“Mūzikas spēks nav izskaidrojams.” Saruna ar mūziķi un jauno režisoru Edgaru Kauperu 13
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šovasar daudzi kultūras notikumi saistāmi ar Dziesmu un deju svētkiem un viens no tiem – oriģinālseriāls “Kolektīvs” (studija “FonFilms”), kas jau kopš otrdienas, 30. maija, tiek izrādīts vairākos Latvijas kinoteātros un no rītdienas, 1. jūnija, – arī LMT Viedtelevīzijā. Sērijas “Gaismas pils” autors ir grupas “Carnival Youth” mūziķis un jaunais režisors Edgars Kaupers.
Filma komēdijas manierē atskatīsies uz nozīmīgajiem 1985. gada Dziesmu svētkiem, kad Haralds Mednis ir atstādināts no virsdiriģenta amata, bet koris viņu izsauc no skatītāju rindām nodiriģēt no programmas svītroto “Gaismas pili”. Kas pa šo laiku notiek televīzijas busiņā un čekistu kabinetos?
Gan šis, gan pārējie seriāla stāsti balstīti patiesos notikumos, un par daļējiem scenāriju līdzautoriem uzskatāmi daudzi koru un deju kolektīvu dalībnieki, jo scenāriju tapšanas laikā to veidotāji aicināja sūtīt atmiņas par interesantiem Dziesmu un deju svētku notikumiem. Vienlaikus seriāla veidotāji uzsver – tas nebūs stāsts par Dziesmu un deju svētkiem, tie ir tikai šo notikumu fons.
Pirmā sērija “Degsme”, ko veidojis režisors Aiks Karapetjans, risinās deju kolektīvā un stāsta par Austrālijas latvieti bez savas deju kopas, kurš atbrauc uz Latviju un tik ļoti grib piedalīties Deju svētkos, ka izlūdzas pieņemt viņu kādā deju kolektīvā. Režisora Papa Chi (Aivars Čivželis) romantiskā komēdija “Maukurs un zivs” apspēlē koristiem zināmus aizkulišu stāstus – tuvojas skate un, kā tas bieži notiek, korī trūkst vīru balsu, tāpēc diriģents “nopērk” kādu profesionālu dziedātāju, Mūzikas akadēmijas absolventu… Oskara Rupenheita režisētā “Frolovas metode” ar atsauci uz Latvijas kinoklasiku un skaistākajām kora dziesmām stāsta par kordiriģentu satraukumu pavasara skatēs, un tajā dzied jauktais koris “Mūza”.
Sērijas “Gaismas pils” autors Edgars Kaupers šogad kā kinorežisors absolvēs Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālo filmu skolu. “Gaismas pils” ir viņa otrā filma, pirms tās viņš uzņēmis īsfilmu – absurda komēdiju “Veiksme ir ar mums”. Galvenajās lomās Edgara Kaupera veidotajā filmā iejutīsies Toms Treibergs, Ieva Puķe, Marģers Majors, Sandijs Ruļuks, Kārlis Josts, Renārs Mucenieks, Sandra Saltā, Anda Šķerbaka, scenārija autors Maksis Gauja un jaukto koru “Salve” un “Spārnos” dziedātāji.
– Kā iedomājāties, ka vēlaties filmēt tieši par 1985. gada notikumiem?
E. Kaupers: – Ar filmu studiju “FonFilms” mūs vienojis producents Māris Lagzdiņš, kurš veidojis vairākus mūsu grupas mūzikas klipus.
Jau agrāk cilvēki bija aicināti sūtīt savus pieredzes un piedzīvojumu stāstus saistībā ar Dziesmu svētkiem. Noteikumi paredzēja, ka mēs visi savus stāstus veidosim komēdijas žanrā, un, meklējot, par ko varētu taisīt savu sēriju, sāku veikt arī pats savu izpēti. Tā atradu šo stāstu par 1985. gada notikumu ar “Gaismas pils” dziedāšanu, un tas likās ļoti interesants, turklāt, cik nojaušu, jaunā paaudze šo stāstu nezina, arī pats par to agrāk nebiju dzirdējis. Man likās, ka šajā stāstā ir potenciāls komēdijai.
– No mūsdienu skatījuma šo situāciju, kad diriģents Haralds Mednis atstādināts no virsdiriģenta amata un “Gaismas pils” izņemta no repertuāra, tiešām var iedomāties kā komēdiju, bet diezin vai 1985. gadā kāds to tā spēja uztvert…
– Protams, it nemaz! Arī filmiņā saglabāts patoss un cēls gars attiecībā pret diriģentu Haraldu Medni, kā arī visu notikumu.
– Vai mūsdienu jaunieši, arī jūs pats, spēj izprast laikus, kad Latvijas Dziesmu svētkos “Gaismas pils” tika aizliegta?
– Domāju, ka to, kā tas īsti bija, nespējam gan īsti izprast, varam tikai minēt un nojaust. Cēloņsakarība jau veidojās procesā – pētīju, ka 1980. gada Dziesmu svētkos Rīgā ieradās deviņdesmit gadus vecā Annija Vītola, komponista Jāzepa Vītola atraitne no Ņujorkas. Toreiz, viņu godinot, “Gaismas pils” esot dziedāta trīs reizes. Domāju, ka tas pamodināja tautas nacionālo garu, un tad 1985. gadā “viņi” izdomāja, ka latviskais jāgriež nost, lai nebūtu nekādas idejas par atmodu…
– Vai arī pats kā dalībnieks esat piedalījies Dziesmu un deju svētkos?
– Esmu dziedājis gan Skolu jaunatnes, gan lielajos svētkos, tolaik gan vēl biju mazs un notikumus atceros miglaini. Esmu arī dejojis jauniešu deju svētkos.
– Kā jūs skaidrotu mūsu Dziesmu un deju svētku fenomenu? Dzied arī igauņi un lietuvieši, bet tikai pie mums ir tik milzīga ažiotāža ap koru kariem un biļešu iegūšanu…
– Tas ir labs jautājums! Mēs, latvieši, gan tik tiešām ļoti lepojamies ar Dziesmu un deju svētkiem! Cik vien esmu ceļojis – ja man kaut kas jāpastāsta par Latviju, tad viena no pašām pirmajām lietām ir stāsts par to, ka mums ir Dziesmu svētki, kur kopā sanāk milzīgs cilvēku kopums un visi kopā dzied tautasdziesmas.
– Šajās dienās gan nevaram nepieminēt mūsu otro aizrautību – hokeju. Kādas jūs nosauktu latviešu rakstura īpašības, kuras mums ik pa laikam dod spēju augstu pacelt galvu?
– Iespējams, te vietā angļu teiciens “less is more” (mazāk ir vairāk). Mūsu ir maz, un varbūt tieši tas ir pozitīvi – spējam būt saliedētāki. Ja mums kādā jomā kas izdodas, tam pieslēdzas teju visi un darītājiem dodam visu iespējamo atbalstu. Hokejā tiešām notikuši brīnumi, par mūsu komandu ir liels prieks fanot.
– Fanu spēku izceļ arī paši hokejisti. Vai šādu fanu un publikas ietekmi jūtat arī “Carnival Youth” koncertos?
– Jā un vēlreiz – jā! Fanu spēks koncertos ļoti ietekmē kopējo enerģiju un dinamiku. Tiesa, ja ir koncerts ar sēdošiem klausītājiem, tad spēlējam citādi, mierīgāk, bet, ja notiek nakts stāvkoncerts ar iekarsušu un atsaucīgu publiku, tas ir nenovērtējams spēks!
– Kāds koncerts jums labāk patīk pašam?
– Laikam jau labāk tie trakie vakara un nakts koncerti.
– Kādi ir “Carnival Youth” plāni šovasar?
– Nupat, pagājušajā nedēļā, uzstājāmies Kuldīgā, šonedēļ būsim Daugavpilī un Madonā, tad sekos Rīga, Līgatne, Tirza, Vaidava un Pāvilosta. Šovasar Latvijā spēlēsim daudz – gan pilsētu svētkos, gan savos koncertos. Pirms pasaule izmainījās, vairāk nekā mājās spēlējām ārzemēs, esam izbraukājuši visu Eiropu, esam bijuši arī tālāk – Ķīnā, Kanādā, Amerikā, Brazīlijā, Turcijā… Dzīve mūs ir aiznesusi interesantos ceļos, un citviet esam koncertējuši labprāt, jo Latvija jau ir tik liela, cik tā ir.
Bet vēl šovasar mūsu lielais notikums, gluži kā punktiņš uz “i”, būs skolu absolvēšana. Īsi pirms pandēmijas mūsu basists Kristiāns Kosītis bija absolvējis akadēmiskās operdziedāšanas studijas Mūzikas akadēmijā, un studēt gribējām iet arī mēs, trīs pārējie. Toreiz bija kovidlaiks un, tā kā bija ierobežojumi, zinājām, ka neceļosim. Tāpēc iestājāmies visi trīs, turklāt pat ceturtais, kas jau bija pabeidzis studijas, iestājās vēlreiz – uz ķīmiķiem. Tā nu iznāca, ka pēdējos trīs gadus mēs visi studējām un pašlaik esam finiša taisnē. Protams, mūsu plānos ir arī rakstīt jaunu mūziku.
– Ja salīdzinātu mūziku un kino – ko katrs no tiem spēj?
– Mūzika ir interesants medijs, kurš ļoti ātri, kamēr skan viena dziesma, spēj iedvest īsto sajūtu un klausītāju pat teleportē uz kādu citu vietu. Savukārt – lai skatītājs izjustu īsto garšu kino, vajadzīga vismaz pusotra stunda. Mūzikas spēks ir neizskaidrojams.
“Spēj ieraudzīt mazas un smalkas lietas”
JĀNIS PUTNIŅŠ, režisors, LKA Nacionālās filmu skolas vadītājs: “Režisora ceļš ir smags, jo šis darbs paņem visu enerģiju un pat vēl vairāk. Edgaram ir ļoti nopietna saikne un interese par mūziku, un, lai gan vēl grūti teikt, kādu režisora ceļu izvēlēsies, viņam ir lielas spējas un vēlme īstenot kino laukā savas radošās idejas, viss atkarīgs no paša. Kad iestājās Filmu skolā, Edgars jau bija pieaudzis un nopietns cilvēks, viņam nebija jāiziet cauri tam nobriešanas procesam, kas gadās, ja studenti atnāk mācīties uzreiz pēc vidusskolas. Studiju gaitā lielu lomu nospēlējusi viņa līdzšinējā dzīves pieredze, disciplīna, spēja sevi savilkt kopā un sakārtot, kas lielā mērā saistīta ar muzicēšanu grupā.
Līdz šim Edgars uzņēmis divas komēdijas, un tas nav viegls žanrs, kurā darboties. Manuprāt, viņam raksturīgs viegli ironisks un tajā pašā laikā – nebūt ne virspusējs skatījums uz dzīvi. Edgars spēj ieraudzīt mazas un smalkas lietas, kas ļoti precīzi raksturo cilvēkus vai vidi.”
Haralds Mednis: “Tā bija mana zvaigžņu stunda.”
* 1985. gadā 19. Dziesmu svētkos dziedātāju skaits Mežaparka estrādē sasniedzis gandrīz 17 000 un koncertos piedalījušies arī 15 apvienotie kokļu ansambļi, kā arī 12 etnogrāfiskie ansambļi un lauku kapelas.
* Svētku programmā apvienotā pūtēju orķestra sniegumā skanēja Lielā Tēvijas kara dziesmu popūrijs, bet kopkora repertuārā bija iekļauta Dāvida Tuhmanova “Uzvaras diena”.
* Maestro Haralds Mednis un Leonīds Vīgners no virsdiriģentu statusa bija pārcelti Goda virsdiriģentu kategorijā, bet Jāzepa Vītola “Gaismas pils” svītrota no repertuāra.
* Pirmie saucieni “Gaismas pili, Gaismas pili” esot bijuši dzirdami jau kultūras ministra Vladimira Kaupuža atvadu vārdu laikā. Lielais kopkoris neļāvis Maestro palikt skatītāju rindās un tūkstošbalsīgais “Medni! Medni! Gaismas pili!” licis diriģentam radīt patiesu svētku mirkli, par kuru Haralds Mednis vēlāk teicis: “Tā bija mana zvaigžņu stunda.”
(No Raimonda Baltakmeņa un Dzintara Gilbas grāmatas “Gaismas pils augšāmcēlējs Haralds Mednis”, Rīga, 2006)
