Mūzikas un mākslas dialogs gada izskaņā. Armanda Znotiņa recenzija par aktuālajem mūzikas notikumiem 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Ko gan labu iespējams pateikt par pēdējā laika notikumiem? Ierindā atgriezies Latvijas Radio koris; Mārtiņa Klišāna sagatavotā tiešsaistes koncertprogramma “Ziemeļu gaisma” jau izskanējusi, un klausītājiem tiek solīti koncerti pareizticīgo Ziemassvētku laikā.
Turpat klātesoša ir arī protestantisma kultūras tradīcija, un Otrajā Adventē Pēteris Vaickovskis neatkarīgi no darbības Radio korī kopā ar saviem domubiedriem senās mūzikas jomā atgādinājis par Mihaela Pretoriusa daiļradi. Visdrūmāko laiku veiksmīgi pārcietuši arī Lietuvā dzīvojošie latviešu mūziķi, par ko liecina pašreizējā sadarbība ar Guntu Gelgoti; cita vokāliste, kas ierasti dzīvo Itālijā, – Anta Jankovska – tagad ir šeit, un Trešajā Adventē viņa kopā ar Andžellu Gobu, Ditu Krenbergu un citiem īsteno “Ziemassvētku šūbertiādes” ieceri.
Tomēr vēl kādi citi mūziķi Latvijā, neraugoties uz visu, bijuši klātesoši gandrīz bez pārtraukuma, un pirmām kārtām tas attiecināms uz pianisti Agnesi Egliņu. Viņa piedalījusies Liepājas koncertzāles “Lielais dzintars” piecu gadu jubilejas koncertā, spēlējusi kopā ar orķestri “Rīga”, iesaistījusies Marģera Zariņa dziesmuspēlē “Dzejnieks un roze” Latvijas Radio studijā, atskaņojusi klasiķu darbus un mūsdienu latviešu komponistu opusus – un bijusi dzirdama arī vienā no pēdējiem klātienes koncertiem šīgada martā izstāžu zālē “Rīgas mākslas telpa”, kur Kristīnes Kutepovas gleznojumi sastapās ar kamermūzikas skaņām.
Un tagad ir klāt 2020. gada 11. decembris, un sākotnējai iecerei atbilstoši pasākumi “Rīgas mākslas telpā” jo-projām turpinās, tikai tagad izstāžu telpā jau redzams principiāli atšķirīgu mākslinieku veikums – Artūra Virtmaņa un Danielas Vētras izstāde “Pret traģisko sienu”. Spilgtas krāsas un pastorālus tēlus nomainījusi melnbalta vizualitāte ar neskaitāmu grafisko līniju sablīvējumiem, eksistenciāla spriedze un sociāli aktīvs vēstījums.
Un arī pēc tam, kad izstādes atklāšanā dokumentētā performance bija galā, 11. decembrī atskaņotā koncertprogramma turpināja Danielas Vētras un Artūra Virtmaņa pieteiktās noskaņas, tās padziļinot ar mūzikai vien pieejamu abstrakciju. Ar cilvēciskas drāmas klātesamību vairākkārtējas liriskas introspekcijas gaismā, veicot ceļu uz harmoniskām atklāsmēm un risinājumiem, uz apskaidrotām noskaņām – un šāda koncepcija šim laikam un apstākļiem bija īsti piemērota.
Pianiste Agnese Egliņa, klarnetists Guntis Kuzma, dziedātāja Jolanta Strikaite-Lapiņa, “Sinfonietta Rīga” stīgu kvartets ar Agnesi Kanniņu, Kristiānu Krūskopu, Artūru Gaili un Kārli Klotiņu, stāstnieks Orests Silabriedis un DJ Monsta – viņi nedaudz atšķirīgos salikumos regulāri īstenojoši visdažādākā stila un rakstura idejas.
Šoreiz nācis klāt ar iepriekšminēto performanci saistītais vokālists Linards Kalniņš, un, lai gan viņa atskaņotajā “Perpetuum mobile” nekādu lielo vērtību saskatīt nespēju, DJ Monsta līdzdalība ar divām improvizācijām – “Empire Strikes Again” pašā sākumā un “Light is in Us” tuvu noslēgumam – izcēlās ne tikai ar konceptuālu funkciju, bet arī ar mākslinieciskas iedarbības klātbūtni.
Un tad, kad Agneses Egliņas un Gunta Kuzmas priekšnesumā sāka skanēt Platona Buravicka mūzika, programmas ritējums uzņēma nepārtrauktu un pārliecinošu dramaturģiskās attīstības gaitu – pēc manām domām, nekas slikts nenotiktu, ja Buravicka jaundarbu “Plexus” nospēlētu pilnībā, bet varbūt koncentrēšanās uz lielāka apjoma fragmentu tika uzskatīta par nepieciešamu viendaļīgās programmas saliedējumam un intensitātei.
Lai vai kā, Platona Buravicka un Filipa Glāsa mūzikas līdzāsnostatījums teicami atbilda koncerta veidotāju pausto ideju garam – Buravicka radošo impulsu izklāsts plašākos izvērsumos arī šoreiz pievērsa neatslābstošu uzmanību, kur dramatiski sastrēdzinājumi minimālistisku struktūru repetīcijās kontrastēja ar plastiskākām noskaņām, tādējādi metot tiltu uz Glāsa daiļradei raksturīgajām iezīmēm.
Pa vidu Oresta Silabrieža stāstījums, vēstot, ka Otro stīgu kvartetu “Sabiedrība” Filips Glāss komponējis pēc līdzdalības Semjuela Beketa tāda paša nosaukuma darba dramatizējumā, un tad sekoja šī cikla lakoniskās formas akcentētie neviennozīmīgo tēlu un emociju savijumi “Sinfonietta Rīga” kvarteta sniegumā – tikpat spilgtā un līdzsvarotā kā Gunta Kuzmas un Agneses Egliņas duets.
Arī turpinājums ar Arvo Perta partitūru “Solfedžo” skanēja stīgu kvarteta balsīs, šādiem tembrāliem vaibstiem un dialogam ar iepriekšējo komponistu vēstījumu izgaismojot igauņu komponista diatonikas iekšējo spriegumu un psiholoģiskās zemstrāvas. Noslēgums pienāca ar lirisku un apgarotu vispārinājumu, atklājot, ka Kārļa Lāča vokalīze “Jolantai” arī desmit gadus pēc skaņdarba tapšanas izklausās emocionāli piepildīti, bet Jolantas Strikaites-Lapiņas, Kārļa Klotiņa un DJ Monsta interpretācija trāpīgi atspoguļo šīs mūzikas izteiksmīgākos rakursus.
Ko lai šeit vēl piebilst? Protams, to, kas palicis neīstenots gadiem un gadu desmitiem ilgi. Šāds mūzikas un mākslas, mūzikas un literatūras dialogs atgādināja – lai gan šeit spēlē Filipa Glāsa labākos kamerdarbus, vērtīgākās simfonijas, nozīmīgākos instrumentālos koncertus, Latvija palikusi vienīgā valsts Eiropā, kurā joprojām nav uzvesta itin neviena no Glāsa operām.
Lai gan Dailes teātris tagad plāno Ežēna Jonesko lugas “Degunradži” iestudējumu, Latvija joprojām ir vienīgā valsts Eiropā, kurā nav iznācis neviens Semjuela Beketa lugu krājums, un pat “Godo gaidot” jāmeklē teātra arhīvos un interneta dzīlēs. Nav šaubu, ka Bekets un Glāss ir piemēroti ārkārtas situācijas izjūtām, nav šaubu, ka viņi paliks aktuāli arī tad, kad viss būs galā.
