skolas, kas prot strādāt ar kopveseluma pieeju.
– Kādas ministram ir sajūtas pirms izmaiņu lielās sabiedriskās apspriešanas? Jo šī ir visai sensitīva joma.
N. Puntulis: – Man ir prieks un gandarījums, ka visi iesaistītie šajā procesā, ko saucam par kultūrizglītības sistēmas uzlabošanu, ir agri vai vēlu spējuši paskatīties uz šo nozari kopumā, izkāpjot no sava individuālā komforta un interesēm. Esmu pārliecināts par labu rezultātu.
KAS NOTIKS TĀLĀK
* Apspriedes par plānotajām izmaiņām kultūrizglītībā notiks 6. un 11. martā Rīgā, 20. februārī Ventspilī, 21. februārī Liepājā, 26. februārī Daugavpilī, 27. februārī Rēzeknē, 2. martā Valmierā, 3. martā Cēsīs.
* Pieteikšanās apspriedēm LNKC tīmekļa vietnē www.lnkc.gov.lv.
