Mūzikas un mākslas konceptuālisms lielkoncertā 0
Šī gada sākumā afišas vēstīja, ka publika aicināta uz Liepājas simfoniskā orķestra uzstāšanos koncertzālē “Lielais dzintars” – 2019. gada 8. februāra programmā Ludviga van Bēthovena Piektā simfonija, Alfrēda Kalniņa simfoniskais tēlojums “Latvija” un Kristapa Pētersona Otrais Liepājas koncerts čellam un orķestrim. Un atmiņā atkal atausa Kristapam Pētersonam savulaik uzdotais jautājums: “Kad 2012. gadā komponēto čella koncertu beidzot varēs dzirdēt Rīgā?”, uz ko saņēmu atbildi: “Manā simtgadē.”
Taču tagad izrādās, ka nemaz nevajadzēs gaidīt līdz 2082. gadā paredzamo komponista jubilejas koncertu programmām – dienu pēc iepriekšminētās uzstāšanās Liepājas simfoniskais orķestris devās uz galvaspilsētu, lai 9. februārī piedalītos Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā.
Bēthovena partitūra šoreiz atstāta mājās, līdzi ņemti Pētersona un Alfrēda Kalniņa opusi, atgādinot arī par Liepājā savulaik strādājušā klasiķa 140. gadskārtu. Lielkoncerta otrajā daļā uz Lielās ģildes skatuves kāpa Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris – te savukārt atzīmēta Tālivalža Ķeniņa simtgade un vēl viens notikums ar fundamentālu nozīmi mūzikas vēsturē – Lindas Leimanes 30 gadu jubileja.
Uz jautājumu, vai ikgadējais latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts bija izdevies, pilnā nopietnībā var atbildēt apstiprinoši. Un šeit kļuva arī skaidrs, kādēļ programma izskanēja lakoniskākā formā nekā citus gadus – tikai divas daļas, tikai četri skaņdarbi; atskaņotājmākslinieku pārraidītā muzikālā informācija bija tik bagātīga, piesātināta un koncentrēta, ka neko vairāk arī nevajadzēja.
Un turpat par īsti veiksmīgu jānosauc repertuāra izvēle – Kalniņa simfoniskais tēlojums dzimis reizē ar Latvijas valsti, Ķeniņa partitūra reprezentē pavisam citā kontinentā un kultūrvidē dzīvojuša autora laikmetīgo rokrakstu, bet Pētersona un Leimanes darbi risina dialogu ar avangarda mākslu – katrs no savas inspirāciju sfēras, katrs ar atšķirīgiem kompozicionālo aspektu risinājumiem, taču vienlīdz suģestējoši, vienlīdz pārliecinoši.
Kā ierasts, pašā sākumā nacionālromantisms – Alfrēda Kalniņa simfoniskā tēlojuma “Latvija” pirmatskaņojumu pirms gadsimta diriģēja Teodors Reiters, taču tagad Liepājas simfonisko orķestri vadīja Gintars Rinkevičs. Diriģenta līdzdalība raksturojama kā ekspresīva, un tas arī attaisnojās – Liepājas simfoniskā orķestra spēlē sen nebija dzirdēta tik izteiksmīga stīgu grupa, un apvienojumā ar pūšaminstrumentu tīro un enerģisko skanējumu tas radīja gluži teicamu iespaidu.
Līdzīgi kā pati mūzika, kas atšķirībā no vairāk zināmo Alfrēda Kalniņa simfonisko opusu idilliskā skaņuraksta pievērsa uzmanību arī ar dramatiskiem sastrēdzinājumiem un konfliktiem – iespējams, ka komponista daudzskaitlīgajā daiļradē simfoniskais tēlojums “Latvija” nav tematiski spilgtākais darbs, bet viens no raksturā intensīvākajiem gan.
Kristapa Pētersona Otrā Liepājas koncerta mākslinieciskā daudzslāņainība ietver sasaukšanos ar ievērojamā avangardista Visvalža Ziediņa jaunradi – un čella koncerta izvērsumos nudien saklausāmas vizuāli tveramas ainas, raupjas faktūras, ārpusmuzikālu norišu, objektu, fenomenu eksistence un pavisam konkrētas vides, laikmeta, pilsētas atspulgs.
Taču šajā skaņdarbā pastāv arī citi līmeņi – gan racionāli un strukturāli, kas attiecas uz mūziku kā tādu, gan arī emocionāli un metafiziski, kas drīzāk attiecināmi uz atskaņotāju un klausītāju uztveri.
Rezultāts apstiprināja no ieskaņojuma gūto priekšstatu, ka šis skaņdarbs pieder pie spilgtākajiem un nozīmīgākajiem komponista līdzšinējā daiļradē, kur kā izcili veiksmīgi jāatzīmē kaut vai tikai divi parametri – precīzais un piepildītais muzikālās laiktelpas plūdums un krāšņi realizētā orķestrācijas un harmonijas saplūsme, tostarp stīgu un sitaminstrumentu dialogos.
Tikpat īsos vārdos jāpiemin, ka čellistes Kristīnes Blaumanes priekšnesums bija tuvu ideālam, turpretī orķestra sniegums pārsvarā ietilpa godprātīgi veikta darba robežās.
Andra Pogas vadītais Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris savukārt vismaz tikpat nopietni pievērsās Lindas Leimanes jaundarbam “Enantiomorphic Chambers” – un interpretācijas panākumi neizpalika. Paša skaņdarba kvalitātes raisīja patiesu prieku, jo pēc kamersimfonijas “Guesstimations” un elektroakustiskās partitūras “Dialexica” komponiste turpinājusi izkopt gan savu individuālo rokrakstu, gan profesionālo meistarību, un tagad gūtās sekmes ir vēl spožākas nekā iepriekš.
“Enantiomorfisko telpu” tapšanu iedvesmojusi cita avangardista – amerikāņa Roberta Smitsona – māksla, taču Lindas Leimanes darbu iespējams uztvert kā nopietnu muzikālu fenomenu arī bez iepriekšzināšanām par inspirācijas avotiem.
Mūzika šeit runā pati par sevi, skaņuraksts piesaista ar harmonisko intensitāti, instrumentālo krāsu mirdzumu, faktūras un atmosfēras brīvu elpojumu, dzīvīgumu, niansētību – un te autorei izdevies panākt teicamu balansu starp personisku impulsu un vispārnozīmīgu ideju izteiksmi.
Visbeidzot – Tālivalža Ķeniņa 1983. gadā komponētais koncerts pieciem sitaminstrumentālistiem un simfoniskajam orķestrim, kur šoreiz kā solisti uzstājās ansamblis “Perpetuum Ritmico” – Guntars Freibergs, Mikus Bāliņš, Elvijs Endelis, Ernests Mediņš un Elīna Endzele.
Par viņu profesionalitāti šaubu nebija, par diriģenta un orķestra sagatavotību – arī ne, līdz ar to nekas nestājās ceļā pienācīgai Ķeniņa opusa uztverei.
Atklājot, ka komponista daiļrades kontekstā daudzkārt piesauktais racionālisms šeit viņam nebūt netraucēja radīt arī liriskākas un kontemplatīvākas lappuses, turpretī tikpat bieži pieminētais koncertiskums un skaņdarbā dzirdamais dramatiskais spriegums te izpaudās līdzās eksperimentāli konstruktīvai izziņai
Rezumējot – jācer, ka Ķeniņa simtās jubilejas gadā viņa mūziku spēlēs vēl, atceroties arī par citiem koncertžanra darbiem, arī par komponista astoņām simfonijām – un tā ir tikai slavenākā daļa no latviešu simfoniskās mūzikas vērtībām. Jānim Ķepītim, Ģedertam Ramanam, Alfrēdam Tīsam, Longīnam Apkalnam vēsturiskā atmiņa vismaz līdz šim gājusi garām.
